Iesaki rakstu: 
Man ir ļoti skumji, kad dzirdu ziņas, ka atkal tiek lemts par kādas lauku skolas slēgšanu. Tādu gadījumu, kad skolu tiešām nav izredžu noturēt pie dzīvības, ir maz. Daudz biežāk tiek piesaukti ekonomiskā izdevīguma un izglītības kvalitātes iemesli.
Atļaušos gan teikt, ka lielā daļā gadījumu tā ir vieglākā ceļa izvēle, no novadu vadību puses. Vienkārši – ērtāk ir pārraudzīt vienu lielu, nevis trīs mazas skolas.
Nesen izskanējušas ziņas, ka Kuldīgas novada vadība lemj par četru lauku skolu slēgšanu. “Jaunās vienotības” vadītajā novadā iecerēts slēgt skolas Ēdolē, Nīkrācē, Kabilē un Turlavā.
Šis gadījums ir vienlaikus arī ļoti simbolisks. Turlavas pagasts ir vieta, kurā mitinājušies kuršu dižciltīgo pēcteči – kuršu ķoniņi, kas savu brīvību un brīva cilvēka tiesības spēja saglabāt pēc Krusta kariem, gadu simtiem, caur vācu muižniecības dominancei. Piedevām vēl aizstāvēja savas brīvu cilvēku tiesības, uzvarot vācu muižniecību tiesā pie krievijas cara. Savukārt Kabile ir pilsēta, kuru 1946.gadā ieņēma un no padomju varas uz vienu dienu atbrīvoja nacionālie partizāni.
Kādēļ to pieminu? Tādēļ, ka tas spilgti parāda atšķirības vērtību izpratnē! Mūsu vectēvi un sentēvi par savu zemi, pilsētu, pagastu bija gatavi cīnīties, nežēlojot dzīvības un līdzekļus (ķoniņu prāva pret muižniekiem ilga gandrīz gadsimtu!). Ar kādām tiesībām mēs likvidējam to, kas iepriekš veidots un saglabāts? Mūsdienu vadošie savas ērtības dēļ gatavi pārvilkt svītru mazajiem lauku miestiem!
Jā, tieši to arī tas nozīmē! Ja kādā lauku pagastā nav pieejama skola, jauna ģimene ar bērniem to par savu dzīvesvietu, visticamāk, nekad neizvēlēsies!
Ogres novadā mūsu komandai ir skaidrs uzstādījums – par katru cenu nodrošināt skolu ikvienā pagastā! Šobrīd tikai vienā pagastā skola pārtraukusi darbību, un mēs aktīvi meklējam veidus, kā skolu atkal atvērt. Esam uzcēluši jauno ģimnāziju.
Jā, skolu saglabāšana un uzturēšana nav ne lēta, ne vienkārša! Bet arī Brīvība nav ne lēta, ne vienkārša! Un brīva var būt tikai izglītota un gudra tauta!
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
