Ļaunuma vakcīna: ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies
Indulis Paičs16.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir ļoti seni svētki. Kā visos saulgriežos simboliskais stāsts ir par līdzsvaru starp gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi.
Daba ir kontrastu pilna. No vienas puses, esam nākuši no tās un piederīgi tai. Tomēr tā vairāk līdzinās nevis gādīgai mātei, bet valdzinošai raganai. Vienā brīdī dzīve reibina ar tās sniegtajām iespējām, bet jau nākamajā nežēlīgi atņem mums to, ko pati devusi.
Lai aizsargātos no šiem nevaldāmajiem spēkiem, mēs veidojam civilizāciju. Tās mērķis ir pasargāt mūs no tiem realitātes aspektiem, kas visvairāk sāpina. Ļaunums - situācija, kurā man tiek kaut kas atņemts. Veselība, dzīvība, brīvība. Iespējas, sirdsmiers. Kaut kas ir bijis mans, bet tagad tā vairs nav... Nē, to negribam pieļaut! Darināsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim, celsim pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs, - pasargāsim sevi no visa, kas mums nepatīk!
Diemžēl nevaram aizbēgt paši no sevis, no savām ēnas pusēm. Līdz ar to iedomātās ideālās pasaules vietā reizēm nonākam situācijā, kurā ļaunums vienkārši kļūst rafinētāks. Bīstamākie vairs nav dabas spēki, bet cilvēku rīcība un attieksme. Ļaunums iegūst ļoti personiskus vaibstus.
Bābele - pilsēta ar zikurātu centrā... Divi galvenie instrumenti cīņā ar ļaunumu - valsts un reliģija...
Šajā shēmā valsts svarīgākais uzdevums ir nodrošināt taisnīgumu, skaidrus spēles noteikumus. Nevis vienkārši atriebt, bet novērst ļaunumu, iegrožot to, likt ikvienam saskarties ar savas rīcības sekām. Bet reliģijas uzdevums - izmainīt cilvēka domāšanu, izdzēst liesmu pašā saknē. Jo tieši no domāšanas veida ir atkarīga rīcība un attiecību veidošanas modeļi.
Vislabāk būtu, ja abas šīs institūcijas varētu sadarboties, vai ne? Divgalvainais ērglis ir skumja liecība par šīs utopijas likteni. Sākotnējā iecere izskatās lieliska: patriarhs pakļaujas imperatoram kā valsts pilsonis, bet imperators pakļaujas patriarham kā baznīcas loceklis. Iespēja vienam otru līdzsvarot, papildināt, koriģēt.
Realitāte izrādījās cita. Sakrustojot ērgli ar balodi, rodas hibrīds ar divām plēsoņas galvām. Divkārt bīstams savā aklumā pret paša patieso dabu.
Eiropa no šī hibrīda mēģināja atbrīvoties jau sen. Trīsdesmit gadu karš uzskatāmi parādīja, ka reliģija var pārvērsties par monstru, kas pamato bezjēdzīgu iznīcināšanu. Tobrīd sekulāra, no reliģijas attīrīta, valsts likās kā patvērums. Veidosim sabiedrību, kuras vienīgais vadmotīvs būs humānisms un rūpes par cilvēku. Kas gan varētu noiet greizi?
20. gadsimtā ateistiskie režīmi kļūst par liecību, ka arī valsts un politiskā vara var kļūt par represīvu un vardarbīgu veidojumu, kas vēsturiskā taisnīguma vai tautas interešu vārdā ir spējīga postīt un graut dzīves, veselas paaudzes.
Agresija nav reliģisks un pat ne politisks, bet vispārcilvēcīgs fenomens.
No dabas varam mēģināt sevi izolēt, attīstot tehnoloģijas. Bet vai varam paslēpties paši no sevis?
Savu aklumu ir ļoti grūti pamanīt. Protams, cilvēki mēdz ticēt muļķībām un rīkoties neprātīgi! Bet mēs - mēs taču redzam realitāti tādu, kāda tā ir!
20. gadsimta otrās puses filozofijā šī ir centrāla tēma: apzināties, cik bīstami ir visaptveroši un šķietami nepretrunīgi stāsti par pasauli - labo un ļauno. Viens mirklis, un tam noticam nedalīti. Un tad jau ir tikai viens solis līdz koncentrācijas nometnēm, kurās meklējam «galējo risinājumu» tiem sabiedrības «elementiem», kuri rūpīgi veidotajā ideoloģijā neiederas.
Vai ir kādas zāles? Vakcīna pret agresijas impulsu?
Kristīgais stāsts par Jēzus nāvi sākotnēji darbojās kā šāda vakcīna. Jēzus tuvākajiem mācekļiem radās iespēja ļoti personiski pārliecināties, kāds milzīgs spēks ir ļaunumam kā struktūrai, kas caurauž visu sabiedrību.
Tuva cilvēka nāve ļoti sāpīgā veidā atver acis. Uz ļaunuma būtību. Uz patieso bīstamību. Bet arī uz savu gļēvumu un gatavību noslīdēt ēnā - lai tikai pasargātu savu dzīvību un labklājību no nepieciešamības konfrontēties. Lieldienas un iknedēļas svētā vakarēdiena sakraments kļūst par iespēju atcerēties šos notikumus, lai atjaunotu sevi imunitāti pret vēlmi tos atkārtot.
Pēc Otrā pasaules kara holokausta notikumu pieminēšana kļuva par Rietumu sabiedrības «politisko sakramentu». Pieminot to pie katras izdevības, trenējam spēju pamanīt līdzīgus procesus. Pamanīt brīdi, kad saule griežas uz tumsu, pirms vēl iestājusies ziema, kas visu sasaldē.
Ar laiku atmiņas pagaist, iespaids mazinās. Rodas vēlme revidēt priekšstatus par notikušo.
Sākumā nekas ļauns nenotiek. Diena vēl pietiekami gara. Ko velti satraukties, pat ja kāds dabas vērotājs ziņo par saulgriežu iestāšanos, kas nebeigsies ne ar ko labu?
Ukrainas notikumi, lai cik tie būtu traģiski (patiesībā tieši tāpēc, ka tie ir tik traģiski), ir jauns patiesības mirklis. Vai tiešām mēs šādi gribam redzēt savu nākotni? Vai tiešām uzskatām to par labu veidu, kā risināt domstarpības?
Senie stāsti palīdz interpretēt to, kas noticis, un arī mudina ieraudzīt vienīgo atbildi: ļaunuma priekšā nepieciešams nepiekāpīgi palikt uzticīgiem citādai domāšanai un attieksmei. Ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies.
Tāpēc mums vajadzīgi iedvesmojoši piemēri. Kā palikt uzticīgam patiesībai, drosmīgi nostāties pret netaisnību, bet pašam nekļūt par tās spoguli. Tāds ir Lieldienu stāstu uzdevums. Palīdzēt mums būt cilvēkiem šī vārda īstajā nozīmē.
Seko mums 
Paralēles starp krīzē esošo Rietumu pasauli un Romas impēriju pēdējām dienām kairināja filozofu un analītiķu prātus jau 100 gadus atpakaļ.
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
