Iesaki rakstu: 
Aleksandra Laventa vadītā Banka Baltija un vēl virkne uzņēmumu dāsni apdāvinājuši Aivaram Lembergam piederošo ārzonas kompāniju Kaywood International Ltd., - tas izriet no prokuratūras dokumentiem par deviņdesmito gadu notikumiem, kas nonākuši Pietiek rīcībā. Šie dokumenti neatstāj faktiski nekādas šaubas, ka Lembergam deviņdesmitajos gados patiešām piederējušas ārzonas kompānijas, caur kurām viņš slēpti saņēmis „savu daļu” no Ventspils tranzītbiznesa peļņas.
Kā izriet no šiem dokumentiem, ko šodien publisko Pietiek, 1995. gada sākumā divu nedēļu laikā Britu Virdžīnu salās reģistrētā kompānija Kaywood International Ltd. no Bankas Baltija, kā arī uzņēmumiem Naftas parks, Man-Tess, SWH Rīga, Ost Trading & Finance Ltd un uzņēmēja Vladimira Krastiņa saņēmusi apjomīgus dāvinājumus vairāk nekā 260 tūkstošu latu vērtībā.
Šie dāvinājumi oficiāli saņemti par ļoti daudzveidīgiem Kaywood sniegtiem pakalpojumiem, kuru vidū bijusi gan „investīciju tirgus izpēte” un „pakalpojumi un informācija par vides aizsardzību naftas un naftas tranzīta jomā”, gan „mārketings un menedžmenta pakalpojumi”, „Baltijas valstu tirgus izpēte” un „savstarpējo norēķinu sistēmas izveide un pakalpojumi investīciju portfeļa veidošanā”.
Kā rāda ne tikai dokumenti, bet arī ārvalstu advokātu liecības, nav faktiski nekādu šaubu, ka apdāvinātais caur ārzonas kompāniju faktiski bijis Aivars Lembergs, kas slēpies aiz Kaywood „izkārtnes”, - to apliecinājis gan Šveices advokāts Rūdolfs Meroni, gan arī Nīderlandes jurists Jans de Lints, par kura liecībām līdz šim plašāk nav bijis zināms.
„Kompāniju nopirka Lembergs. Viņa vārds bija Aivars,” – tā liecībās par Kaywood patieso īpašnieku prokuratūrai apliecinājis Jans de Lints. Viņš arī apstiprinājis, ka prokuratūras rīcībā esošais īpašumtiesību dokuments ir „īpašumtiesību apliecinošs dokuments. Kompānija Kaywood International Ltd. bija izdevusi uzrādītājakcijas, kuras mēs turējām pie sevis seifa. Mēs izdevām šo dokumentu kā apstiprinājumu tam, ka mēs šīs daļas turam priekš Aivara Lemberga. Šis dokuments tika sastādīts priekš Aivara Lemberga, lai viņš varētu pierādīt savas īpašuma tiesības uz šo kompāniju”.
Tāpat Jans de Lints liecībās apstiprinājis arī to, ka Lembergs bijis Kaywood īpašnieks arī laikā, kad ārzonas uzņēmums saņēmis iespaidīgās dāvanas: „Man nav zināms par to, ka kompānijai Kaywood International Ltd. līdz pat 1997. gada martam, kad atstāju šīs kompānijas direktora amatu, būtu bijis cits īpašnieks. Tas līdz pat 1997.gada martam bija Aivars Lembergs.” Turklāt, pēc visa spriežot, savas īpašumtiesības nedeklarējot, ārzonas kompānijas īpašnieks Lembergs vēl bijis pavisam nesen – „vienīgais kompānijas Kaywood International Ltd. daļu turētājs un īpašnieks bija un šobrīd ir Aivars Lembergs, jo es turu priekš viņa šīs daļas”, liecinājis arī Meroni.
Ar ko skaidrojama iespaidīgā apdāvināšana? Meroni prokuratūrai liecinājis, ka viņš to nezinot un esot pārsteigts: „Līdz pat šim brīdim un līdz pat šai dienai man nebija nekādas informācijas par to, ka SIA Lat TransNafta dalībnieki ir atdāvinājuši par labu kompānijai Kaywood International Ltd. sev piederošās SIA Lat TransNafta daļas. Un tas man ir liels pārsteigums, jo kompānija Kaywood International Ltd. ir ārzonu kompānija, un līdz ar to tas ir neparasts bezatlīdzības darījums. Internacionālajā uzņēmējdarbības praksē neviens nedod dāvinājums, un ja kāds kādam kaut ko dod, tad saņem par to atlīdzību, tāda ir starptautiska prakse.”
Savukārt par apdāvināšanas iemesliem prokuratūrai liecinājuši pašmāju tranzītuzņēmēji. „Varu liecināt, ka, protams, naivi būtu domāt, ka Aivars Lembergs tieši pats būtu man zvanījis vai ticies un teica, lai es viņam atdodu jeb, kā tas vēlāk juridiski (fiktīvi) tika noformēts, - atdāvinu SIA Man-Tess piederošās SIA Lat TransNafta 750 daļas. Cik atceros, tad kāds no viņa cilvēkiem - Vladimirs Krastiņš un/vai arī Laimonis Junkers, uzrunājot SIA Lat TransNafta akcionārus kādā no sapulcēm, kura notika neilgi pirms daļu faktiskās izspiešanas (jeb, kā tas tika noformēts - atdāvināšanas), nodeva mums šo Aivara Lemberga prasību.”
Krūmiņš arī liecinājis, ka viņam nav bijis citu iespēju kā apdāvināt Lemberga ofšoru: „Manuprāt, būtisks fakts ir apstāklis, ka man kā SIA Man-Tess 100%o dalībniekam un prezidentam nebija nemaz citu iespēju kā tikai piekrist Aivara Lemberga izvirzītajām nepamatotajām prasībām, zinot, ka viņš ir Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs un tieši no viņa ir atkarīgs iepriekš minēto akcionāru, protams, arī manas iespējas veikt saimniecisko darbību Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
