Iesaki rakstu: 
Ja pārcilājam prātā Latvijā pēdējās desmitgadēs piedzīvotos "valstiskas nozīmes" skandālus, iezīmējas skaidra tendence: ļoti apšaubāmos finanšu tēriņos (citur sauktos par valsts nozagšanu) summas kļūst arvien lielākas, bet šo notikumu "dzīvildze" arvien īsāka. Ja savulaik Latvenergo trīs miljonu vai Repšes "naudas vagonu" lieta sabiedrības uzmanību noturēja teju gadu, Unibankas un Krājbankas lietas nopietni šūpoja parlamentu, tad tagad simtos miljonu vai pat miljardos mērāmās Parex, armijas iepirkumu, OIK, Rail Baltica vai airBaltic afēras ātri pazūd no mediju un sabiedrības uzmanības fokusa. Cilvēku sašutums uzliesmo kā petarde, bet drīz izplēn, nekādu rezultātu nesasniedzis.
Valdošā un gadu desmitiem nemainīgā varas elite pakāpeniski ir pieradinājusi tautu pie zināma algoritma: uzdod sākt pārbaudi, izveido komisiju, uzsāk lietu, beigās izrādās - "nav nozieguma sastāva". Politiskais koris pavaimanā "nu kā tā var, kā tā var", un skandāls apaug ar aizmirstības putekļiem. Kāpēc lai kāds mainītu lietu kārtību, ja šī vienkāršā shēma darbojas?
Un rezultāts ir ne tikai Latvijas arvien smagāka atpalicība, bet arī cilvēku vilšanās, neuzticēšanās savai valstij, apātija. Pilsoņi norobežojas, arvien mazāks skaits piedalās vēlēšanās, un elitei arvien vieglāk ir ar tautu manipulēt. Ja kāds mēģina norādīt, ka Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, tas nekavējoties tiek apsūdzēts "neizdevušās valsts" naratīva izplatīšanā, atmaskots kā panikas cēlājs vai "Maskavas roka"...
Ir skaidrs, ka varas elites patvaļību cēlonis ir mūsu vēlēšanu sistēma, kurā vēlētājs nevar pieprasīt katram konkrētam deputātam atskaiti par viņa paveikto un nepadarīto. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā ir iekodēta kolektīvā bezatbildība, turklāt etniskie balsojumi un ap tiem uzkonstruētās sarkanās līnijas faktiski padara varu nenomaināmu.
Tāpēc mums ir nepieciešama vēlēšanu sistēmas reforma. Man liekas, ka sabiedrībā briest apziņa par šādu pārmaiņu vajadzību. Ar radoša cilvēka jutīgo intuīciju šo domu virza, piemēram, Alvis Hermanis. Taču viņa piedāvātie manevri ir sarežģīti un, piedodiet, naivi - grūti iedomāties, ka varas elite labprātīgi mainīs sistēmu, kas tai ir tik ērta.
Tomēr šī kaite nav neārstējama, - ir zāles, kas te var palīdzēt. Latvijā pašlaik nefunkcionē viens no galvenajiem tiešās demokrātijas instrumentiem - tautas nobalsošanas jeb referendumu institūts. Formāli tāds pastāv, bet reāli tas nav izmantojams, jo noteiktais iniciatīvu iesniedzēju skaits nav sasniedzams. Tāpēc jāsāk ar izmaiņām tautas nobalsošanas likumā, pēc tam pilsoņiem jāsaka savs vārds vēlēšanu sistēmas mainīšanai. Mažotitārā sistēmā (varbūt - jauktā?) godīgā sacensībā uzvar labākais, un vēlētājam kabatā ir sarkanā kartīte, ko savam pārstāvim parādīt, ja viņš novirzās no savu solījumu izpildes.
Manuprāt, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas saprot šādu pārmaiņu nepieciešamību. Mums neizdosies apturēt valsts lejupslīdi, ja šādas reformas nenotiks. Tāpēc tās ir neatlaidīgi jāpieprasa, jāiniciē visos līmeņos - politiķiem, viedokļu līderiem, sabiedriskiem aktīvistiem.
Īpaši gribētos uzrunāt arī tautā mīlēto prezidentu: ja viņa mērķis ir iegriezt Latviju pareizā virzienā, ne tikai ievēlēties un pārvēlēties, - varbūt laiks arī pašam lēkt uz tām Jaungada runā pieminētajām ecēšām? Ja nu izdodas?
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
