Leģionāru pārlaicīgā cīņa turpinās. Šobrīd ar prokrievisko Latvijas valdību
Egils Helmanis18.03.2025.
Komentāri (56)
Iesaki rakstu: 
Jau gadiem ilgi 16.marts ir bijis lakmusa papīrs politiskajiem procesiem Latvijā. Tas jau sen ir kļuvis kas vairāk par Latviešu leģiona atceres dienu, – 16.marts ir latviešu pretestības gara diena.
Esam pieredzējuši, kā 16.martā Brīvības pieminekli apliek ar žogu, kā tiesībinstitūcijas kopā ar nacionālboļševikiem maskās veido ķēdi, lai nepieļautu leģionāru atbalstītāju gājienu, esam pieredzējuši, kā ministri zaudē amatu par piedalīšanos ziedu nolikšanā. Arī pašam ir sanākusi skarba vārdu apmaiņa ar policistiem, kas mēģināja noturēt mani un manu dēlu. Tomēr par spīti visam mēs ejam un godinām savus cīnītājus.
Tomēr ar godināšanu vien nebūs gana, nāksies arī pašiem izcīnīt savu cīņas daļu. Ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijā esam atļāvuši izveidoties prokrieviskai valdībai. Un tas objektīvi tā ir – nav runa tikai par simboliskiem, tēlainiem salīdzinājumiem!
Mums joprojām ir atvērta robeža ar krieviju tirdzniecībai un ceļošanai, joprojām darbojas pretvalstisks sabiedriskais medijs, tostarp ar programmu okupantu valodā, netiek anulētas uzturēšanās atļaujas pat krimināli sodītiem krievijas pilsoņiem. Uzskaitījumu varētu turpināt ilgi.
Šodien progresīvo kolaborantu partijas jaunatnes organizācija soctīklos izplatījusi paziņojumu, kas ir absolūta kopija maskavas propagandas naratīviem, kurus tā jau gadiem ir veltījusi Latviešu leģiona virzienā. Tas nav pārsteigums, drīzāk atgādinājums, ka Latvijā ir aizsardzības ministrs, kam Latgales autonomija ir apspriežama ideja, kam Ukraina ir “projekts”, kurš par parlamentāro sekretāri ir apstiprinājis Lieni Gāteri (video šeit -https://www.youtube.com/shorts/H0q0Ztp9668) – cilvēku, kurš aktīvi atbalstījis baltkrievu diktatora īstenoto hibrīdkara elementu – imigrantu nelegālu iepludināšanu Latvijā. Un kas ir pat būtiskāk – ir izdarījis neko, lai pienācīgi attīstītu Latvijas aizsardzības sistēmu.
Prokrieviskajai valdībai ir jāatkāpjas. Bet, lai tā notiktu, katram no mums ir skaļi un aktīvi jāpauž savs viedoklis, jāatbalsta patriotiskās iniciatīvas un ar dubultu sparu jāatbalsta Ukraina! Lai latvju saule nenoriet!
Sveiciens Latviešu leģiona dienā!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
