Iesaki rakstu: 
12.janvārī Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs masu saziņas līdzekļiem paziņoja: "Brīvostas nav modes skates, kur jāstaigā caurspīdīgā veļā vai nūdistu pludmale. Tā ir komercstruktūra, kura dzīvo un strādā reālas konkurences apstākļos.” Vai tiešām cienītais kungs, kurš sevi dēvē par Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāju un kuram ar tiesas lēmumu jau gadiem ilgi ir liegts pildīt šā amata pienākumus, nezina, ko viņš ilgstoši vada?
Likums Par ostām skaidri nosaka, ka Ostas pārvalde ir publisko tiesību subjekts, kuru izveido attiecīgās pilsētas vai novada dome un kura šajā likumā noteiktajos ietvaros ir Ministru kabineta pārraudzībā. Turklāt Rīgas ostas pārvalde un Ventspils ostas pārvalde ir atvasināta publisko tiesību juridiska persona.
Attiecīgi to, ko nozīmē jēdziens “atvasināta publisko tiesību juridiska persona”, jebkurš var noskaidrot Latvijas Ministra kabineta mājas lapā, kur skaidri un gaiši ir definēts, ka Rīgas un Ventspils brīvostas ir iestādes, kuras ietilpst tiešās pārvaldes sistēmā un kuras kā atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas atrodas vienā sadaļā ar pašvaldībām un valsts augstskolām.
Arī likumos definētie ostu (kuras nav privātās ostas - kā Ventspils, Rīga, Liepāja) uzdevumi ir administratīvi – noteikt ostas maksas, tarifu robežlīmeņus, iekasēt noteiktās maksas, noteikt apsardzes un caurlaižu režīmu, kontrolēt ostas noteikumu ievērošanu, kontrolēt ostas komercsabiedrību darbības atbilstību likumiem, kontrolēt aizsardzību pret piesārņojumu, nodrošināt ziemas navigāciju, izstrādāt ostas attīstības programmas projektus un nodrošināt to realizāciju, apsaimniekot īpašumā esošos vai valdījumā nodotos īpašumus (hidrotehniskās būves, piestātnes, kuģu ceļus, navigācijas iekārtas utt.), organizēt ostas izbūvi un ar ostas darbību saistītās infrastruktūras izbūvi, veikt ostas pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu izpēti, slēgt līgumus ar komercsabiedrībām par to darbību ostā utt.
Vienīgā iespēja brīvostām nodarboties ar komercdarbību ir, dibinot kapitālsabiedrības, ko šīm iestādēm kā atvasinātiem publisko tiesību subjektiem pieļauj Administratīvā procesa likums.
Tad kāpēc Lembergs piedēvē brīvostām komercstruktūru statusu, ja spēkā esošie likumi nosaka ko citu?
Acīmredzot tāpēc, ka viņa vadītā iestāde gadiem ilgi tiek vadīta kā Lembergam piederošs komercuzņēmums, kurš nodrošina labumus tikai un vienīgi tā “viltus” īpašniekam. Tāpēc, lai slēptu notiekošo ostu pārvaldē, lai nesodīti varētu bloķēt sev nelabvēlīgu investīciju ienākšanu, lai varētu atbalstīt sev vēlamos projektus un iegribas, to realizēšanai novirzot arī brīvostas pārvaldes finansējumu.
Lai nodrošinātu brīvostai Lemberga privātīpašuma statusu, Lembergs nu jau gandrīz divdesmit gadus nekaunas iejaukties Ministriju kompetencē, nosakot, kādas personas ir vai nav derīgas darbam ostu valdē. Atcerēsimies Grinberga lietu, kā arī Lemberga publisko apņemšanos ministriju izvirzīto Ventspils ostas valdes locekļu maiņas gadījumā sarīkot Grinberga pocesu 2.
Vai Latvijai ir vajadzīgi tādi ostu pārvaldītāji, spriediet paši.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
