Lembergs: jūs vēl nepieminējāt, ka ģenerālprokurora amata kandidāts manā tiesvedībā sagādāja 3000 latu zaudējumus valstij
PIETIEK09.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad Pietiek publicēja oficiālās atbildes, kas apliecināja — prokurori, kuri gribējuši kļūt par ģenerālprokuroru, nav spējuši panākt neviena paša noziedznieka notiesāšanu astoņu, desmit un vairāk gadu garumā, portāls saņēma Aivara Lemberga rakstisku „pretenziju”, - vēl neesot pieminēts, ka viens no ģenerālprokurora amata kandidātiem viņa tiesvedībā sagādājis 3000 latu zaudējumus valstij.
Notiekot jaunā ģenerālprokurora atlases procesam, prokurors Juris Juriss, kurš plašāk pazīstams saistībā ar e-pastiem, kuros saskaņota Ventspils kriminālprocesos arestētās mantas iztukšošana, nodarot zaudējumus vismaz 126 miljonu eiro apmērā un pārliekot arestēto mantu Rūdolfa Meroni grupējuma rokās rakstveidā, sniedza informāciju, ka viņš pēdējo 10 gadu laikā uzrādījis apsūdzības trijām personām, no kurām neviena pati vismaz pagaidām nav tikusi notiesāta pat ne pirmajā instancē.
Viņš un kolēģis Jānis Ilsteris desmit gadus darbojušies vienā vienīgā kriminālprocesā Nr. 12812001408, bet nevienu citu apsūdzību J. Ilsteris uz tiesu nav virzījis, tātad arī viņa darbības rezultātā nav bijis arī neviens pats notiesātais.
Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokurors Alēns Mickevičs rakstīja: “[...] pēdējo desmit gadu laikā neesmu pieņēmis lēmumus par personu saukšanu pie kriminālatbildības, t.sk., kuri tiktu izskatīti tiesā.” Līdz ar to nav bijis neviens pats notiesātais. Savukārt Rīgas tiesu apgabala virsprokurors Armīns Meisters nav uz tiesu virzījis un nav uzvarējis nevienu pašu lietu “tikai” astoņu gadu garumā.
Pēc šīs informācijas publiskošanas Ventspils mērs Aivars Lembergs Pietiek piesūtījis rakstisku paziņojumu, kurā norāda: “Papildinājumā rakstā izteiktajam, [...], Jānis Ilsteris kā prokurors 2005. gada 29. decembrī uzsāka kriminālprocesu pret A. Lembergu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (tā sauktais “Ojāru Grinbergu” farss), izvirzot sākotnējo apsūdzību A. Lembergam saistībā ar tā laika ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa partijas biedra Ojāra Grinberga nevirzīšanu iecelšanai Ventspils brīvostas valdē. “Grinbergu lietā” tiesa pilnībā attaisnoja A. Lembergu, kā arī Latvijas valsts kompensācijā par morālo kaitējumu šajā lietā A. Lembergam samaksāja 3000 latus.”
No A. Lemberga parakstītās vēstules var saprast, ka “Ojāru Grinbergu farsa” ierosinātājs un procesa virzītājs bijis tieši J. Ilsteris, kaut gan tiesā apsūdzību nesekmīgi mēģināja pierādīt prokurors Māris Leja.
Lietas būtība bija visai komiska — pēc tam, kad K. Kariņš nolēma darbam Ventspils brīvostas valdē nozīmēt savu partijas biedru no Vienotības, kādu vecu karjeras komunistu vārdā Ojārs Grinbergs (savulaik beidzis PSKP partijas augstāko skolu Viļņā), dokumentos K. Kariņš neierakstīja O. Grinberga personas kodu, deklarēto adresi vai citu informāciju, kas identificē konkrētu personu.
Brīvosta izsludināja “konkursu uz vakanci” Ojāru Grinbergu starpā, un tajā gandrīz uzvarēja pazīstamais astoņdesmito gadu dziedātājs, kurš starp citiem O. Grinbergiem bija labāk piemērots darbam valsts amatpersonas amatā, jo deviņdesmitajos bija ticis ievēlēts Saeimā un līdz ar to labi pārzināja valsts pārvaldes lietas.
K. Kariņš atteicās precizēt savu izdoto dokumentu, ierakstot tajā personas kodu, un beigu beigās prokuratūra sauca pie kriminālatbildības nevis K. Kariņu par nolaidīgu darbu, bet gan A. Lembergu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tieši šis tiesas process savulaik A. Lembergam deva pietiekamu publicitāti, lai no provinces pilsētas mēra kļūtu par nacionāla mēroga politisko figūru.
Šobrīd izskatās, ka neviens no četriem augšminētajiem kandidātiem uz ģenerālprokurora amatu tomēr neiegūs šo amatu, tajā skaitā J. Ilsteris — Tieslietu padomes balsojumā par labāko pretendentu ir ticis atzīts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns, kura kandidatūra tagad jāapstiprina vai jānoraida Saeimai.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
