Pirms Latvijas Neatkarības pasludināšanas gadadienas un butaforiskā "lepni, ka latvieši" vēlos uzsvērt dažus būtiskus pieturas punktus. Varbūt tie palīdzēs attapties no butaforijas, kurā valsts nonākusi. Lai gan par to šaubos.
Lepni, ka latvieši - tieši par ko? Par to, ka gadu no gada tiek sasniegts dzimstības antirekords valsts vēsturē? Par vairāk kā četrdesmit tūkstošiem alimentu nemaksātāju un vairāk kā simtu divdesmit astoņu tūkstošu bērnu, kuri dzīvo ar vienu vecāku? Jeb lepni par to, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā no Latvijas aizdzīti ir simtiem tūkstošu latviešu, lai vietu dotu pakistāniešiem?
Es nepieminēšu vārdu korupcija, jo tā sen ir legalizēta visos līmeņos un nevienu nepārsteidz. Lepni par Rīgu, kura izskatās drausmīgi? Jeb par alkoholisma sērgu, kas, būsim godīgi, atrodama vai ikkatras ģimenes slēpākajā noslēpumā? Lepni par ko? Par pieminekļu gāšanu, kas turpinājums muižu dedzināšanai? Lepni, ka ar bambusu kātiem vienreiz gadā iziet pa centrālo ielu vai aizvērtajām skolām? Pamestas, vientuļas, roku pēc santīma pie lielveikala ar uzskrūvētām pirmās nepieciešamības precēm lūdzošas pensionāres?
Lepni ar to, ka krāpējs un "ilgstošā laikā biju kretīns un pārkāpu laulībā dotos solījumus" vada kāzas un TV raidījumus? Lepni, ka prokuratūra ir pati koruptākā iestāde valstī, pārspējot pat policiju, kas izsenis saaugusi ar noziedzīgo pasauli? Lepni ar medicīnas māsiņu kaķu asarām atalgojumā iepretim turpat strādājošajiem kungiem, kas gadu desmitiem bez sāta grābuši no visa mūsu kopējā katla?
Triju Zvaigžņu ordeni par izcilību drīz būs vai ir jau saņēmuši teju visi, bet kur ir tā izcilība mūsu kā tautas spējā savu valsti padarīt tādu, lai tur vēlētos atgriezties un dzīvot ļaudis?
Es zinu, ka šie ir neērti jautājumi. Bet būsim godīgi. Mēs neesam nekas. Un sauc mūs nekā. Tas ir atskaites punkts pirms butaforiskā "lepni, ka latvieši". Sākt ar to, ka savus bērnus nepamest un savu valsti neizzagt. No nulles. Jo zemāk jau nav īpaši vairs kur.
Stipra ģimene. Stipra tauta. Stipra valsts. Stipra ģimene nevar būt tur, kur pamet bērnus un kur tie nedzimst. Stipra tauta nevar būt tur, kur viens ar otru plēšas un patriotisms beidzas pie skaļākās nobļaušanās par patriotismu tukšos saukļos. Stipra valsts nevar būt bez stipras ģimenes un secīgi tādas pat tautas. Ar to ir jāsāk, lai valsts pastāvētu un plauktu.
Apsveicu Jūsu valsts svētkos, lai Jums izdodas augt! Diemžēl tie vairs nav manas valsts svētki, par daudz ir ticis postīts un skausts.
Un noslēdzot. Sāciet ar mazumiņu. Bez butaforiskiem "lepni, ka latvieši" vai tukšām ārišķībām un bezjēdzīgiem saukļiem vienkārši nepametiet savus bērnus un pie dzimšanas katrai mātei desmit tūkstošus šūpuļa naudu iedodiet no nodokļu maksātāju naudas. Un redzēsiet, ka efekts būs brīnumains. Ne naidnieks traucēs, un lepnums pēc būtības parādīsies, lai valsts atplauktu.