Levit, Kariņ, Pabrik, ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā?
Alvis Hermanis18.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šī ir atklāta vēstule Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam. Mani sauc Alvis Hermanis, un man ir jautājums, kuru gribētu jums uzdot visas Latvijas sabiedrības vārdā. Jo šis ir vissvarīgākais jautājums, kurš šai vēstures brīdī interesē mūs, visus Latvijas iedzīvotājus.
Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus – ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā.
Mēs saprotam, ka militārie atbildes pasākumi varētu būt kara noslēpums, lai tā būtu. Bet, ja reiz esam jums uzticējuši valsts vadīšanas atbildību, mēs sagaidām, ka jūs instruētu arī mūs visus pārējos - kā konkrēti rīkoties un ko darīt, lai pasargātu sevi un savas ģimenes šādā iespējamas krīzes brīdī.
Mēs saprotam, ka varianti var būt dažādi, - konvencionāls armijas iebrukums, pēkšņs raķešu uzbrukums vai kodolkara pārsteigums. Visos šajos variantos cilvēku reakcija būs tikai un vienīgi panika.
Mēs pieņemam, ka panika ir tieši tas, no kā būtu iespējams izvairīties, ja katrs no mums, arī civilajiem, zinātu - kā konkrēti rīkoties un ko pasākt. Kā zināms, 24. februāra rītā tieši panika bija tā, kas uz vairākām dienām paralizēja Ukrainas sabiedrību.
Vakar man bija saruna ar vienu Lietuvas valsts teātra direktoru, kurš pastāstīja, ka pirms divām nedēļām Lietuvas Valsts aizsardzības ministrijā notika visu lielāko iestāžu vadītāju sapulce, kur viņi tika instruēti, kā viņu darbiniekiem rīkoties dažādos pēkšņu Krievijas uzbrukumu variantos. Piemēram, visiem tika izstāstīts, ka vislielākā kļūda būtu sēsties savās mašīnās un censties evakuēties, jo tas paralizētu ceļus (tas tikai viens piemērs).
Es saprotu, ka varbūt grūti ir noorganizēt visas tautas kopsapulci, bet jums tomēr vajag izdomāt veidu, kā mūs visus informēt un sagatavot iespējamai situācijai, kuru ukraiņi piedzīvoja, pamostoties kādā jaukā rītā.
Es ceru, ka saprotat - šī vēstule nav nekāda panikas sēšana, bet normāls jautājums, lai pasargātu mūsu bērnus, radiniekus un mūsu vadīto iestāžu darbiniekus.
Jau iepriekš pateicos par atbildi, kuru visi ceram tomēr saņemt.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
