Levit, Kariņ, Pabrik, ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā?
Alvis Hermanis18.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šī ir atklāta vēstule Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam. Mani sauc Alvis Hermanis, un man ir jautājums, kuru gribētu jums uzdot visas Latvijas sabiedrības vārdā. Jo šis ir vissvarīgākais jautājums, kurš šai vēstures brīdī interesē mūs, visus Latvijas iedzīvotājus.
Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus – ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā.
Mēs saprotam, ka militārie atbildes pasākumi varētu būt kara noslēpums, lai tā būtu. Bet, ja reiz esam jums uzticējuši valsts vadīšanas atbildību, mēs sagaidām, ka jūs instruētu arī mūs visus pārējos - kā konkrēti rīkoties un ko darīt, lai pasargātu sevi un savas ģimenes šādā iespējamas krīzes brīdī.
Mēs saprotam, ka varianti var būt dažādi, - konvencionāls armijas iebrukums, pēkšņs raķešu uzbrukums vai kodolkara pārsteigums. Visos šajos variantos cilvēku reakcija būs tikai un vienīgi panika.
Mēs pieņemam, ka panika ir tieši tas, no kā būtu iespējams izvairīties, ja katrs no mums, arī civilajiem, zinātu - kā konkrēti rīkoties un ko pasākt. Kā zināms, 24. februāra rītā tieši panika bija tā, kas uz vairākām dienām paralizēja Ukrainas sabiedrību.
Vakar man bija saruna ar vienu Lietuvas valsts teātra direktoru, kurš pastāstīja, ka pirms divām nedēļām Lietuvas Valsts aizsardzības ministrijā notika visu lielāko iestāžu vadītāju sapulce, kur viņi tika instruēti, kā viņu darbiniekiem rīkoties dažādos pēkšņu Krievijas uzbrukumu variantos. Piemēram, visiem tika izstāstīts, ka vislielākā kļūda būtu sēsties savās mašīnās un censties evakuēties, jo tas paralizētu ceļus (tas tikai viens piemērs).
Es saprotu, ka varbūt grūti ir noorganizēt visas tautas kopsapulci, bet jums tomēr vajag izdomāt veidu, kā mūs visus informēt un sagatavot iespējamai situācijai, kuru ukraiņi piedzīvoja, pamostoties kādā jaukā rītā.
Es ceru, ka saprotat - šī vēstule nav nekāda panikas sēšana, bet normāls jautājums, lai pasargātu mūsu bērnus, radiniekus un mūsu vadīto iestāžu darbiniekus.
Jau iepriekš pateicos par atbildi, kuru visi ceram tomēr saņemt.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
