Iesaki rakstu: 
No publiski pieejamās informācijas ir saprotams, ka valdībai ir pieejami papildu 4 miljardi eiro. Pieņemot, ka tas varētu būt aizņēmums, ne dāvinājums, 4 miljardi eiro uz visiem aptuveni 400 tūkstošiem privātajā sektorā strādājošo ir 10 tūkstošu papildus parāda saistības katram. Līdz ar to būtiski ir zināt, kā šie 4 miljardi tiks izlietoti. Visam izlietojumam ir jābūt atklātam! Tāpēc:
1. Ir jāpalielina Valsts kontroles pilnvaras. Valsts kontrolei jānodrošina caurspīdīgs un visiem redzams šo 4 miljardu izlietojums. Un jābūt tiesībām ierosināt krimināllietas par valsts mantas izsaimniekošanu bez žēlastības.
Juridiskās detaļas ir tehnikas jautājums. Minētais ir būtiski, lai nākotnē valstij nebūtu jāuzdāvina AirBaltic, Latvenergo, Latvijas Valsts meži, ostas vai lidosta Rīga kādam “investoram”. Līdzīgi, kā tas notika ar Parex. Pieredze mums ir. Krīze tādām mahinācijām ir izcils brīdis.
2. Valstij jādara zināms sabiedrībai, kur tieši tiks izlietoti 4 miljardi eiro. Piemēram, cik no šīs naudas tiks iztērēts ierēdniecības algu uzturēšanai, cik ieguldīts (pa pozīcijām) ražojošā nozarē, cik izmaksāts dīkstāves vai bezdarbnieku pabalstos, utt.
Ņemot vērā ekonomikas kritumu un tam sekojošos multiplikatoros efektus, valstī bez darba vai bez ienākumiem var palikt ap 100 tūkstošiem cilvēku, iespējams, pat vēl vairāk. Tādēļ valdībai šobrīd ir jāapzina, cik darba vietas papildus spēj nodrošināt tie ekonomikas segmenti, kuri turpina darboties vai pat aug. Un tieši valdībai ir jānodrošina bez darba vai ienākumiem palikušos organizēti novirzīt un pārkvalificēt darbam šajās nozarēs.
Tā kā valdībai skaidri jāpasaka sabiedrībai, cik algās un prēmijās saņem viss valsts sektors, tad vienlaikus ir jāveic visu valsts sektora funkciju audits. Krīzes laikā valstij ir jātaupa. Tādēļ, pirmkārt, valsts sektorā visupirms atalgojums ir jāsamazina (izņemot vitāli nepieciešamo, kur tas jāpalielina, piemēram, medicīna), bet secīgi jāsamazina strādājošo skaits valsts sektorā (piemēram, ierēdniecība un pašvaldībās).
3. Valdībai ir skaidri sabiedrībai jāpasaka, kā tā segs 2020.gadā neiegūtos nodokļu ienākumus, kas varētu būt vairāk nekā 1 miljards, ļoti iespējams, pat 2 miljardi eiro. Šāda prognoze ir ticama, jo šobrīd valsts ik dienas zaudē aptuveni 25 miljonus, pazaudēti jau ir aptuveni 500 miljoni. Vai šie 4 miljardi nosegs visu pilnīgai krīzes seku likvidēšanai vai arī - būs jāaizņemas vēl?
4. Lai 4 miljardus vienkārši neapēstu ierēdniecības algu uzturēšanā esošajā līmenī un tamlīdzīgi, daļa no šiem 4 miljardiem jāiztērē, paceļot neapliekamo minimumu, samazinot PVN pārtikai un komunālajiem pakalpojumiem. Tas veicinās konkurētspēju nākotnē un vienlaikus samazinās izdzīvošanas izmaksas visai sabiedrībai.
5. Ir jāatceļ OIK. Ārkārtas stāvoklī pieņemti valsts lēmumi nav un nebūs apstrīdami. Īpaši ņemot vērā, ka lielākais OIK saņēmējs ir Latvenergo. OIK atcelšana veicinās konkurētspēju. Turklāt par šo ir viennozīmīgs sabiedrības atbalsts.
6. Valsts materiālās rezerves. Ir jānoslēdz līgumi ar pārstrādes uzņēmumiem un pirmās nepieciešamības preču tirgotājiem par to, ka šie uzņēmumi uztur zināmu apjomu preču savās noliktavās. Tas pats attiecas uz gāzi un naftu - vai valsts ir domājusi maksāt par valsts rezervju glabāšanu? Vienlaikus ir jāpārkvalificē bez darba esošos un jānodarbina atbilstoši 2.punktam.
7. Drošība. Apzinoties arī iespējamos sliktākos scenārijus, šobrīd ir jāsagatavo rezervisti policijai, zemessardzei, medicīnas personālam. Nepieciešamības gadījumā veicot ražojošo uzņēmumu, materiālo rezervju apsardzi un tamlīdzīgi. Taču tam ir jābūt izdarītam šobrīd. Plus ieroči ir jātur nevis noliktavā, bet jāizdala zemessargiem glabāšanai. Noliktavai pielaiž uguni, un viss. Turklāt nav iespējams operatīvi rīkoties. Un tas ir absurds.
8. Medicīna. Daļa medicīnas ir jāiekļauj aizsardzības budžetā. Bumbas mest Ādažos nav aktuāli. No 4 miljardiem ir jāatrod iespēja pilnībā nokomplektēt visu medicīnas personālu, jāiegulda, piemēram, investīcijās Gaiļezerā. Medicīnas eksports var būt un būs valsts viena no ienesīgākajām nozarēm. Ja tajā saprātīgi ieguldīs šodien. Un ar saprātīgi es nedomāju prēmijas Veselības ministrijas ierēdņiem, kā tas notiek šobrīd.
9. Zināmā mērā atkārtošos. Četri miljardi ir jāiegulda infrastruktūrā. Ieguldīt vajag, nevis noēst. Pareizi būtu atpirkt stratēģiskos uzņēmumus no privātajiem. Tas ir - ieguldot apgrozāmajos līdzekļos un darba spēka algās. Šeit parādās loma bijušajai Privatizācijas aģentūrai.
Jāuzsver, ka var radīt darbavietas, ja rada makroekonomiskus stimulus. Latvijas gadījumā tie ir infrastruktūras projekti un tāda piedāvājuma apmierināšana, kāds pašreiz eksistē Eiropā un teorētiski pasaulē. Ja mums ir Lauma, kura ir viens no lielākajiem elastīgo saišu ražotājiem, kādēļ mēs uz laiku nevaram kļūt par Eiropas lielāko masku vai citu medicīnas preču ražotājiem, bet maskas vedam no Ķīnas?
Tātad ir jāiegulda pārprofilācijā un darba spēkā. Spriežot pēc bezdarbnieku skaita, tam nevajadzētu būt problēmai. Noēst ierēdniecības atalgojuma uzturēšanai ir nepareizi pašos pamatos. Tā būs milzīga kļūda.
10. Izglītība. Izglītības infrastruktūra. Latvijas izglītības sistēma nav izturējusi pārbaudi uz attālinātu mācību procesu, un no tā daudz ko varētu mācīties. Bet tas parāda arī to, kurā virzienā ir jāmodificē izglītības sistēma.
Primāri no pieejamajiem miljardiem liela un patiešām liela daļa ir jāiegulda izglītības infrastruktūras uzlabojumos. To var izdarīt, pārkvalificējot daļu no cilvēkiem, kuri līdz šim darījuši citus darbus, par skolotājiem, kā arī veicot tik nepieciešamo kadru nomaiņu Latvijas skolās.
Tiešsaites pakalpojumi. Te ir plašas iespējas. Nepieciešamība pēc tiešsaites risinājumiem pieaugs visa līmeņa uzņēmējdarbībai. Risinājums ir apvienot pagaidām attālināti, bet vēlāk klātienē speciālistus ar IT un veicināt start-up risinājumu izveidi. Rezultātā, iespējams, radīsies zināms daudzums vairāk vai mazāk noturīgu biznesa ideju.
Budžeta vietas augstskolās. Jāievieš bezmaksas augstākā izglītība tehniskajās zinātnēs un pēc iespējas vairāk medicīnā. Jāatsakās no budžeta vietām humanitārajās zinātnēs. Šobrīd tas ir izšķirīgi svarīgi.
11. Ierēdņi un varas politiķi nevar pat teorētiski izvilkt valsti no krīzes, jo viņiem ir interešu konflikts - personīgs un ar sponsoriem saistīts, un būtībā pret vēlētājiem vērsts. Nav atvērtu brīva formāta preses konferenču, visi varas politiķi šobrīd atbild uz pašu finansētu žurnālistu maigiem jautājumiem. Vācu modelis ir tas, kas mums jāpārņem - labākie valsts prāti, kuri pārņem stratēģijas izstrādes vadību no politiķiem.
12. No visiem piemēriem par valsts atbalstu visvienkāršākais un pārskatāmkais ir Kanādas variants. Jo tur nav ko slēpt, tur acīmredzot nav partijas sponsoru “šeptīšu”. Tas ir plāns, kuram jau vajadzēja būt. Katram, kurš ir zaudējis darbu, neatkarīgi no tā, vai bija valdes loceklis vai vienkārši darbinieks, saņem 2000 Kanādas dolārus mēnesī četrus mēnešus. Bērnu pabalsts visiem pieaugs no 300 uz 500 Kanādas dolāriem. Katra ģimene saņem 600 Kanādas dolārus mēnesī, lai atvieglojumus pārtikas iegādei. Ar zināmu koeficientu (samazinot skaitļus) to iespējams pielietot Latvijā.
Altum līdzInieks Kanādā uzņemas pret komercbankām privātpersonu hipotekārā kredīta apkalpošanas garantiju uz ārkārtas stāvokļa laiku. Viss vienkārši un saprotami, jo tas ir cilvēkiem. Tā ir sociālā solidaritāte. Tā nav azartspēļu un atkritumu darbonīšu paspārnē izlolots politiskais projektiņš, kuram tagad ir jāskraida apkārt un jālūdz Sky pārdalīt 1 EUR par labu medicīnas darbiniekiem.
13. Neatlaist lidosta Rīga darbiniekus. Šis ir piemērs tam absurdam, kas notiek. Tad kāda ideja ir par dīkstāves pabalstiem? Mēs iznīcinām savu infrastruktūru, lai gan tieši infrastruktūrā ir jāiegulda. Visā Eiropā sāk runāt par režīma atvieglojumiem, un lidosta ir izdomājusi atlaist 500 darbiniekus. Tas ir nepareizi. Tas ir stulbums vai sabotāža (skatīt pirmo punktu)?
Un sabiedrībai, Levita un Kariņa kungi, Jums būtu jāpasaka nevis tas, ka mums ir daudz naudas, bet sekojošais:
Ja Tev ir darbs, tad turies pie tā; ja Tev ir ģimene, tad sargā to; neuzņemies saistības, nepērc neko tādu, kas ir greznumlieta, bet ieguldi praktiskās lietās; izglītojies un tamlīdzīgi. Krīze ilgs vismaz visu šo gadu. Neticiet, ka būs ātra atkopšanās. Būs jāgaida. Un vēl - valsts atvieglos veidu, kā tiks izsniegts dīkstāves pabalsts, izveidos (vai izmantos esošo Tiesībsargu) ombudu, kurš palīdz mazajiem uzņēmējiem un individuālā darba darītājiem saņemt grantus vai citādi tikt pie līdzekļiem, lai pārstrukturētu biznesu.
Tā Jums būtu jāsaka un jārīkojas, Levita un Kariņa kungi!
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
