Levita kungs, jums tiek dota iespēja ar darbiem apliecināt savus vārdus

Tiesību doktrīnā ir uzsvērts, ka šādu kontroli Saeima var veikt jebkurā laikā, kad valdības darbība devusi iemeslu tādai kontrolei. Ja tautas priekšstāvjiem to nav iespējams īstenot, tad pēc būtības Latvija pretēji Satversmes 2.pantā noteiktajam darbojas kā autoritāra valsts.

Saeimas izpildvaras kontroles tiesības ir noteiktas Satversmē. Tās tiek realizētas konkrētos instrumentos: deputātu jautājumos, deputātu pieprasījumos un parlamentāras izmeklēšanas komisijas darbībā.

Taču, lai gan Satversmē ir noteiktas tautas priekšstāvju tiesības īstenot šādas kontroles funkcijas, tālākais normatīvais ietvars ir izveidojies tāds, kas padara šo funkciju reālu un efektīvu īstenošanu par gandrīz neiespējamu. To diemžēl uzskatāmi apliecina reālā prakse.

Rezultātā demokrātija un tiesiskums Latvijā tiek apdraudēts pašos tās pamatos, jo reālu un efektīvu izpildvaras uzraudzību Latvijā nav iespējams īstenot. Tas arī ir galvenais iemesls Latvijas aizvien pieaugošajai atpalicībai nu jau arī no pārējām Baltijas valstīm, jo lēmumi tiek pieņemti, vadoties nevis no sabiedrības un valsts ilgtermiņa interesēm, bet gan no šaurām pie varas esošo politisko partiju vai to līderu interesēm, kuras bieži ir acīmredzami savtīgas vai tuvredzīgas, jo lēmumu pieņēmēji labi apzinās tiem radītās iespējas manipulēt ar savu politisko atbildību, vismaz tiem pārredzamā laika periodā.

“Zivs pūst no galvas” – to pašu pašlaik var attiecināt uz Latvijas politisko sistēmu.

Savā uzrunā Saeimas pavasara sesijas noslēguma sēdē 2020. gada 18. jūnijā Jūs teicāt: “…lai Latvija būtu augsti attīstīta, tiesiska valsts, mums ir jāuzlabo arī tiesiskuma kvalitāte.” Tiesiskuma kvalitātes uzlabošana ir neatliekams uzdevums parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības efektivitātes stiprināšanā”.

Parlamentārā izmeklēšana balstās uz Satversmes 26. pantu, kurā noteikts, ka “Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu.” Minētais pants garantē Saeimas mazākuma tiesības izveidot izmeklēšanas komisiju.

Satversmes tēvi, veidojot Latvijas Satversmi, apzinājās varas un opozīcijas sacensības nozīmīgumu. Satversmes sapulces dalībnieks A.Petrevics pauda pārliecību, ka tādējādi tiek garantētas arī parlamenta mazākuma tiesības norādīt, kur tas saredz noziegumu, un iecelt izmeklēšanas komisiju neatkarīgi no Saeimas vairākuma ieskatiem. Ierosinot šo pantu, F.Cielēns uzsvēra, ka “parlamentārās izmeklēšanas komisijas ir viens no tiem orgāniem, caur kuriem tiek vislielākā mērā izpaustas parlamentam piešķirtās tiesības pārraudzīt izpildu varas darbību”.

Valstīs ar reālu demokrātiju parlamentārā izmeklēšana ir jaudīgs instruments, lai cīnītos ar varas radītajām nejēdzībām, kas daudzos gadījumos tieši tāpēc arī netiek pieļautas – jo vara rēķinās ar to, ka tās var tikt atklātas un nāksies par tām atbildēt, jo ir instruments, kā tās atklāt un parādīt sabiedrībai.

Tas atbilst Jūsu š.g. 28. februārī paustam viedoklim: “Mēs esam demokrātiskās pasaules sastāvdaļa, un mums ir jādomā par savu attīstību, un, ja mēs domājam par sevi, tad mums jādomā arī par demokrātiju vispār.”

Diemžēl Latvijā Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums tika izveidots tā, lai šīs izmeklēšanas komisijas varētu pārvērst pilnīgā profanācijā. Un, degradējoties Latvijas politiskajai videi, šī iespēja tad nu gandrīz visu laiku tiek arī izmantota. Rezultātā Latvijā parlamentārā izmeklēšana ir nekas vairāk kā bezjēdzīga valsts līdzekļu tērēšana un Satversmē paredzētās iespējas un Latvijas kā demokrātiskas parlamentāras valsts piesmiešana.

Opozīcijas deputāti ar nolūku vismaz sākt parlamentāras debates par to, kādam vajadzētu būt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba ietvaram, lai tas reāli strādātu un kalpotu Latvijas sabiedrības un Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts interesēm, vairākkārt iesniedza grozījumus Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumā, lai varētu vismaz sākt parlamentārās debates par nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām, kas padarītu parlamentārās izmeklēšanas komisijas par reāli strādājošu instrumentu, nevis tikai bezjēdzīgu nodokļu maksātāju līdzekļu tērētāju – piedāvājot paredzēt vismaz iespēju noteikt likumā atbildību komisijas vadītājam par komisijas darbu, ja tas nepilda vai pat klaji sabotē Saeimas dotā uzdevuma izpildi, vai paredzot, ka komisijas vadītāja pienākumus ir jāpilda kādam no izmeklēšanas komisijas iniciatoriem, tādejādi uzņemoties vismaz politisko atbildību par šīs komisijas darba rezultātiem.

Taču valdošās koalīcijas deputāti šādas opozīcijas deputātu iniciatīvas noraidīja, pat neatļaujot sākt debates par šādu izmaiņu nepieciešamību. Šāda attieksme tikai nostiprina un vairo politisko bezatbildību un visatļautību, un no tā izrietošās sekas, kas dārgi izmaksās visai Latvijas sabiedrībai.

Demokrātija darbojas kā efektīvs valsts pārvaldes instruments tikai tad, ja tiek nodrošināta reāla varas un opozīcijas sāncensība, kurai sabiedrība var sekot līdzi un brīvi izdarīt savu politisko izvēli. Parlamentārā izmeklēšana ir viens no šādiem būtiskiem sāncensības instrumentiem.

Jūs lekcijā “Demokrātijas attīstība Latvijā” providenciāli norādījāt: “Mēs redzam, ka visā demokrātiskajā pasaulē ir zināmas plaisas un krīzes pazīmes, kas attiecas tieši uz šo demokrātijas izturēšanās modeli, un mēs to redzam arī Latvijā.”

Respektējot teikto, lūdzam Jūs ne tikai kā Valsts prezidentu, kuram ir tiesības iesniegt likumprojektus Saeimā, bet arī kā konstitucionālo tiesību lietpratēju, iniciēt šādas parlamentārās debates, iesaistīties diskusijā un paust savu redzējumu par konstatētās problēmas nepieciešamo tiesisko risinājumu parlamentārās demokrātijas standartu ietvaros.

P.S. Opozīcija lūdz Valsts prezidentu iniciēt grozījumus – vai vismaz debates - parlamentārās izmeklēšanas likumā, jo koalīcija nepieļauj pat uzsākt debates par to. Prezidents atbild, lai Saeima (tātad koalīcija) iniciē tās, tad viņš piedalīsies. Smieklīgi un nožēlojami vai kā?!

Novērtē šo rakstu: