Levita kungs, mēs gribam 0,16% no iekšzemes kopprodukta, nevis valsts radio un TV sakārtošanu!
Latvijas Radio darbinieku atklātā vēstule27.03.2023.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
1) divu mediju atšķirīgie darba organizācijas un atalgojuma modeļi netiks unificēti, pasliktinot Radio darbinieku darba līgumu nosacījumus;
2) ievērojot Televīzijas tradicionāli lielāko finanšu kapacitāti. Radio apvienotajā medijā nekļūs par otršķirīgu daļu;
3) apvienošanas rezultātā tapušais medijs nekļūs politiskajai konjunktūrai vieglāk iespaidojams nekā divi atsevišķi mediji. Vai tā visa rezultātā, nenotiks Radio satura noplicināšana, attiecīgi zaudējot auditorijas interesi un uzticēšanos.
Kad pirms vairākiem gadiem jautājums par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu atgriezās dienaskārtībā, idejas virzītāji solīja radio izteiktajās bažās ieklausīties. Procesā iesaistītie apņēmās lēmumu par Radio un Televīzijas apvienošanu pieņemt vien tad, kad būs skaidra pārliecība, ka tas notiek kopējās sabiedrības interesēs, proti, jaunais sabiedriskais medijs būs spēcīgāks saturiski, organizatoriski, tehnoloģiski, pie tam nekļūs politiski ietekmējams. Tomēr, vērojot procesus, kādi notiek pēdējo mēnešu laikā, mūs pārņem strauji pieaugošas trauksmes izjūta. Milzīgā ātrumā tiek virzītas likuma izmaiņas, kas paredz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu, trūkstot skaidrībai par daudziem būtiskiem apvienošanās aspektiem.
Virzot koncepciju par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu, tika solīts, ka apvienošanās rezultātā tiks saglabāta redakcionālā neatkarība un satura daudzveidība, netiks pasliktināta mediju darbinieku situācija un netiks iznīcināti sabiedrisko mediju nosaukumi jeb zīmolvārdi - Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, kam ir gadu desmitos veidota atpazīstamība un auditorijas uzticēšanās. Latvijas Radio cita starpā 2025. gadā svinētu savu 100. gadadienu. Tajā pašā laikā mums solīja virkni ieguvumu: sakārtot infrastruktūru un attīstīt mūsdienu vajadzībām atbilstošas tehnoloģijas. To visu būtu iespējams izdarīt, nodrošinot apvienotajam medijam neatkarīgu un pietiekamu finansējumu, pakāpeniski (piecu gadu laikā) sasniedzot Eiropas Raidorganizāciju apvienības (EBU) vidējo līmeni jeb 0,16% no iekšzemes kopprodukta.Visās sanāksmēs, kuras ir piedalījušies Latvijas Radio pārstāvji, tika uzsvērts, ka lēmums par mediju apvienošanu tiks pieņemts reizē ar koncepciju par sabiedrisko mediju statusam atbilstošu finansēšanas modeli. Pēc visa spriežot, politiķiem šādi solījumi nešķiet saistoši.
Steidzamības kārtā Saeimā tiek virzītas likuma izmaiņas, kas paredz, apvienot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju no 2024.gada 1.janvāra. Pirmdien, 27.martā par to lems valdošā koalīcija, bet ceturtdien, 30.martā, balsos Saeima jau galīgajā 2.lasījumā (nesaprotamu iemeslu dēļ lēmums tiek pieņemts steidzamības kārtā). Tajā pašā laikā īpaši izveidotā darba grupa apvienotā medija finansēšanas modeļa izstrādei tikai šonedēļ uzsāka darbu. Finanšu ministrija jau paudusi savu kategoriski negatīvo nostāju piet finansēšanas modeļa maiņu. Neoficiālās sarunās politiķi neslēpj, ka tuvākajos gados naudas, lai realizētu sabiedrisko mediju apvienošanas koncepcijā nospraustos mērķus, visticamāk, nebūs
Tajā pašā laikā, virzot lēmumu par Radio un Televīzijas apvienošanu, uz 2. lasījumu iesniegta virkne koalīcijas partneru priekšlikumu, kas paredz citas būtiskas izmaiņas, proti - vēsturisko zīmolu ,,Latvijas Radio” un „Latvijas Televīzija” iznīcināšanu, faktisku Latvijas Radio 4 likvidāciju, apvienotā medija galvenā redaktora ietekmes un neatkarības no valdes mazināšanu, ir arī priekšlikums aizliegt kandidēt uz amatiem sabiedriskajā medijā tiem, kas strādājuši ārvalstu finansētās NVO (kas nepatīkami atgādina Krievijas Federācijā īstenoto politiku t.s. ārvalstu aģentu ierobežošanai).
Viss iepriekš minētais rada Latvijas Radio darbiniekos tās pašas bažas, kas bija aktuillas jau pirms desmitgades: sabiedrisko mediju apvienošanas mērķis nav vis to stiprināšana, bet gan to ietekmes mazināšana un to politiskās manipulējamības palielināšana. Notiekošais liek domāt, ka šādā apvienošanās procesa virzībā izpaužas politiķu izpratnes trūkums par sabiedrisko mediju nozīmi Latvijas mediju telpas stiprināšanā un atsevišķu politiķu vēlme uz sabiedrisko mediju vājināšanas rēķina gūt lielāku ietekmi pār sabiedrisko domu, izmantojot angažētus komeremedijus un sociālos tiklus. Šķiet, atdzimst “Valsts Radio un Valsts Televīzijas sakārtošanas” rēgs. Iespējams, daļa politiķu un Finanšu ministrijas ierēdņu lolo ilūzijas par kādu nozīmīgu līdzekļu ekonomiju apvienošanas rezultātā, kas hroniski nepietiekamas sabiedrisko mediju finansēšanas situācijā ir vienkārši smieklīgas.
Mēs aicinām apturēt nepamatotā steigā virzītos likuma grozījumus līdz brīdim, kad sabiedrisko mediju darbiniekiem un visai sabiedrībai ir skaidri un saprotami ieguvumi (un arī riski) no divu sabiedrisko mediju apvienošanas. Tas ir kritiski svarīgi laikā, kad Latvijas informatīvā telpa ir pakļauta nopietniem ārējiem apdraudējumiem!
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
