Levita paspārnē tapusī mācībiestāde uzjundī marksisma-ļeņinisma universitāšu smaku
Bens Latkovskis, Neatkarīgā01.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar valsts prezidenta Egila Levita uzrunu un citu prominenču piedalīšanos atklāta jauna iestāde – Demokrātijas akadēmija. Kas tas par “zvēru”? Skola? Mācību kombināts? Profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas institūts?
Kad redzi ziņu par šādas mācību (?) iestādes atklāšanu, tad pirmais jautājums, kas nāk prātā - kāds ir šī pasākuma mērķis? Kāda ir tā dziļākā jēga un patiesais iemesls? Man šādas “demokrātijas akadēmijas” rada vien tiešas asociācijas ar savulaik populārajām marksisma-ļeņinisma universitātēm. Burtiski viens pret vienu.
Uzstājoties LTV “Rīta Panorāmā”, uz šiem jautājumiem centās atbildēt biedrības “Latvijas lauku forums” izpilddirektore Anita Seļicka. Par šīs biedrības saistību ar “akadēmiju” nedaudz vēlāk.
Diemžēl, klausoties Seļicku, šīs akadēmijas idejisko jēgu, tās pastāvēšanas pamatuzdevumu bija grūti atklāt. Varēja just, ka cilvēks cenšas, enerģiski žestikulē un grib pateikt - nu, jūs taču saprotat, vai ne -, bet iekšējas skaidrības pašam nav.
Prakse liecina - ja, prezentējot kādu projektu, cilvēks nespēj skaidri un precīzi definēt, ko viņš grib gala rezultātā panākt, ar kādu mērķi, nolūku projekts tiek attīstīts, tad iemesls ir pašā virspusē. Nekādi dziļāki zemteksti tur nav jāmeklē. Tad tas vienkārši ir kārtējais naudas apgūšanas projekts. Biešu salātu receptes Covid-19 seku pārvarēšanai par 499 990 eiro.
Līdz ar to rodas nākamais jautājums - par kādu naudu šīs “apmācības demokrātijā”? Uzreiz varu Latvijas sabiedrību nomierināt. Atšķirībā no bēdīgi slavenajām “biešu salātu receptēm”, kas tika finansētas no valsts budžeta (par desmit līdzīgos projektos izšķērdētajiem pieciem miljoniem eiro neviens nav nedz politiski, nedz vēl jo vairāk krimināli atbildējis), projektu “Demokrātijas akadēmija” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Savukārt atbilde uz jautājumu, kāda ir šīs “akadēmijas” saistība ar biedrību “Latvijas lauku forums”, atrodama šīs “mācību iestādes” specifikā. Tā piedāvā četru dienu pilnībā apmaksātu mācību programmu Rīgā.
Diez vai kādam rīdziniekam, viņa darba dēvējam (pat valsts vai pašvaldības iestādei) ir liela interese atraut cilvēku no darba un ļaut viņam četras dienas “mācīties” demokrātiju. Cita lieta cilvēkam no provinces. Tur varētu būt zināma interese. Uz četrām dienām nedaudz izrauties no rutīnas, pamainīt vidi un padzīvot Rīgā uz Ziemeļvalstu nodokļu maksātāju/norvēģu naftas naudas rēķina.
Varētu teikt, bezbēdīgs, pat zināmā veidā pozitīvs pasākums. Tā kā “Demokrātijas akadēmijas” atklāšanā dominēja cilvēki ar iesirmām galvām - Dainis Īvāns, Sandra Kalniete, Sarmīte Ēlerte, Egils Levits un citi, tad varētu pat teikt - zināmā mērā nostalģisks. Visi varēja justies nedaudz kā jaunībā. Apmetot plašu laika loku, esam atgriezušies pie kaut kā jau kādreiz tik ļoti pierasta.
Mazliet nomainījušies burti uz izkārtnes, bet pēc būtības tā pati vecā marksisma-ļeņinisma universitāšu sistēma - ideoloģiskās sagatavošanas paaugstināšanas kursi. Ja kāds jauns cilvēks domā, ka šīs “skolas” taču nevar salīdzināt, jo toreiz, pirms četrdesmit gadiem, šajās “universitātēs” klausītājus apmācīja kaut kādās tumšās nelietībās, tad esmu spiests viņu apbēdināt.
Tur tāpat kā tagad “mācīja” tikai labo un gaišo. Kā paaugstināt darbaļaužu labklājību, viņu idejisko apzinīgumu un gatavību (kā sasaucas ar mūsdienās populāro “gatavināšanu”) ar vēl lielāku dedzību celt gaišo komunistisko nākotni, kur visi dzīvos brīvībā, vienlīdzībā un brālībā. Kur no katra prasīs pēc spējām, bet katrs saņems pēc vajadzībām. Vai tad slikti?
Spriežot pēc dažādiem skaidrojumiem, gandrīz tieši ar to pašu nodarbosies jaunā “Demokrātijas akadēmija”. Mācīs interesentus demokrātijas gudrībās. Pareizāk sakot, mācīs “pareizo” demokrātiju. Piemēram, prezidents Levits savā uzrunā jau ar pirmajiem vārdiem ķērās vērsim pie ragiem: “Mēs dzīvojam laikā, kad Rietumu demokrātijas sastopas ar nebijušiem izaicinājumiem. Mūsu demokrātisko kārtību nesen pārbaudīja Covid-19 pandēmija.”
No tālākā teksta izrietēja, ka demokrātija nav viendabīga. Esot “pareizā” demokrātija - tā ir neaizskarama un svēta, bet ir arī tāda, kuru vajadzības gadījumā varot neievērot. Kura tikai traucē. Piemēram, apkarot pandēmiju un droši vien jau arī daudz ko citu, kas nākotnē varētu parādīties.
Arī to visu jau esam dzirdējuši. Tikai citās skaņās. Esot īstā tautas demokrātija un buržuāziskā, kapitālistu nopirktā. Pat grūti saprast, kura šobrīd valda pie mums. Kura ir pareizā? Buržuāziski kapitālistiskā kā vēl nesen vai jau tautas demokrātiskā? Varbūt tieši tāpēc, lai to saprastu, nepieciešama šī akadēmija.
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
