Levita paspārnē tapusī mācībiestāde uzjundī marksisma-ļeņinisma universitāšu smaku
Bens Latkovskis, Neatkarīgā01.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar valsts prezidenta Egila Levita uzrunu un citu prominenču piedalīšanos atklāta jauna iestāde – Demokrātijas akadēmija. Kas tas par “zvēru”? Skola? Mācību kombināts? Profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas institūts?
Kad redzi ziņu par šādas mācību (?) iestādes atklāšanu, tad pirmais jautājums, kas nāk prātā - kāds ir šī pasākuma mērķis? Kāda ir tā dziļākā jēga un patiesais iemesls? Man šādas “demokrātijas akadēmijas” rada vien tiešas asociācijas ar savulaik populārajām marksisma-ļeņinisma universitātēm. Burtiski viens pret vienu.
Uzstājoties LTV “Rīta Panorāmā”, uz šiem jautājumiem centās atbildēt biedrības “Latvijas lauku forums” izpilddirektore Anita Seļicka. Par šīs biedrības saistību ar “akadēmiju” nedaudz vēlāk.
Diemžēl, klausoties Seļicku, šīs akadēmijas idejisko jēgu, tās pastāvēšanas pamatuzdevumu bija grūti atklāt. Varēja just, ka cilvēks cenšas, enerģiski žestikulē un grib pateikt - nu, jūs taču saprotat, vai ne -, bet iekšējas skaidrības pašam nav.
Prakse liecina - ja, prezentējot kādu projektu, cilvēks nespēj skaidri un precīzi definēt, ko viņš grib gala rezultātā panākt, ar kādu mērķi, nolūku projekts tiek attīstīts, tad iemesls ir pašā virspusē. Nekādi dziļāki zemteksti tur nav jāmeklē. Tad tas vienkārši ir kārtējais naudas apgūšanas projekts. Biešu salātu receptes Covid-19 seku pārvarēšanai par 499 990 eiro.
Līdz ar to rodas nākamais jautājums - par kādu naudu šīs “apmācības demokrātijā”? Uzreiz varu Latvijas sabiedrību nomierināt. Atšķirībā no bēdīgi slavenajām “biešu salātu receptēm”, kas tika finansētas no valsts budžeta (par desmit līdzīgos projektos izšķērdētajiem pieciem miljoniem eiro neviens nav nedz politiski, nedz vēl jo vairāk krimināli atbildējis), projektu “Demokrātijas akadēmija” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Savukārt atbilde uz jautājumu, kāda ir šīs “akadēmijas” saistība ar biedrību “Latvijas lauku forums”, atrodama šīs “mācību iestādes” specifikā. Tā piedāvā četru dienu pilnībā apmaksātu mācību programmu Rīgā.
Diez vai kādam rīdziniekam, viņa darba dēvējam (pat valsts vai pašvaldības iestādei) ir liela interese atraut cilvēku no darba un ļaut viņam četras dienas “mācīties” demokrātiju. Cita lieta cilvēkam no provinces. Tur varētu būt zināma interese. Uz četrām dienām nedaudz izrauties no rutīnas, pamainīt vidi un padzīvot Rīgā uz Ziemeļvalstu nodokļu maksātāju/norvēģu naftas naudas rēķina.
Varētu teikt, bezbēdīgs, pat zināmā veidā pozitīvs pasākums. Tā kā “Demokrātijas akadēmijas” atklāšanā dominēja cilvēki ar iesirmām galvām - Dainis Īvāns, Sandra Kalniete, Sarmīte Ēlerte, Egils Levits un citi, tad varētu pat teikt - zināmā mērā nostalģisks. Visi varēja justies nedaudz kā jaunībā. Apmetot plašu laika loku, esam atgriezušies pie kaut kā jau kādreiz tik ļoti pierasta.
Mazliet nomainījušies burti uz izkārtnes, bet pēc būtības tā pati vecā marksisma-ļeņinisma universitāšu sistēma - ideoloģiskās sagatavošanas paaugstināšanas kursi. Ja kāds jauns cilvēks domā, ka šīs “skolas” taču nevar salīdzināt, jo toreiz, pirms četrdesmit gadiem, šajās “universitātēs” klausītājus apmācīja kaut kādās tumšās nelietībās, tad esmu spiests viņu apbēdināt.
Tur tāpat kā tagad “mācīja” tikai labo un gaišo. Kā paaugstināt darbaļaužu labklājību, viņu idejisko apzinīgumu un gatavību (kā sasaucas ar mūsdienās populāro “gatavināšanu”) ar vēl lielāku dedzību celt gaišo komunistisko nākotni, kur visi dzīvos brīvībā, vienlīdzībā un brālībā. Kur no katra prasīs pēc spējām, bet katrs saņems pēc vajadzībām. Vai tad slikti?
Spriežot pēc dažādiem skaidrojumiem, gandrīz tieši ar to pašu nodarbosies jaunā “Demokrātijas akadēmija”. Mācīs interesentus demokrātijas gudrībās. Pareizāk sakot, mācīs “pareizo” demokrātiju. Piemēram, prezidents Levits savā uzrunā jau ar pirmajiem vārdiem ķērās vērsim pie ragiem: “Mēs dzīvojam laikā, kad Rietumu demokrātijas sastopas ar nebijušiem izaicinājumiem. Mūsu demokrātisko kārtību nesen pārbaudīja Covid-19 pandēmija.”
No tālākā teksta izrietēja, ka demokrātija nav viendabīga. Esot “pareizā” demokrātija - tā ir neaizskarama un svēta, bet ir arī tāda, kuru vajadzības gadījumā varot neievērot. Kura tikai traucē. Piemēram, apkarot pandēmiju un droši vien jau arī daudz ko citu, kas nākotnē varētu parādīties.
Arī to visu jau esam dzirdējuši. Tikai citās skaņās. Esot īstā tautas demokrātija un buržuāziskā, kapitālistu nopirktā. Pat grūti saprast, kura šobrīd valda pie mums. Kura ir pareizā? Buržuāziski kapitālistiskā kā vēl nesen vai jau tautas demokrātiskā? Varbūt tieši tāpēc, lai to saprastu, nepieciešama šī akadēmija.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
