Liberāļu recepte neesošu problēmu risināšanai

Man gan visa “viedokļa” lasīšanas laikā neatstāja pārdomas – kāda bija motivācija šo rakstīt? Jo cilvēcīgas īpašības, tādas kā rūpes par kādu, valdes loceklim no “Par” nav novērotas – tātad apakšā ir merkantilas intereses. Piemēram, tādas kā uzspiest augstskolām un darba devējiem “termiņuzturēšanās atļaujas atjaunošanai pēc gada ar dalību latviešu valodas apguves procesā vai valodas prasmi vismaz A1 vai A2 līmenī” un “īstenot vienotās valodas apguves sistēmu, kurā sertificēti valodas pasniedzēji, organizācijas piedāvā valodas apguvi, tiek monitorēta to kvalitāte un valodas apguvēja sertifikācija”. Bet visu pēc kārtas.

Par migrācijas problēmām un reidiem, kas tās nerisinās, – šeit ir skaidri redzams pārspīlējums, jo Latvijā problēmu ar migrāciju nav. Nevar uzskatīt par problēmu, ka konkrētas nozares ietvaros esošas likumdošanas ietvarā esošās valsts iestādes – tādi kā VID, PVD un VVC – prasa, lai tiktu pildīta Latvijas likumdošana. Tas nav jautājums par migrantiem, jo “Bolt” un “Wolt” nestrādā ekskluzīvi migranti – visiem, kas tur strādā, ir jāatbilst vienotiem kritērijiem, ko nosaka likums. Nav neviena jautājuma, kas šobrīd jau nebūtu reglamentēts – cits jautājums ir par to faktisko izpildi. Jau iepriekš žurnālists Guntis Bojārs pauda satraukumu, ka kurjeru pārbaudes ir rasistisks gājiens – bet, kad pēc pārbaudēm atklājās, ka eksistē sistemātiski pārkāpumi, neesmu redzējis viņu paužam pretējo viedokli.

Svarīgi – šeit nevajag jaukt ar liberālā spārna atbalstīto nelegālo bēgļu ievazāšanu Eiropā no Baltkrievijas, – tā ir uzskatāma par visas Eiropas problēmu. Viedokļa autors, “Par” valdes loceklis Miks Celmiņš iezīmē lokālo problēmu – konkrēti Rīgu.

Jau ievadā Miks Celmiņš maldina lasītāju, liekot visus cilvēkus, kas definējami kā migranti, vienā kategorijā un apgalvojot, ka kāds ir piedāvājis: “Uz ielām būtu jātrenkā migranti, jāpārbauda dokumenti, jātaisa reidi kafejnīcās, kur nodarbināti ārvalstnieki, pārbaudot gan dokumentus, gan latviešu valodas prasmi.” Šis ir visnotaļ interesants formulējums tam, ka valstī ir jāpilda tās noteiktie likumi un šo likumu ievērošana attiecas uz visiem. Kā arī piesauktā “tvarstīšana” attiektos tikai uz tiem, kas ir nodarbināti un kuriem ir tiešs kontakts ar gala patērētāju – nevis visiem, kas staigā pa ielām un ir kvalificējami pēc primārām pazīmēm kā “nevietējie”, tādējādi radot priekšstatu, ka esam netoleranti un neiecietīgi.

Miks Celmiņš gan savas zemās kompetences dēļ nekorekti pasniedz divas lietas:

1.“Latvijā neieceļo ārpus Eiropas Savienības valstu pilsoņi, kuri nebūtu uzaicināti un valsts iestāžu saskaņoti” – tā nav taisnība. Daudzu valstu pilsoņiem, piemēram, no ASV, Japānas, Kanādas, Apvienotās Karalistes, ir bezvīzu režīms – viņi drīkst ieceļot un atrasties Latvijā līdz 90 dienām bez uzaicinājuma. Otra kategorija ir tūrisms – vīzas tiek kārtotas vēstniecībā bez uzaicinājumiem. Līdz ar to Latvijā nemitīgi uzturas liels cilvēku skaits, kurus varētu noturēt par migrantiem, bet līdz šim nav dzirdēts, ka kādam tāpat ir jautāts pēc dokumentiem, kur nu vēl pēc valsts valodas zināšanām.

2.“Tikai pēc uzņemšanas augstskolā vai noslēgta darba līguma ir iespēja nokārtot vīzu ieceļošanai Latvijā” – tā arī ir Mika Celmiņa pausta nepatiesa informācija. Paskaidrojums ir pie iepriekšējā punkta.

Ir svarīgi nošķirt terminus – “dzīvo” un “uzturas”. Jautājums, ko uzdod Miks Celmiņš: “Cik daudz ārvalstnieku dzīvo Latvijā?” – ir nekorekts, jo pat pašā nosaukumā ir “termiņuzturēšanās atļaujas”, kas paredz, ka cilvēks uzturēsies konkrētu laika brīdi ar konkrētu mērķi un pēc tam pametīs valsti. Ar šo juridisko pamatojumu cilvēki nedzīvo Latvijā šī vārda klasiskajā nozīmē, – tie uzturas. Miks Celmiņš izmanto tieši šo vārdu, lai emocionāli piesietu kādu pie Latvijas, padarītu to par cilvēka mājām. Bet tā tas nav – cilvēkiem ar termiņuzturēšanās atļaujām masveidā nav mērķa šeit palikt.

No statistikas, ko sniedz autors, iezīmējas divas lielas kategorijas – studenti un atbraukušie strādāt. Uzreiz atmetīsim otro grupu no “migrantu problēmas” – juridiski viņu darbība sen ir nodefinēta un veiksmīgi tiek regulēta, kontrole ir veicama kā jebkurā citā situācijā. Tikai šai grupai, ja vien nav tiešas saskarsmes ar gala patērētāju, valodas prasmes nav nepieciešamas. Ja tie ir celtnieki, kas labo jumtus vai būvē tiltus – tiem nav prasība komunicēt valsts valodā jebkādā līmenī. Arī sezonāla rakstura zemeņu lasītājiem nē, un “reņģu acu dūrējiem” arī nē. Lai nebūtu tikai melnā darba darītāji šajā kategorijā – programmētājiem arī nevajag zināt latviešu valodu, basketbola spēlētājam no ASV nevajag un Martinam Gausam arī nevajadzēja. Tikai cilvēkam, kas komunicē ar klientu pa tiešo – tā teikt, stāvot aiz letes –, ir jāzina valoda, bet neesmu pārliecināts, ka viesstrādnieki, kas tiek vesti uz šejieni, tiek vesti ar mērķi stāvēt aiz letes. Tātad Mika Celmiņa apgalvojums, ka migrantiem, kas šeit tiek vesti, ir nepieciešama valsts valoda, ir nepatiess – ar vienīgo mērķi radīt savai idejai lielāku lietderīgo skaitlisko pielietojumu.

Savukārt tēze par šo cilvēku iekļaušanu mūsu sabiedrībā – jau pašu šo cilvēku darbības definīcijā ir ierakstīts, ka tās ir gabala vai sezonāls darbs – izpilda un brauc prom. Viņi neplāno šeit palikt – un mums arī nevajag, lai viņi paliek. Tiek apzināti jauktas divas iebraucēju kategorijas – darba migrants un patvēruma meklētājs, kurš gan ir uz palikšanu un kuru tad būtu jāintegrē jeb, kā viņš definē, jāiekļauj sabiedrībā. Pateicoties mūsu ne visai veiksmīgajai ekonomiskajai situācijai, pie mums patvērumu meklē tikai atsevišķi indivīdi, un mums tā nav problēma.

Otra kategorija, ko Miks Celmiņš ir ieplānojis integrēt mūsu sabiedrībā, ir studenti – kuriem viņš plāno piespiedu kārtā mācīt latviešu valodu. Vai mēs kaut ko esam pārpratuši no tā, kas ir izglītības eksports, un cik tad studentu, pabeidzot augstskolas, Latvijā paliek? Tomēr nospiedošais vairums šeit atbrauc, mācās angļu mēlē un aizbrauc prom. Kam tiem latviešu valoda un par kādu integrāciju šeit ir runa? Tas neapšaubāmi būtu Latvijas jaunievedums, kas nekur citur neeksistē, un es paredzu, ka tas nogalinātu Latvijas reto preci, kas funkcionē bez valsts atbalsta un nepieciešamības pēc iejaukšanās – izglītības eksportu.

Problēma ar migrantiem ir tikai ar skaitliski mazu grupu, kas brīvajā laikā vai kā pamatnodarbošanos strādā ar pārtikas apriti saistītos uzņēmumos un kuri savukārt nav spējīgi izpildīt Latvijas likumdošanas prasības. Kaut gan, lai pārvaldītu valodu līmenī, lai komunicētu ar klientu, pietiktu ar pāris desmitiem vārdu un frāžu – “labdien”, “uz redzēšanos”, “vidējs”, “liels”, “ass”, “neass”, “līdzi” vai “uz vietas”, “sīpoli” – jā vai nē. Bet pat šo līmeni viņi neprot, jo uzskata, ka likums nav viņiem domāts. Tagad pienācis brīdis, kad seko atgādinājums, ka likuma priekšā ir jāatbild – arī par higiēnas minimumu, arī par nodokļu nomaksu, arī par tehnisko apskati un vadītāja tiesībām. Šis ir skaidrs iekļaušanas sabiedrībā piemērs – ka mēs neļausim pārvērst konkrēti Rīgu par viņu dzimtenes mazo kopiju.

Miks Celmiņš ir tik ļoti aizrāvies ar vēlmi svešu valstu jauniešus integrēt sabiedrībā, ka palaidis garām, ka mums ir problēma ar pašu māju jauniešiem – statistika rāda, ka daļai nav darba un daļai nav izglītības. Tā vietā, lai meklētu risinājumus viņiem, tiek meklēts iegansts, kā atstāt Latvijā cilvēku no citurienes – tērējot līdzekļus viņa apmācībām un integrācijai. Vai nešķiet, ka šāda veida darbība ir atklāta kaitniecība valsts pastāvēšanai?

Ja mēs runājam par tiem migrantiem, kas pamatā ir studējošie migranti un kurus tad galvenokārt arī grib pārbaudīt – tas ir neliels % no visu studējošo Latvijā (studējošo ārzemnieku skaits ir ap 12 000). Neizskatās kā problēma, kuras risināšanai ir kaut kas jāveido un jāapmaksā no valsts budžeta. Būtu interesanti, kuros kursos ir gājis šī brīža veselības ministrs Hosams Abu Meri – viņš ir tas retais izņēmuma piemērs, kas izvēlējās palikt Latvijā. Vai viņam bija valsts apmaksāti kursi un īpaši kāds palīdzēja iekļauties sabiedrībā?

Piedāvājot labo piemēru – Vāciju, Miks Celmiņš neprecizē, ka Vācija ir visu migrantu gala mērķis – ierodoties jebkāda iemesla dēļ, viņi tur grib palikt. Turpretim ir sava kopiena, kas uzņem. Laikam arī Rīgā gribētos savu – kā Briselē “Molenbeek” – kur vietējie nemaz netiek iekšā, bet vienīgais pluss no šī kvartāla ir, ka tie balso par esošo mēru. Šis ir lielisks piemērs par iekļaušanu sabiedrībā – interesanti uzzināt no Mika Celmiņa viedokli, vai tas sekmīgi ir izdevies Beļģijas valstij vai ne ļoti.

Miks Celmiņš sūrojas, ka valsts valodas apguve palaista pašplūsmā un 30 gados nav nekas dižs sasniegts. Pirmkārt, lielākajās pašvaldībās visu laiku notiek kursi, kur jebkurš gribētājs šajās pašvaldībās, protams, var apgūt valsts valodu. Otrkārt, neviens nav atcēlis maksas kursus – gan klātienē, gan attālināti – līdz ar ko nevarētu teikt, ka ir nepieciešams kas īpašs un ka kādam, kurš grib mācīties, nebūtu iespēju.

Bet mērķis Mikam Celmiņam ir acīmredzams – ir jāveido jauna valsts struktūra, kas mācīs cilvēkiem ar termiņuzturēšanās atļaujām – studentiem un gabaldarba darītājiem – latviešu valodu ar mērķi tos veiksmīgi iekļaut mūsu sabiedrībā. Cik var noprast, Miks Celmiņš ir gatavs uzņemties šo sūro nastu – neskatoties uz to, ka ne studentiem, ne darba ļaudīm tas nav vajadzīgs. Mikam Celmiņam tā nebūs problēma – viņš to noteiks ar likumu, uzspiedīs to augstskolām un darba devējiem un liks mācīties. Finansēt to prasīs no pašiem ārzemniekiem – jo ko tad azerbaidžānis vai tadžiks – liks flīzes un krāsos sienas bez vismaz A1 līmeņa latviešu valodā? Vai students no Deli vai Ņujorkas?

Kā arī šeit varam redzēt klasisko liberālo un mūsdienās tik slikto konservatīvo politikas pieeju jautājumu risināšanā – konservatīvie pasaka, ka ir jau likumi, kas jāpilda, ir iestādes, kas kontrolē – lūdzu, strādājiet, nekas jauns nav jāizdomā. Turpretim liberāļi piedāvā izveidot jaunu iestādi, kas uzliek par pienākumu citiem veikt kaut kādas darbības, kontroles un sodus, kas nepilda nevienam nesaistošus un praksē nevajadzīgus noteikumus. Tiem, kas vēl nezina – liberālās politikas pamats ir visa regulēšana jeb likumu ražošana, jo šīs politikas ietvarā uzticēties cilvēkiem nav paredzēts.

Šeit var saskatīt arī ievirzes “nākotnes migrantu vārdā” – ja šodien Mika Celmiņa izveidotā iestāde rūpēsies, lai īslaicīgie migranti apgūst valodu un iesaistās sabiedrībā, tad turpmāk šī pati iestāde varēs apmācīt citus, uz palikšanu mums atsūtītos migrantus no Eiropas Savienības kvotām – iesaistot un integrējot. Gan jau, ka šis jautājums kļūs par “Par” priekšvēlēšanu tematiku – interesanti būtu paklausīties viņu vēlētāju pamatojumu, kāpēc šāda problēma ir aktualizēta un ko Latvija cer ar to iegūt.

Nobeigumā – ko lai saku? Labs biznesa plāns, Mik Celmiņ! Nebijām spējīgi iemācīt 30 gados latviešu valodu vietējiem – iemācīsim tiem, kas Latvijā ierodas uz dažiem gadiem. Šis arī liek aizdomāties, cik mums ir saražotas līdzīgas iestādes, kas risina neīstas problēmas, apgrūtina kādu ar nevajadzīgām pārbaudēm un noteikumiem, paralēli tērējot nodokļu maksātāju naudu – paši sēžot ērtos krēslos, lepni par sevi.

Novērtē šo rakstu: