Lībiņas un Papsujeviča paspārnē Ieslodzījuma vietu pārvalde pārvēršas par prettiesiskuma un patvaļas perēkli
Pietiek lasītājs21.05.2025.
Komentāri (8)
Iesaki rakstu: 
Vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes prioritāte ir drošība vai tikai ērtāka administrēšana un varas izrādīšana? Plānotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas ļautu liegt apmeklējumus, pamatojoties uz apmeklētāja sodāmību, uzrāda nevis rūpes par kārtību, bet domāšanas veidu, kas robežo ar tiesību nihilismu.
Likuma burts pret birokrāta fantāziju
Latvijas tiesību normas skaidri nosaka: apmeklējumu ierobežošana iespējama tikai izņēmuma gadījumos – piemēram, ja pastāv konkrēts drošības apdraudējums. Nekur nav teikts, ka sodāmība automātiski liedz satikt tuvinieku cietumā. Gluži otrādi – likums prasa pamatotu, individuāli izvērtētu lēmumu.
Tagad piedāvātie grozījumi ļautu administrācijai aizliegt apmeklējumus tikai tādēļ, ka cilvēkam kādreiz bijusi sodāmība – neatkarīgi no nodarījuma veida, smaguma vai senuma. Tas nav drošības izvērtējums – tā ir iegriba. Ērta, mehāniska, birokrātiska – un klaji prettiesiska.
Maija svētku “drošība”: tikai vārdi, ne darbi
Runājot par drošību, ir vērts atcerēties, kā cietumi funkcionēja maija svētku laikā. Mutiski rīkojumi, kolektīvi atvaļinājumi, divas nedēļas neizvesti atkritumi, nemainīta gultasveļa, slēgti veikali. Ieslodzītajiem tika liegtas pat minimālās tiesības, kamēr administrācija "svinēja".
Kad jāstrādā – klusums. Kad jāierobežo – gatavi regulējumi. Lūk, birokrātijas patiesā daba: izvairīšanās no pienākumiem, bet azarts, kad jāizdod aizliegumi.
Sodāmības “ķeksītis” kā varas instruments
Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Latvijas likumi brīdina: jebkāda patvaļīga ierobežošana ieslodzījuma laikā ir bīstama un var kļūt par sistemātiskas vardarbības aizmetni. Ja administrācija varēs liegt apmeklējumu, neizvērtējot risku, bet vienkārši atzīmējot "sodāmību" – mēs esam ceļā uz valsts sankcionētu iebiedēšanas mehānismu.
Sociālā izolācija, kontaktu saraušana ar ģimeni, resocializācijas sagraušana – tas viss vairs nebūs nelaimīga blakne, bet apzināta, legalizēta prakse.
Kad darbinieki ieņem Dieva lomu
Grāmatā The Stupidity Paradox (Alvesson & Spicer) aprakstīta t.s. funkcionālā stulbība – situācija, kur darbinieki izslēdz kritisko domāšanu un vienkārši izpilda rīkojumus un rutīnas, lai neuzňemtos atbildību. Cietuma darbinieki nereti ieņem Dieva lomu: nepieņem kritiku, neuzdod jautājumus, bet ar birokrātisku pakļautību nosaka, kas drīkst apciemot, kas “rada risku”.
Administrācijas darbinieki uztur kompetences un kontroles ilūziju, kamēr patiesībā notiek atbildības imitācija. Tie rīkōjas, it kā sekotu "drošības skriptam", bet patiesībā tas ir vadības teātris – formālas darbības aizvieto domāšanu.
Kad darba jēga tiek aizvietota ar “ķeksīšu izpildi”, rodas vide, kur vairs neviens nejūtas atbildīgs. Noteikumi "domā" darbinieka vietā, bet cilvēciski lēmumi tiek upurēti birokrātiskās lojalitātes labā.
Secinājums: drošības retorika kā aizsegs bezatbildībai
Plānotie grozījumi nav par sabiedrības drošību, bet par administrācijas varas nostiprināšanu un nevēlēšanos uzņemties reālu darbu. Ja cietuma vadība gribētu patiešām rūpēties par drošību, tā sāktu ar atkritumu izvešanu, gultasveļas maiņu un elementāru cieņu pret ieslodzītajiem.
Taču daudz vienkāršāk ir ieviest jaunu, "sodāmības filtru" un paziņot, ka viss notiek sabiedrības labā. Patiesībā tas ir tikai drošības teātris un ieslodzīto tiesību ierobežojumu imitācija. Birokrātija kalpo nevis sabiedrības interesēm, bet pati sev.
"Ieslodzījuma vietas priekšnieka lēmumu aizliegt apmeklējumu var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā..."
Bet vai patiešām cilvēktiesības jāaizstāv tiesā pret birokrāta patvaļu, kamēr cietuma durvis tiek aizvērtas nevis drošības, bet ērtības un bailīgu lēmumu dēļ?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
