Lībiņas un Papsujeviča shēma: cietums vispirms, noteikumi pēc tam

Liepājas cietums: vispirms uzcelts, tad pielāgo noteikumus

Jaunais Liepājas cietums – modernākais ieslodzījuma komplekss Latvijā – tiek būvēts ar vērienu, taču arī ar putru normatīvajos aktos. 2025. gada 12. februārī Tieslietu ministrija lepni izrādīja medijiem jaunā cietuma būvlaukumu. Reportāžas vēstīja, ka visas sešas ēkas jau uzbūvētas “pilnā apjomā”, iekšdarbos un drošības sistēmu ierīkošanā tiek izmantoti moderni risinājumi.

Fotogrāfijās skaidri redzams: logi korpusu fasādēs jau iemontēti, un pa virsu tiem – metāla restes. Būvnieki (“Citrus Solutions”) apgalvoja, ka “visi izmantotie risinājumi ir saskaņoti ar attiecīgajām valsts institūcijām, nodrošinot atbilstību prasībām”. Viss kārtībā, vai ne?

Izrādās, ne gluži. Prasības attiecībā uz šiem pašiem logiem un citām detaļām tikai tagad tiek nostiprinātas noteikumos. Citiem vārdiem – cietums jau stāv ar visiem logiem un restēm, bet juridiskie kritēriji, kādiem tiem jāatbilst, tiek rakstīti pēc fakta.

Grozījumu anotācijā pašā ministrijā atzīts, ka līdzšinējais regulējums nebija pietiekami skaidrs, piemēram, nav precīzi pateikts, kurās telpās jābūt neveramiem logiem ar triecienizturīgu stiklu un restēm. Absurda kulminācija – tagad, kad logs jau ielikts sienā, definēsim, ka tas tieši tāds arī drīkst būt.

Šī situācija atgādina leģendāro teicienu par ratiem un zirgu: Latvijā, šķiet, var vispirms uzbūvēt cietumu un tikai tad uz papīra noteikt būvniecības standartus. Atliek retorisks jautājums: vai nebūtu bijis prātīgāk vispirms sakārtot noteikumus un tad būvēt? Tieslietu ministrijai acīmredzot ir cits darba stils – pielāgot likumu jau gatavam objektam, nevis otrādi.

Grozījumi uz papīra – ko tie paredz?

Lai gan grozījumu virzīšana notika nemanāmi, to saturs ir publiski pieejams projektu anotācijā. No tās izriet, ka izmaiņas galvenokārt pakārto tehniskās prasības jaunā Liepājas cietuma realitātei. Svarīgākās izmaiņas ir šādas.

Precizēts, kurām telpām nepieciešami neveramie logi ar drošības stiklu un restēm. Līdzšinējais Noteikumu 3. punkts vispārīgi paredzēja: “telpas pamata nožogojuma iekšpusē, kur ilgstoši atrodas ieslodzītie” aprīko ar neveramiem logiem un restēm. Taču nebija skaidrs, kuras tieši tās ir. Tagad grozījumos nepārprotami noteikts: tās ir ieslodzīto kameras – t.sk. soda izolatori un slimnīcas daļas kameras. Loģiski – ja kamerā logs būtu verams, pa to varētu ne tikai vēdināt, bet arī izbēgt vai sagādāt kontrabandu. Ministrija beidzot to apjēgusi un ierakstījusi noteikumos, lai gan cietuma kameru logi ar restēm sen jau stāv gatavi.

Atļauti izsitami (avārijas) logi citur, ne tikai kāpnēs un gaiteņos. Vecā redakcija ļāva ugunsgrēka dūmu novadīšanai izmantot izsitamus logus vienīgi kāpņutelpās un koridoros, visur citur paredzot tikai neveramus logus. Jaunajā Liepājas cietumā projektētāji acīmredzot vēlējās dūmu novadi arī citās telpās drošības labad. Tāpēc tagad noteikts, ka visās pārējās telpās (piemēram, personāla kabinetos) drīkst būt izsitami logi ar restēm, lai ugunsgrēka gadījumā var izvēdināt dūmus. Citiem vārdiem – loģisks risinājums, kas it kā prasījās pats no sevis, bet formāli noteikumos līdz šim nebija atļauts. Tagad būs.

Svītrota lieka norma par ugunsgrēka trauksmes signāliem. No noteikumiem izņemts 10. punkts, kas agrāk prasīja cietumos uzstādīt balss, skaņas vai vizuālās ugunsgrēka trauksmes ierīces. Izrādās, šāda prasība jau ietverta Latvijas būvnormatīvā LBN 201-15 par būvju ugunsdrošību. Tātad ministrija izlēmusi nedublēt normu divreiz – loģiski, kaut gan rodas jautājums, kāpēc tas netika izdarīts jau 2016. gadā, kad šie noteikumi pieņemti.

Visi ugunsdzēsības krāni, šļūtenes un trauksmes pogas – prom no ieslodzītajiem. Jaunā 13. punkta norma nosaka: ēkās un teritorijās, kur atrodas ieslodzītie, nedrīkst brīvi piekļūt nevienai ugunsdrošībai svarīgai ierīcei. Tas nozīmē, ka iekšējie ugunsdzēsības krāni, šļūteņu ruļļi, rokas trauksmes pogas, pat ugunsdzēsības aparāti jānovieto vietās, kur cietumnieki netiek klāt. Ja kādam šķiet acīmredzami, ka cietumā nevajag atstāt ugunsdzēsības šļūteni ieslodzītajam pie gultas, tad ministrija drošības pēc tagad to ierakstījusi noteikumos. Pamatojums arīdzan minēts: ieslodzītie mēdz iznīcināt cietuma inventāru protesta pēc vai izmantot priekšmetus, lai nodarītu kaitējumu sev un citiem. Citiem vārdiem – pašsaprotami, bet tagad juridiski betonēti.

Šīs izmaiņas tiek pamatotas ar “drošības risku izvērtējumu” jaunā cietuma projektā. Ministrija anotācijā gari un plaši izklāsta, kā Liepājas cietuma būvniecības gaitā tapuši risinājumi, kas sabalansē drošību un ugunsdrošību, un tāpēc tie jāiestrādā normatīvos kā jaunais standarts. Citiem vārdiem – pēc tam, kad praksē atrasti labāki risinājumi, “pievelkam” tiem klāt likumu. Protams, var jau teikt, ka mācīties no pieredzes nav nekas slikts. Tomēr dīvaini, ka pieredze nāk tieši būvniecības noslēguma fāzē, nevis projektēšanas sākumā.

Satīra un realitāte: kam atbildība par bardaku?

Kurš atbildēs, ja kaut kas nebūtu saskanējis? Iedomāsimies, ka logu prasības nebūtu savlaicīgi “sakārtotas”: vai Liepājas cietums tad būtu uzbūvēts pretēji noteikumiem? Vai arī noteikumi tāpat tiktu piekoriģēti pēdējā brīdī, kā tas notiek tagad? Šoreiz viss beidzies “labi” – ministrija paspēja panākt, ka realitātei neatbilstošie punkti tiek pārstrādāti pirms cietuma atklāšanas. Ministru kabinets, neejot dziļāk diskusijās, grozījumus akceptēja bez iebildēm.

Taču asākais kritikas asmens jāvelta tieši procesam un komunikācijai. Šāda veida grozījumi, kas skar nozīmīgu valsts objektu, būtu pelnījuši atklātību un izvērtējumu sabiedrības acīs. Tā vietā izvēlēts ceļš “darām un ceram, ka nepamanīs”. Nav dzirdēts ne tieslietu ministra skaidrojums, ne preses relīze ar virsrakstu “Grozām noteikumus, lai cietums atbilstu prasībām”. Iespējams, jo tas izklausītos pārāk godīgi un neērti – pieļaut, ka līdz šim prasības īsti neatbilda realitātei.

Rezumējot: jaunais Liepājas cietums tiek saukts par Baltijā modernāko, ar “augstām prasībām attiecībā uz drošību un ugunsdrošību”. Paradokss, ka šīs prasības tiek uzrakstītas pēc tam, kad būve jau gandrīz gatava. Protams, labāk vēlu nekā nekad – vismaz tagad noteikumi būs precīzāki un drošība teorētiski augstāka. Tomēr metode raisa smaidu caur zobiem: tā vien gribas teikt, ka Latvijā normatīvos aktus reizēm pielāgo realitātei, nevis realitāti normatīvajiem aktiem. Un Tieslietu ministrija mums demonstrē, kā to dara – klusi, pa nakti un ar cerību, ka neviens lieki jautājumus neuzdos.

[1] Grozījumi Ministru kabineta 2016. gada 26. jūlija noteikumos Nr. 491 "Tehniskās prasības brīvības atņemšanas iestāžu un izmeklēšanas cietumu būvniecībai"

[2] Mediju pārstāvji klātienē apskata jaunā Liepājas cietuma uzbūvētās ēkas | Tieslietu ministrija

Novērtē šo rakstu: