Lidojumu aizlieguma zona virs Ukrainas: kāpēc NATO tādu savulaik ieviesa virs Irākas, Bosnijas un Lībijas, bet šobrīd Ukrainas gadījumā to nedara?
Imants Liepiņš11.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ne tikai Baltijā, bet visā pasaulē sabiedrība aktīvi pieprasa aizvien jaunus piespiedu pasākumus pret kara noziegumus īstenojošo Putina armiju – tomēr izrādās, ka boikots un blokāde ir divas dažādas lietas, bet lidojumu aizlieguma zona vispār nozīmētu karu. Jāpaskaidro, kas ir kas.
Jau uzreiz pēc Kremļa iebrukuma Ukrainā no agresijas cietusī valsts pieprasīja NATO valstīm noteikt lidojumu aizlieguma zonu (“no-fly zone”) visā Ukrainas gaisa telpā. Tas nozīmētu, ka lidojumu aizlieguma zonā nedrīkstētu lidot ne uzbrucēju, ne aizstāvju lidaparāti.
Taču lidojumu aizliegums nozīmētu, ka tā ievērošana kādam ir jānodrošina, un Ukraina uzstāja, ka tam jānotiek tāpat, kā tas Līča kara laikā bija ar Sadāma Huseina laika Irāku: tikko kā lidojumu aizlieguma zonā parādās kāds lidaparāts, tā NATO lidmašīnas to notriec.
Praksē, kā to parāda pašu ukraiņu pretgaisa aizsardzība, notriekt dažas krievu lidmašīnas – tas nav pats sarežģītākais uzdevums, līdz ar to NATO lidmašīnām arī tā nebūs problēma. Pavisam cita lieta ir šādu rīcību pamatot ar starptautiskajām normām.
Kā norāda tiesību zinātņu profesors, bijušais Satversmes un citu tiesu tiesnesis Dr. Uldis Ķinis, kurš bijis arī Eiropas eksperts Gruzijā un tiesnesis Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā Hāgā, tad lidojumu aizlieguma zona tikusi īstenota vienīgi nedaudzos gadījumos vēsturē, pie kam vienmēr ar NATO ieročiem, bet ne vienmēr pēc ANO balsojuma.
Skatoties konkrēti, lidojumu aizlieguma zona tika ieviesta 1991. – 2003. g. virs Irākas ziemeļiem un dienvidiem (bez ANO dota mandāta, kas noveda pie Francijas izstāšanās no tās nodrošināšanas). 1992. gadā, kad Serbija sāka īstenot genocīdu kaimiņvalstīs, ANO sākumā aizliedza “neautorizētus lidojumus” virs Bosnijas, vispirms dokumentējot 500 pārkāpuma gadījumus, ieskaitot uzbrukumus no gaisa pa civilajiem mērķiem, kā rezultātā ANO lēma atļaut NATO ieviest pilnvērtīgu lidojumu aizlieguma zonu no 1993. līdz 1995. gadam, kad NATO valstu lidmašīnas novērsa jebkādus militāros lidojumus virs daudz cietušās Bosnijas un Hercegovinas.
Bet 2011. gadā ANO Drošības padome atļāva ieviest lidojumu aizlieguma zonu virs Lībijas, kamēr tika sakauts un nogalināts pulkvedis Kadāfi; pusgadu vēlāk lidojumu aizliegumu atcēla, jo mērķis bija sasniegts. 2018. un 2019. gadā, turpinoties sadursmēm Lībijas iekšienē, Kirenaikā bāzētās regulārās armijas vienības sava feldmaršala Haftara vadībā cīņas laikā pret Islāma valsts teroristiem un citu paveidu džihādistiem divreiz izsludināja vietējas nozīmes lidojumu aizlieguma zonas. Citi piemēri, kur lidojumu aizlieguma zonas būtu ne tikai apspriestas, bet arī ieviestas un uzspiestas ar militāriem līdzekļiem, nav atrodami.
Tā kā lidojumu aizlieguma zona ir salīdzinoši jauns koncepts no deviņdesmitajiem, nav izstrādātas cietas starptautisko tiesību normas, kas tādu zonu ieviešanu paredzētu, noteiktu tām likumisko pamatu vai kaut nodefinētu, kam ir vai nav tiesības attiecīgus lēmumus pieņemt.
Nepastāvot konkrētām normām, Krievija situāciju, kurā kādas NATO valsts iznīcinātājs, atrodoties ārpus NATO gaisa telpas Ukrainā, notriec krievu lidaparātu, varētu (un drīkstētu) uztvert kā kara aktu. Tieši tāpat kā poļu lidmašīnas notriekšana, ja to virs Lietuvas teritorijas sašautu tur ielidojis krievu iznīcinātājs no Kaļiņingradas apgabala, nozīmētu Krievijas Federācijas militāru aktu pret Polijas Republiku.
Līdz ar to lidojumu aizlieguma zona, ja NATO valstis tās ietvaros sāktu notriekt krievu lidmašīnas, ļautu Kremlim to iztulkot kā NATO valstu nostāšanos karastāvoklī ar Krieviju. Turklāt, tā kā tas nebūtu vis Krievijas uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm, bet NATO dalībvalsts lidmašīnu militārās aktivitātes virs (skatoties no šīm pozīcijām) trešās valsts – Ukrainas, tad neiedarbotos arī Ziemeļatlantijas līguma 5. pants un pārējām dalībvalstīm nebūtu automātisks karastāvoklis ar Krieviju. Turpretī Kremlim būtu brīvas rokas gāzt ar savām raķetēm uz attiecīgās lidmašīnu īpašnieces teritoriju, kā vienmēr neskatoties, kur īsti trāpa.
Visos iepriekšējos gadījumos lidojumu aizlieguma zona tika piemērota pret valstīm, kam nepiemīt Krievijas militārais un rūpnieciskais potenciāls – ne Irāka, ne Serbija, ne Lībija nevarēja NATO aviācijai likt pretī tādus resursus, kādi joprojām ir Krievijai. Turklāt, tā kā Krievija pati ir ANO Drošības padomē, tad nepastāv nekādas iespējas “izdzīt cauri” ANO mandātu lidojumu aizlieguma zonai virs Ukrainas – šādos gadījumos, kā pierāda prakse ar līdzšinējām lidojumu aizlieguma zonām, ANO mandāts ir vienīgais, kurš var tādas izveidi leģitimizēt.
Līdz ar to NATO valstis izvēlējušās citu pieeju: oficiāli neizsludinot lidojumu aizliegumu zonu virs Ukrainas, NATO dalībvalstis gan skaļi, gan klusībā piegādā arvien jaudīgākus pretgaisa aizsardzības ieročus ukraiņiem, lai viņi paši ievieš lidojumu aizlieguma zonu virs savas valsts.
Nākamreiz – par boikota, embargo, sankciju un robežu blokādes īpatnībām: ar ko šie pasākumi atšķiras un kas no tā būtu kara pieteikums Krievijai.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
