Liekuļi

Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam. Tāpēc visi dievticīgie žīdi arī pirms diviem tūkstošiem gadu sestdienās gāja uz dievnamu, kur lasīja un apguva Svētos rakstus. Uzklausīja skolotājus un sludinātājus.

Pēc dievkalpojuma pārnākot mājās, centās turpmāk dzīvot atbilstoši tam, ko bija uzzinājuši un iemācījušies dievnamā.

Meitene

Reiz uz dievnamu, kurā Jēzus Kristus mācīja bija atnākusi kāda astoņpadsmit gadus veca meitene, kura nespēja iztaisnot augumu. Jēzus Kristus viņu pasauca klāt un tai teica: Tu tiec atbrīvota no slimības! Uzlika tai rokas un tā iztaisnojās, un sāka slavēt Dievu, jo viņa apzinājās, ka tika izārstēta ar Dieva klātbūtni. Lk. 13:10-17

Sinagogas priekšnieks sašutis aizrādīja: Ir citas sešas dienas, kurās ārstējiet un nāciet ārstēties, bet ne sestdienā. To, ka Jēzus Kristus izārstēja slimu meiteni, viņš definēja kā sabata pārkāpumu.

Jūdu reliģija un dažas kristiešu sektas vēl šodien liek lielu uzsvaru uz to, ka sestdienās nedrīkst strādāt. Viņuprāt, Dievs ir nevis augstākais saprāts un visa radītājs, bet debesīs mītoša un uz mākoņa sēdoša, cilvēku vērojoša būtne, kura pieprasa no tā bezjēdzīgas darbības.

Patiesībā sestdienu Dievs neparedzēja, ka tajā cilvēks neko nedarīs, bet gan, lai cilvēks jau laikus atliktu savas laicīgās darīšanas un šo dienu veltītu savai dvēselei un sarunai ar Dievu. Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā kādi darbi nav veicami.

Tāda ir Dieva griba, bet jūdi to pārvērta par absurdu. Pat šodien ir tādi ticīgie, kuri sestdienā neizslēdz gaismu dzīvoklī, ja tā palikusi ieslēgta, tāpēc ka, viņuprāt, nospiest gaismas slēdzi jau ir darbs, bet sestdienā strādāt nedrīkst. Viņi to uzskata par grēku.

Aplamība

Grūti iztēloties Dievu, kurš, radījis Visumu un cilvēku, uzmanīgi vēro, vai sestdienā kāds nepieskaras gaismas slēdzim!

Jautājums ir, kā varēja gadīties, ka cilvēki rīkojas tik aplami? Kas viņus tik aplami spēj iedvesmot? Protams, sātans, kurš novērš cilvēku no galvenā, no garīgā un pievērš gaismas slēdzim.

Tāpēc Jēzus Kristus sinagogas priekšniekam teica: Tu esi liekulis. Vai tad tu neatsien savu mūli vai ēzeli sestdienā un neved to dzert? Lk. 13:10-17

Šie mājdzīvnieki katru dienu vēlas dzert, un tos nevar atstāt nedzirdītus arī sestdienā, jo, nedabūjuši ūdeni, tie sacels milzīgu troksni. 

Vai sestdienā nenākas atbrīvot šo meiteni, kas jau astoņpadsmit gadus ir sātana mocīta? Tieši sestdiena ir paredzēta tam, ka cilvēks pret citiem cilvēkiem izrāda mīlestību. Tas ir labākais un pareizākais veids, kā svinēt sestdienu, jo tā mēs izrādām mīlestību pret tuvāko. Dievs mīlestības darbus nekad nav aizliedzis.

Noteikumi

Bieži formālas lietas vai normas mūsu garīgajā un laicīgajā dzīvē valda pār mums. Cilvēks ir ieviesis ļoti daudz formālu noteikumu. Bieži šie noteikumi cilvēkam ir patiesi nepieciešami, jo liels daudzums cilvēku nav spējīgi ar prātu aptvert, kā, kurā gadījumā rīkoties. Tas tāpēc, ka daudziem, pat pieaugušiem, prāts ir ļoti bērnišķīgs un visu dzīvi paliek neattīstīts.

Tāpēc, lai cilvēki neizietu no sabiedrības uzvedības normu rāmjiem, ir ieviestas dažādas instrukcijas. Tiek pieņemti likumi, pie sienām un stabiem tiek piestiprināti informējoši un brīdinoši uzraksti un dažādas informatīvas plāksnītes. Piemēram, muzejā pie eksponātiem ir rakstīts, ka tos nedrīkst aiztikt ar rokām. Tas tāpēc, ka cilvēks ar neattīstītu bērna prātu nespēj aizdomāties, ka, ja visi apmeklētāji aiztiks eksponātu, tad kādam tas no rokām izkritīs un saplīsīs.

Gudrs cilvēks, izlasot, ka eksponātus nedrīkst aiztikt, teiks: nu, kas par blēņām, tas taču tāpat ir saprotams, bet diemžēl arī daudz nopietnākas lietas daudziem nav acīmredzamas un pašsaprotamas. Nākas brīdināt un piekodināt, pat draudēt.

Cigaretes

Nav iespējams izdomāt, uzrakstīt un izvietot instrukcijas, kā cilvēkam dzīvot, kā elpot, uz kuru pusi šķaudīt, kā turēt kabatas lakatu, kā uzvesties tualetē un kā mazgāties. Kā rīkoties ar tualetes papīru, un kā vīrietim jāattiecas pret sievieti. Nav iespējams to visu reglamentēt. Bet tomēr likumu kopums visās valstīs aug, un starp likumiem, noteikumiem un normām rodas pretrunas.

Reiz ASV automašīnas īpašnieks iesūdzēja tiesā autoražotāju, jo automašīnas lietošanas instrukcijā nebija rakstīts, ka braucot ir visu laiku jāatrodas pie stūres un nedrīkst aiziet uz mikroautobusa aizmugurējo sēdekli pēc cigaretēm. Kamēr vadītājs gāja pēc cigaretēm, automašīna radīja satiksmes negadījumu. Automašīnas īpašnieks tiesā pret ražotāju prāvu vinnēja.

Ja labi pārzināt likumus, tos dažādi kombinējot un skaidrojot, melnu var padarīt par baltu, bet baltu par melnu. Šai gadījumā sinagogā bija tieši tāds gadījums.

Burta kalpi

Sinagogas vadītājs noteikti nebija bērna prātā un diez vai bija muļķis, jo sinagogas vadītāju ievēlēja. Diez vai cilvēki vēlētu par vadītāju to, kas ir bērna prātā vai kuram ir grūtības izprast un domāt. Tas parasti bija kāds no gudrākajiem un godīgākajiem, bet arī viņš Dieva baušļus praktizēja formāli. Šodien mēs tādus saucam par burta kalpiem.

Jēzus Kristus sinagogas vadītāju par formālu attieksmi publiski nosauca par liekuli.

Liekulība nav tikai nedomājoša rakstītā pildīšana. Ir gadījumi, kad nākas braukt ar lielāku, nekā atļauts, ātrumu. Formāli pārkāp satiksmes noteikumus, bet izglāb kādam dzīvību. Ir teikts: tev nebūs nokaut, bet jāsaprot, ka tas nav domāts – tev nebūs aizstāvēties, aizstāvēt un cīnīties. Tas ir domāts: tev nebūs nogalināt to, kas nespēj izrādīt pretestību, to, kas ir vājāks un neaizsargāts.

Cilvēkam ir raksturīgi pašam atļauties to, par ko tas citus nosoda.

Likumi, noteikumi un brīdinoši uzraksti, kad tika rakstīti, pieņemti un ieviesti, tad tam bija kāda vajadzība. Kad vajadzības vairs nav, bieži likumu neatceļ, bet par to nepildīšanu nesoda.

Kanoni

Piemēram, baznīcā likumus sauc par kanoniem. Piektajā gadsimtā Makonā (Mâcon) ir pieņemts kanons, ka bīskapam mājās nedrīkst būt liels suns. Šodien šo kanonu bīskapi neievēro un par to viņus nesoda, jo likumā – kanonā ir ne tikai burts, bet arī gars. Minētais kanons bija nepieciešams, lai jebkurš varētu atnākt pie bīskapa. Lai viņu neapdraudētu suns. Šodien, kad var piezvanīt, pieklauvēt, uzrakstīt vēstuli, kad ir speciālas telpas, kur tikties, šāda «drošības norma» vairs nav nepieciešama.

Dievs vēlas, lai mēs nevis formāli cits pret citu attiektos, bet ar sirdi, mīlestību, iejūtību un labestību, un, ja nepieciešams, drīkstam neievērot formālus priekšrakstus. Nedrīkst aizmirst, ka rakstītais ir, lai cilvēkiem būtu labāk, nevis pretēji.

Sinagogas vadītājs un dievlūdzēji savu dzīvi bija pakļāvuši formalitātēm un par būtību un to, kāpēc šādas normas tika ieviestas, nedomāja. Tie bija pieraduši, un daudzi vēl šodien, dzīvot, lūgt, mīlēt un kalpot formāli. Svarīgi ir – īstajā laikā, ar pareizajiem rituāliem un pareizajiem teikumiem. Jēgai maza nozīme, par mīlestību nerunājot.

Sinagogas vadītājs formālismu piedēvēja Dievam, sak, Dievs tā vēlas, ne jau es. Es jau varētu pievērt acis, bet tāda ir Dieva griba! Viņam nav iebildumu, ka citās dienās kādu sinagogā izārstē, viņš uzsver, ka Dievs ir pret to, ka ārstē sestdienā.

Laikabiedri

Sinagogas vadītājs pedantiski pildīja «Dieva instrukciju». Viņš bija pārliecināts, ka tas ir nepieciešams Dievam. Ja kādu ārstēs citās dienās, tas Dievam patiks, bet, ja sestdienā, tad Dievs par to sadusmosies un sodīs sinagogā sanākušos. Viņš instrukcijai piešķir Dieva lomu un nozīmi.

Tāpēc pamatoti Jēzus Kristus viņu nosauca par liekuli, jo viņš ar savām darbībām, domām un uzvedību no cilvēku mīloša Dieva veidoja Dievu, kuram ir sveša mīlestība, bet svarīga ir tikai instrukcijas ievērošana un precīza priekšrakstu pildīšana.

Tā cilvēki darīja, domāja un rīkojās ne tikai pirms diviem tūkstošiem gadu. Šis netikums piemīt arī laikabiedriem. Ja lasītājam liekas, ka tas viņu nav skāris, tad esi godīgs pret sevi, ielūkojies savās darbībās un domās.

Tu noteikti atradīsi daudz liekulības. Vai, kādam sakot to, ko viņš vēlas dzirdēt, to, kas viņam ir patīkami, kaut tas neatbilst patiesībai, tu neliekuļo? Ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams, lai kādu stiprinātu, bet bieži tā rīkojamies, lai izpatiktu, panāktu, ietekmētu, izmantotu un maldinātu.

Kārtībai ir jābūt, instrukcijas un likumi ir vajadzīgi, bet tie jāpiemēro tā, lai tie atvieglo cilvēka dzīvi, lai sakārto dzīvi, nevis padara neciešamu un netaisnu.

Novērtē šo rakstu: