Iesaki rakstu: 
Nupat ka atzīmējām dienu ar bailēs rakstītu nosaukumu - Staļinisma un nacistu upuru piemiņas diena. Kaut bija jābūt Okupācijas upuru piemiņas dienai. Ne jau mūs okupēja un represēja partijnieki, bet valstis PSRS un Vācija. Šī ir kārtējā pielabināšanas kremlim vai bailes, lai lietas nesauktu īstajos vārdos.
Tā ka šī atceres diena sakrita ar Baltijas ceļa atzīmēšanu, tad pie bijušās represiju VDK odžu midzeņa galvenās ēkas notika piemiņas pasākums ar svecīšu aizdedzināšanu. Uzstājās arī varas pārstāvji, kas stāstīja par šausmu darbiem, kas nedrīkst atkārtoties. Kaut īstenībā tika īstenots latviešu tautas holokosts. Kur VDK galvenās ēkas pagrabos tika nošauti labākie latvju tautas dēli un meitas un uz Sibīrijas nāves nometnēm izsūtīti tūkstošiem, tostarp nevainīgi sirmgalvji un bērni.
Vai tiešām šos nelietīgos noziegumus veica nezināmi marsieši, ka tas izrietēja no uzrunām? Neviens runātājs nepateica, ka tas ir benžu VDK darbs. Tāpat runās un saziņas līdzekļos izskanēja tikai mīļā Stūra māja, nevis VDK neliešu galvenais midzenis. Okupācijā daudzi šai baisai ēkai gāja ar līkumu. Pat bija teiciens, ka no šīs mājas var redzēt Sibīriju.
Kā lai lietas sauktu īsos vārdos, ja neviens VDK nelietis nav tiesāts, izņemot Noviku. Pat nav mēģināts galveno bendi Šustinu, kas uzspieda daudziem nāves spriedumu - nošaut, pieprasīt no Izraēlas tiesāšanai. Kādreiz bija iespējams arī dabūt visus VDK dokumentus, bet Godmaņa vīri bailēs bija priecīgi, ka tie aizceļo prom.
VDK bendēm Latvijā pat nav veikti nekādi ierobežojumi, tostarp spekulācijās, bet gan dotas privilēģijas un iecelšana svēto, neaizskaramo kārtā. Daudzi VDK izdzimteņi ir miljonāri. To starp arī pats naidīgākais Latvijas brīvības cīnītājiem un trimdai bija VDK 5. nodaļas priekšnieks Guntis Indriksons. Arī spiegs Norvēģijā miljonārs Juris Savickis nesen naidā pret Latviju televīzijas pārraidē pat neatzina mūsu okupāciju. Tās nav vienīgās VDK naidīgās odzes - miljonāri.
Gada sākumā par VDK atmaskošanu bija uztraukušies ģenerālprokurors Kalnmeiers un SAB boss Maizītis, kas okupācijā strādāja izmeklēšanās un tiesu iestādēs. Izkalpošanās toreiz bija modē, un varēja taču gadīties arī kāda politiska prāva vai pašu savervēšana?
Arī zoodārzā atrastais un ar okupantu tankiem bruņojies Zatlers tāpat no gaidāmās VDK atmaskošanas bija ļoti sabijies. Ir sakāmvārds - kas vainīgs, tas bailīgs. Bet vislielāko nodevību un cinismu trīs reizes nodemonstrēja VVF, atkārtoti uzliekot veto Saeimas deputātu balsojumam atvērt VDK maisus.
Kuriozs bija viņas izskaidrojums, ka maisos atrodas arī ļoti labi, godīgi un cienījami ļaudis un negribot tiem darīt pāri. Tā uzspļaujot mums, brīvības cīnītājiem. Mēs augstdzimušajai rozenkroicietei esam tikai nulles un tukša vieta, Ne jau bez bailēm vai nopietna iemesla prezidente glābj savas valsts kapračus, lai, maisus neatverot, pati paliktu tīra un svēta.
Ne velti VVF kā velns no krusta muka no politrepresētajiem un brīvības cīnītājiem, pat liekot rādītājpirkstu pie deniņiem, un neapmeklēja mūsu saietus Ikšķilē. Tai vietā VVF deva priekšroku zirgu sacensību izklaidei. Viņa necienīja arī leģionārus, kas noturēja fronti, lai viņas ģimene, mūkot no krievu armijas, nokļūtu brīvībā. Vēl vairāk, viņa "pateicībā" pat veicināja, lai aizliegtu viņu piemiņas dienu.
Bet trimda azotē ir uzaudzinājusi arī citas odzes. Cinismu izrādīja Vienotības politbiroja valdošā vara, kas bija nolēmusi šo vēsturisko ēku, kas atrodas nozīmīgā biznesa vidē, pārdot par sviestmaizi oktobrī. Viņi ir speciālisti arī banku rebēs, kur jau Dombrovskis tika pie 500 000 eiro. Cik ar blēdībām, slēpšanu, visam uzliekot valsts noslēpumu, šoreiz nozags ar Citadeles pārdošanas spekulācijām?
Tomēr Vienotības blēdības izjauca tauta, īsā laikā savācot parakstus, lai VDK odžu midzeni saglabātu nākamām paaudzēm. Straujuma bija piespiesta pie sienas un taisnojās, ka tomēr tā būtu jāsaglabā.
VDK pastāvošajai varai ir ļoti neērts jautājums, Ne velti tika izveidota īpaša komisija. kas bendes pārmālēs par cietušiem. VDK bija pati varas elites spice? Vai tā tur ir vēl šobrīd? Vai viņu VDK kartītes ir vēl maisos vai izzagtas? Tie ir jautājumi, no kuriem daudziem bail.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
