Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Lielā kažoku pārvilkšana: kā tas notika?

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
17.11.2010.
Komentāri (61)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Palasot vecas avīzes, brīžam uzmācas sirreālas sajūtas – cilvēki, ko mēs tagad pazīstam kā lielus neatkarīgās Latvijas patriotus, vēl nemaz ne tik sen runāja kaut ko pilnīgi pretēju. Taču, mainoties konjunktūrai, viņi veikli un eleganti pārmeta kažoku uz otru pusi. Tieši šai tēmai apgāda Atēna izdotajā trīssējumu grāmatā Mūsu vēsture: 1985-2005 veltīta vesela nodaļa, ko šodien publicējam gandrīz pilnībā.

Gorbunova evolūcija

Ir lietas, ko cilvēki neaizmirst – lai cik aizrautīgi kaismīgais nacionālis Pēteris Tabūns no jau neatkarīgās Latvijas Saeimas tribīnes runātu par nekrietnajiem okupantiem, vienmēr atradīsies kāds preses izdevums vai sabiedriskais darbinieks, kas atgādinās, ka „Pēteris Tabūns ir tas pats cilvēks ar patīkamo balsi, kas 7. novembra un 1. maija demonstrāciju laikā Daugavmalā vēstīja: „Slava padomju tautai – komunisma cēlājai! Slava KP –
mūsu uzvaru kaldinātājai!” un tā tālāk. Tagad „Daugavmalas svilpotājs svilpo pavisam citu dziesmu”. Tomēr agrākā „dziedātprieka degsme” nav zudusi”!

Taču zināmākais piemērs, kā no sarkana pārkrāsoties par sarkanbaltsarkanu, protams, ir bijušais Latvijas kompartijas Centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Līdz 1988. gadam viņš bez mazākās aiztures runāja par marksisma – ļeņinisma lomu padomju pilsoņu dzīvē, bet tad zibenīgi kļuva par Latvijas neatkarības cīnītāju un tās Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju, kas pieņēma Neatkarības deklarāciju. Apbrīnojamas pārmaiņas, ja palūkojamies, ko Gorbunovs runāja īsi pirms tam.

Tā vēl tikai 1988. gadā, tiekoties ar vēlētājiem kādā karaspēka daļā, viņš izteica savas domas par 1940. gada notikumiem. Proti: ja reiz būtu notikusi okupācija, tad taču toreizējais prezidents Kārlis Ulmanis būtu kaut ar pušplēstu vārdu ieminējies kādā dokumentā. Taču tas nav noticis, tādēļ par okupāciju nevarot būt ne runas...

Gorbunova 1987. gadā teiktā uzruna par godu padomju varas atjaunošanas gadadienai vispār var kalpot par tipisku piemēru, kā komunistiskā iekārta interpretēja 1940. un 1941. gada notikumus Latvijā: „Pirmās pārmaiņas notika laikā, kad tiem, kuriem bija atņemta politiskā vara, ekonomiskā kundzība un kuriem tādēļ jaunā kārtība nepatika, nikni pretojās, palīgā aicinot visreakcionārākos spēkus. Un, kad pie starptautiskā apvāršņa sāka mākties tumši mākoņi, tautas varas ienaidniekiem tie likās kā dieva dāvana. Bijušie zemes un māju īpašnieki, aizsargi un buržuāziskās armijas virsnieki, nacionālistu biedrību locekļi un nacistu maksas aģenti visus savus nākotnes plānus saistīja ar karu.”

Savukārt nākotnē biedrs Gorbunovs raudzījās ar neslēptu optimismu: „Nešaubos, ka jaunatne būs gudrāka un labāka par mums, ka tā būs drosmīgāka. Jaunie būs īsti pionieri, kas meklēs visu jauno un turpinās revolucionārās tradīcijas. (..) Mums jāapgūst ļeņiniskā metodoloģija pieejā un argumentācijā. Ir jāstudē Ļeņina grāmatas. Šodien tas ir īpaši nepieciešams.”

Tas gan viss ir nieks salīdzinājumā pārdomām, ko Anatolijs Valerjanovičs pauda 1987. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla, kur aizrādīja, ka varbūt tomēr rakstniekiem un publicistiem nevajadzētu pārlieku aizrauties ar Staļina laiku represiju aprakstīšanu: „Mūsu rakstnieki ar pārāk vieglu roku publicistikā ķeras klāt pie mūsu tautas un republikas nesenās pagātnes, ļoti sarežģīto un nebūt ne viennozīmīgo vēstures mezglojumu, atsevišķu faktu un notikumu izvērtēšanas it kā šodienas atklātuma un taisnīguma garā, patiesības vārdā. (..) Katra mākslas parādība, katra rakstnieka daiļrade ir jāredz un jāvērtē konkrētā vēsturiskā, kultūrpolitiskā, kultūrideoloģiskā kontekstā. Galvenais šeit ir un paliek kritēriji, stingra marksistiska pozīcija.”

Tepat Gorbunovs izteica arī savas domas valodu jautājumā un sabāra Literatūras un Mākslas līdzstrādnieku Ainaru Meieru, kurš kādā rakstā bija atļāvies norādīt, ka diez vai par internacionālistiem var saukt cilvēkus, kas gadiem ilgi dzīvo nacionālā republikā, bet prot tikai vienu valodu. „Vai tā nav klaji ciniska ļeņiniskās nacionālās politikas principu sagrozīšana?” reaģējot uz šo „izlēcienu”, sekojošā publikācijā šķendējās LKP CK sekretārs, uzsverot, ka Meiera replika esot bijusi „ideoloģiska kļūda, kas jau tagad ļoti negatīvi rezonējusi lielā sabiedrības daļā.”

Pašam Gorbunovam tolaik bija konkrēts viedoklis šajā jautājumā: „Es kategoriski iebilstu pret to, ka priekšplānā tiek izvirzīta prasība pēc latviešu valodas prioritātes visās republikas sabiedriskās dzīves aprisēs, tās pretnostatījumu krievu valodai.” Tiesa, vēlāk gan atklājās, ka kritisko rakstu īstenībā nemaz nebija rakstījis pats Gorbunovs, bet gan sarūpējis LKP CK otrais sekretārs Soboļevs un „gādīgi” palicis Gorbunovam parakstīšanai. Tā arī Cīņā tas tika nodrukāts kā Gorbunova garadarbs, par ko viņš pats vēlāk nemaz nebija priecīgs un, gods kam gods, publiski atvainojās Meieram. Tiesa, tas gan notika jau Atmodas laikā. Par labu Gorbunovam šajā incidentā liecina arī tas, ka kompartijas funkcionārs iestājās par to, lai žurnālists netiktu atlaists no darba.

Šķietami paradoksāli, taču jau pēc gada, kā vēlāk atcerējās toreizējais avīzes Sovetskaja Molodjož galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs, tas pats Gorbunovs, kurš līdz tam centrālo laikrakstu iknedēļas sapulces bija vadījis tikai krievu valodā, pēkšņi vienā dienā pārgāja uz latviešu valodu. „Es viņam vienreiz jautāju: sak’, kā tad tā, vakar jūs runājāt krieviski, šodien jau latviski, kas par lietu? Uz ko viņš atbildēja: „Latviešu valoda ir mūsu valsts valoda,”” daudzus gadus vēlāk atmiņās dalījās Bļinovs.

Par to, ka ne vienam vien Tautas frontes aktīvistam Gorbunova „kažoka mešanas” politika diez ko negāja pie sirds un īpašas uzticības nesenajam kompartijas sekretāram nebija, liecina arī bijušā LTF priekšsēdētāja un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna memuāri. Lūk, kā viņš apraksta LTF aktīva sadarbību ar Gorbunovu 1990. gadā, kad visa šī kompānija jau bija ievēlēta Augstākajā Padomē: „Neraugoties uz deklaratīvās politikas unisonu, sirds dziļumos mēs viņam neuzticējāmies. LTF „sešinieka” regulārajās kopējās apspriedēs mēs nereti lēmām, ko teikt, par ko un kā runāt Gorbunova klātbūtnē. Arī praktiskā Augstākās Padomes politika tapa ārpus tās vadītāja kabineta sienām.”

Šāda neuzticība liekas visai loģiska, jo no tiem pašiem Īvāna memuāriem varam uzzināt, kā tad Gorbunovs 1990. gada pavasarī iekļuva pēdējā Augstākās Padomes sastāvā caur LTF vēlēšanu sarakstu. Vispirms viņš piekritis iet uz vēlēšanām kopā ar LTF, taču pēdējā brīdī atkal sācis svārstīties, acīmredzot baidoties nodedzināt aiz sevis visus tiltus. „Galvenā prasība LTF kandidātiem bija viņu gatavība balsot par neatkarības deklarāciju. Un tomēr pēc kandidātu saraksta nodošanas Padomju Jaunatnes redakcijā, jau vēlā pēcpusdienā vēlēšanu komisijas vadītājs mani sameklēja mājās. Gorbunovs ar prezidija sekretāra starpniecību bija paziņojis, ka esot pārdomājis. Lai viņa parakstu atsaucot. Ja nu LTF vēlēšanās neuzvar, viņam nebūšot izredžu tikt ievēlētam atbildīgā amatā,” vēsta Īvāns.

Principā Gorbunovam visu atlikušo mūžu vajadzētu būt Īvānam pateicīgam, jo tieši pēdējā lēmums nekādas izmaiņas sarakstā pēdējā brīdī neveikt (sak, pateiksim, ka avīze jau bija salikta un tehnisku iemeslu dēļ neko vairs nevarēja mainīt) bija tas, kas bijušajam LKP CK sekretāram ļāva palikt politikā arī neatkarības gados. Nebūtu Tautas frontes vadība viņu atbalstījusi, kas zina, vai turpmākajā desmitgadē mēs par tādu Gorbunovu būtu ko dzirdējuši...

Jāteic gan, ka vēlāko gadu politiķi, kuriem ir nācies strādāt kopā ar Gorbunovu, uz viņa pārkrāsošanos vienmēr ir raudzījušies ar vieglu ironiju. „Cilvēks ir pieradis svārstīties kopā ar ģenerālo līniju. Kāda ģenerālā līnija ņēma virsroku, bija skaidrs. Un nebija arī nekādu šaubu, ka viņš var iedurt mugurā,” tā vēlāk viņu raksturoja nākamais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs. Līdzīgas domas pauda arī pēdējais Latvijas kompartijas vadonis Alfrēds Rubiks: „Īstenībā Gorbunovam nav nekādu uzskatu. Sociālisms viņam deva iespēju virzīties pa karjeras kāpnēm uz augšu, bet viņš to nenovērtēja. Nāca jauna vara un solīja jaunus labumus, un Gorbunovs pieslējās jaunajai varai.” Savukārt Gorbunova partijas biedrs no Latvijas ceļa laikiem Andrejs Panteļējevs kādā intervijā bija diplomātiskāks, bet varbūt arī ironiskāks: „Zināmā mērā Gorbunovs simbolizē tīri latvisku evolūciju, vismaz vienas daļas latviešu noteikti…” Nu, bet bijušais disidentu lietu apsūdzību uzturētājs Valdis Batarags 1997. gadā presē jau pavisam skeptiski noteica: „Ja Gorbunovs ies pie Mātes Latvijas nožēlot grēkus, raudās, es varētu sekot viņam – cieņas dēļ, jo viņš beidzot to būs izdarījis. Bet viņš nekad to nedarīs...”

Atmodas celmlauži un citi

Bet, protams, ideoloģiskais sekretārs nebija vienīgais. Tikai gadu pirms slavenā Radošo slavenību plēnuma tā viens no dzinējspēkiem, dzejnieks Jānis Peters Maskavas laikrakstam Pravda uzrakstīja tik ļoti komunistiskā garā ieturētu rakstiņu, ka gribas izberzēt acis – vai neesam kļūdījušies, lasot tā autora vārdu. Bet nē – parakstījies ir tieši Jānis Peters, kurš visai padomju tautai vēstīja: „Latvijas valstiskums formulā „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” ir drošs un perspektīvs… (..) Latviešu strēlnieki mums ir atstājuši mantojumā šo zemi – Padomju Latviju. Nu mums tā ir jāveido visu citu padomju republiku kopībā un nevis „iekļautībā” vai „inkorporācijā”, kā, pazemojot latviešus, mēģina iestāstīt kādas valsts administrācija savās diplomātiska rakstura rotaļās. (..) Gribas atgādināt kādu svētku dienu mūsu vēsturē un kalendārā, un proti – 30. decembri. Tā ir PSRS izveidošanas diena. Pēc manām personiskajām domām mēs to nesvinam ar pietiekamu pacēlumu.”

Bet ko nu par tik senām runām, ja vēl pāris mēnešus pirms slavenā Radošo savienību plēnuma Peters visnotaļ nopietni ieteica internacionālajā audzināšanā mācīties no Ļeņina: „Es ticu, ka Ļeņins bija ļoti tuvu izpratnei par to, kā jāattīstās nāciju savienībai. (..) Nevaru piekrist tiem, kas uzskata, ka pēdējā laikā notiek zināma nacionālistisku spēku konsolidācija. Tas nav nopietns apgalvojums! Līdz „nacionālistu spēkiem” pie mums, manuprāt, lieta vēl nav nonākusi.” Īpatni, taču šie vārdi tika sacīti vien trīs mēnešus pirms Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas, kam apzīmējums „nacionālistu spēki” bija ļoti atbilstošs. Taisnības labad gan te jāpiebilst, ka 1987. un 1988. gadā vārdu ekvilibristika, atsaucoties uz Ļeņinu visdažādākajās situācijās, lai tā kompartijas funkcionāriem izsistu ieročus no rokām (kā gan iebildīsi pret paša proletariāta vadoņa citātiem!) bija modē un to sākumā izmantoja ne viens vien tautfrontietis publiskās diskusijās.

Bet neba nu Peters bija vienīgais sociālisma slavinātājs, kurš viena gada laikā „pārauga”. Kā viens no Atmodas aizsācējiem vēsturē paliks Mavriks Vulfsons, kurš 1988. gada Radošo savienību plēnumā uzstājās ar tiem laikiem sensacionālu runu, paziņojot, ka nekādas sociālistiskās revolūcijas 1940. gadā Latvijā nebija un Sarkanā armija Latvijā ienāca tādēļ, ka 1939. gada 23. augustā bija noslēgts Molotova – Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem, kas Baltiju atstāja PSRS ietekmes sfērā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Taču tikai pirms nepilna gada, 1987. gada novembrī Vulfsons Cīņā par to pašu tēmu rakstīja kaut ko pilnīgi pretēju un apgalvoja, ka slepenais pielikums (kaut gan nekur neesot teikts, ka tas būtu patiešām autentisks) jebkurā gadījumā tikai nosakot Baltijas valstu vietu Otrā pasaules kara pirmajā posmā, proti, kopā ar Padomju Savienību. Un, pateicoties tam, ka Latvijā 1939. gadā tika izvietotas Sarkanās armijas bāzes, kas atturēja Ulmaņa valdību no represīvām akcijām, „antifašisti varēja 1940. gada 21. jūnijā masu demonstrācijās izpaust tautas vairākuma vienoto gribu.”

Tādēļ Vulfsonam bija kas sakāms tiem cilvēkiem, kuri, „rietumu radiobalsu sakūdīti”, 18. novembrī gāja likt ziedus pie Brīvības pieminekļa: „Jūsu rīcība bija izdevīga tikai demokratizācijas procesa pretiniekiem – Rietumu speciālo dienestu inspirētajiem politiskajiem provokatoriem, kuri cer uz „spēli bez zaudējuma.” Tiem cilvēkiem gribas izteikt savu padomu: es negribētu būt jūsu ādā.” Gods kam gods, M. Vulfsons, kurš preses slejās pēc 1987. gada 14. jūnija kaunināja „helsinkiešus” par ziedu likšanu pie pieminekļa, vienlaikus arī uzsvēra, ka varas iestādes rīkojušās pareizi, nevēršoties pret ziedu licējiem ar visu iespējamo bardzību. Jo, raugi, to noteikti izmantotu „aizokeāna suflieri”, lai izbazūnētu pa visu pasauli sev izdevīgā gaismā. Tagad varam vien minēt, ko īstenībā domāja sirmais vīrs, rakstot šādus vārdus...

Uz šī fona jau vidēja ranga partijas funkcionāru domu graudi liekas tāda sīka pļāpāšana, kaut ļoti konkrēti priekšvēlēšanu laikā 1988. gadā izteicās, piemēram, Liepājas partijas komitejas sekretārs Alfrēds Čepānis, kurš intervijā ar skaļu nosaukumu Biju un palieku komunists! cita starpā skaidri un gaiši paziņoja: „Te daži mani sauc par nacionālistu un separātistu, saka, ka es vēlos Latvijas atdalīšanos no PSRS… Nekā tamlīdzīga!” 1987. gada oktobrī tas pats Čepānis arī bez mazākajām aizturēm aizgūtnēm slavēja revolūcijas kārtējo gadadienu: „Lielā Oktobra svinības kļuva par mūsu iekarojumu un pārkārtošanās skati. Savas darba veltes jubilejai bija sagatavojuši arī Liepājas darbaļaudis…”

Savukārt Latvijas komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāre Baiba Stašāne – vēlāk pazīstama kā Jaunā laika Rīgas domes deputāte Baiba Brigmane – astoņdesmito gadu vidū bija nopietni pievērsusies jaunatnes audzināšanai sociālisma garā. Tieši viņa bija tā, kas 1985. gadā norādīja uz dažām neapgūtām sfērām jaunās paaudzes audzināšanā: „Komjaunatnei jāuzņemas arī daudz lielāka atbildība par tādām jaunatnes vidū populārām kultūras funkcionēšanas formām kā diskotēkas un estrādes mūzika. Šos jaunatnes interešu lokus nedrīkst atstāt pašplūsmai, tie aktīvi jāizmanto komjaunatnes komiteju idejiskā un kultūras darba arsenālā.”

Diezgan interesants bija arī atjaunotās Latvijas Republikas premjera Valda Birkava ceļš līdz varas elitei. Septiņdesmitajos gados viņš iztiku pelnīja, rakstot brošūras lektoriem par tādu interesantu tēmu kā sociālistiskā īpašuma izlaupīšana un šī noziedzības veida apkarošana. Pavisam jauki būtu, ja viņa vēlākie līdzgaitnieki būtu likuši aiz auss kaut vai šo V. Birkava atziņu, kas pausta 1975. gadā iznākušajā brošūrā Sargāt sociālistisko īpašumu: „Darba kolektīvi arvien vairāk apzinās, ka cīņa ar tautas mantas izsaimniekotājiem nav tikai justīcijas orgānu, bet gan ikviena godīga padomju pilsoņa pienākums, ka tikai kopīgiem spēkiem varēs radīt patiesu neiecietības atmosfēru pret sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem, uzcelt nepārvaramu barjeru nesaimnieciskumam, izšķērdībai un tautas mantas izsaimniekošanai jebkurā tās formā.”

Laikam jau dzirdīgas ausis šis aicinājums neatrada, jo nepagāja ne divdesmit gadi, kad tieši Birkava partijas biedri bija tie, kas naski ķērās pie „tautas mantas” pārdalīšanas, aizsākot privatizācijas ēru. Starp citu, astoņdesmitajos gados arī pašam Birkavam radās nelielas problēmas sociālistiskā īpašuma sargāšanas frontē, jo viņa vadītās laboratorijas līdzstrādniekam nācās stāties tiesas priekšā par tautas mantas izsaimniekošanu. Turklāt minētais līdzstrādnieks tiesā neatlaidīgi apgalvoja, ka viņa priekšnieks Birkavs par visu bijis lietas kursā un pievācis lielu daļu izsaimniekotās mantības, taču tiesneši šos apgalvojumus beigu beigās atzina par nepierādītiem.

„Patiesības brīdis”…

Izšķirošais pārbaudījums cilvēkiem, kuri veidojuši veiksmīgu karjeru padomju laikos, bet astoņdesmito gadu nogalē bija spiesti izvēlēties, uz kuru pusi griezt kažoku, pienāca 1987. gadā, kad notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, 23. augustā un 18. novembrī bija īsts „patiesības brīdis” – kaut, tiesa, jau pēc dažiem gadiem patiesība sāka izraisīt niknus strīdus pat šķietamos sīkumos. Piemēram, žurnālists Edvīns Inkēns teic, ka no 23. augusta notikumiem vadījis tiešo reportāžu; nekā tamlīdzīga, – tā apgalvo radiokomitejas vadītājs Jānis Leja, un arī fotogrāfs Uldis Briedis Inkēnam pārmet „nekaunīgu strādāšanu pie pieminekļa”; savukārt tas pirmajam pārmet iztapīgi sakumpušu muguru, otram – gļēvuma un nodevības brīdi puča laikā trīs gadus vēlāk, bet savu pozīciju presē izsaka vārdiem: „Kāds mans draugs, kurš piedzīvoja Otro pasaules karu, pēc tā beigām teica – varoņu laiks beidzies, sācies tūtiņdreijeru laiks. Arī tagad daži paši sev mēģina piemeklēt ordeņus. Diemžēl atmodas galvenais varonis – tauta – uz šodienas politiku skatās no malas. Bet gļēvuļi, lai attaisnotu sevi, vēl ilgi vels vainu uz citiem...”

Tik pamatīgi ņemas nebūt ne pirmās tālaika personas – ko tad runāt par cilvēkiem, kuri tiešām bija augstos un atbildīgos posteņos. Kad 1987. gada 23. augustā miliči uzbruka cilvēkiem, kuri nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņu vidū bija arī Viktors Bugajs – tobrīdējais Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš pēc tam preses pārstāvjiem vēl demonstrēja ziedu nolicējiem it kā atņemtos aukstos ieročus. Taču jau deviņdesmitajos iekšlietu ministrs Dainis Turlais Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijai rakstīja, ka – ticiet vai ne – „1987. gadā sarežģītajos politiskajos apstākļos, sākoties atmodai, pārvaldes priekšnieka vietnieks Bugajs prasmīgi organizēja sabiedriskās kārtības nodrošināšanu Rīgas pilsētā. Kritiskos momentos pieņēma saprātīgus lēmumus, lai nepieļautu konfrontāciju starp Tautas frontes piekritējiem un pretēji domājošiem”. (Kaut patiesībā nekāda Tautas fronte 1987. gadā nemaz nebija nodibināta…)

Tiesa, to pašu Gorbunovu pārkrāsošanās čaklumā nepārspēt arī šajā gadījumā. 1987. gadā viņš vēl rakstīja: „Es gribu pieminēt bēdīgi slavenos notikumus 23. augustā, kā arī iespējamās akcijas 18. novembrī. Vai tā nav kauna lieta, ka pāris ārzemju radiostaciju musināšanas dēļ mēs sev esam radījuši nepatikšanas, kuru dēļ pat jāsarkst pasaules sabiedrības acu priekšā. (..) Lai šajā datumā pie Brīvības pieminekļa iet tikai tie, kas ir pret mūsu sociālistisko iekārtu.” Toties divus gadus vēlāk: „Paceļot nacionālos sarkanbaltsarkanos karogus, mācīsimies atzīmēt šo dienu kā tautas vienotības svētkus Latvijai…” Pasakaina pārtapšana un pārdzimšana? Gods kam gods – deviņdesmito gadu otrajā pusē Gorbunovam pietika paškritiskuma, lai presei tomēr atzītu: „Vai es divu gadu laikā varēju pārtapt, tas, protams, ir jautājums, uz kuru diez vai var sniegt tādu apstiprinošu atbildi…”

Toties vai, kādi lāsti (protams, ne jau pilnīgi labprātīgi izteikti, bet arī ne čekas nagu maukšanas kambaros izspiesti) tālajā 1987. gadā gāzās pār grupas Helsinki 86 pārstāvju galvām pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 23. augustā, – turklāt no cilvēkiem, kas arī vēlāk bija sabiedrībā ļoti cienīti. Tā mākslinieks Indulis Zariņš „helsinkiešus” publiski nodēvēja par „saujiņu cilvēku, ko moka nostaļģija pēc buržuāziskās Latvijas”, un pravietiski piebilda: „Mēģinājumi uzdot šādu noskaņojumu par tautas, kas izvēlējusies sociālistisko attīstības ceļu, viedokli, ir lemti neveiksmei.” Vēl daiļrunīgāks bija kinorežisors Aloizs Brenčs: „Jā, partija ir pasludinājusi kursu uz visas mūsu dzīves demokratizāciju. Taču PSRS konstitūcija un PSKP programma paliek nemainīgas! Tātad nemainīgi paliek arī mūsu šķiru uzskati, mūsu ideoloģija.” Viņaprāt, milicija esot rīkojusies pilnīgi pareizi, vēršoties pret ziedu licējiem. Un vispār: „Man nav skaidrs, kādēļ Brīvības piemineklis ir kļuvis par vispārēju brīvības simbolu? Jo ir taču zināms, ka tas atklāts buržuāziskās Latvijas kārtējā gadadienā un simbolizē buržuāzisko brīvību.”

Jāteic, ka strauju pārkrāsošanos var pārmest diezgan lielai daļai inteliģences, un kā diezgan skumju piemēru te varam minēt gadījumu ar disidentu Gunāru Astru. Kad Astras piederīgie un domubiedri 1987. gadā centās panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtīja ne tikai Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem (adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Andris Kolbergs, Regīna Ezera un Ilze Indrāne), reakcija bija identiska. Proti – nekādas atbildes un ieinteresētības. Situācija esot mainījusies tikai pēc tam, kad kāda ārzemju brauciena laikā oficiālā pieņemšanā kāds publiski uzdevis jautājumu Peteram – kā gan Latvijas rakstnieki palīdz Astram? Taču tobrīd jau arī jebkāda palīdzība bija novēlota, jo disidents bija neglābjami slims, un vienīgais, kā drosmīgākā sabiedrības daļa varēja paust Astram savu cieņu, bija piedalīšanās viņa bērēs.

… un pēdējās atraugas

Viens no pēdējiem mohikāņiem, kas vēl 1987. gada nogalē sunīja buržuāziskos nacionālistus, bija vēlākais eiroskeptiķu kustības līderis Normunds Grostiņš (attēlā). Avīzē Padomju Students viņš  kā Universitātes komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks ideoloģiskajā darbā pamanījās sapīt kopā 18. novembra atzīmēšanu ar līgumu par vidējās darbības rādiusa raķetēm, ko tolaik gatavojās parakstīt PSRS un ASV. Pēc komjaunieša domām, ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa varot novest pie tā, ka lielvalstis līgumu neparakstīs un visa cīņa par mieru būs vējā: „Mūsdienās pat notikumi Latvijā var tikt izmantoti, lai, piemēram, torpedētu vienošanos par vidējas darbības rādiusa raķetēm. Te es domāju par 18. novembri. Kas notiks pie pieminekļa? Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas orientēties situācijā un atbildības. Arī zināšanām. Jo, ja kāds nezin, kas ir 18. novembris, šoreiz viņš var paskatīties vēstures mācību grāmatās. Katrs, kas domā maksāt meslus šim datumam, lai pilnībā apzinās – viņš lej ūdeni tikai un vienīgi uz imperiālisma dzirnavām. Atbildība par to būs jāuzņemas pilnā mērā.”

Ja Grostiņa spriedelējumus studentu laikrakstā lielākā daļa sabiedrības ij nepamanīja, tad neapskaužamāks liktenis bija tiem oratoriem, kam nācās uzstāties mītiņā pret ASV kongresmeņu paziņojumu, ka viņi neatzīstot Latvijas iekļaušanu PSRS. Mītiņš notika Strēlnieku laukumā 1987. gada 18. novembrī, un visvairāk tajā nepaveicās (no mūsdienu viedokļa, protams) žurnāla Padomju Latvijas Sieviete galvenajai redaktorei Monikai Zīlei, kam tika uzticēts nolasīt mītiņa rezolūciju, kurā cita starpā bija šādas rindas:

„Par ASV valstsvīru provokācijas ieganstu izraudzīts 18. novembris – datums, kurā 1918. gadā kontrrevolūcijas spēki uzspieda Latvijas tautai savu buržuāzisko pagaidu valdību. Tas ir atklāts mēģinājums sagrozīt vēstures gaitu, jo latviešu tauta sava valstiskuma saknes saskata nevis buržuāziskajā republikā, bet gan Padomju Latvijā. Savu vēsturisko izvēli – par sociālismu – latviešu tauta atkal apstiprināja 1940. gadā, kad tika gāzta Ulmaņa diktatūra un atjaunota padomju vara. (..) Mēs stingri paziņojam, ka nevienam neļausim vājināt mūsu daudznacionālās dzimtenes – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības – tautu brālību, draudzības spēku un sadarbību.” Solījums gan izrādījās reti neizturīgs, jo nepagāja necik ilgs laiks, kad daudznacionālā dzimtene bija izjukusi, žurnāls no Padomju Latvijas Sievietes pārtapis par vienkārši Sievieti, bet pati solītāja – par neatkarīgās un nedaudz buržuāziskās Latvijas Republikas Saeimas deputāti…

Un tā notika ne tikai Rīgā vien: vēl 1988. gadā, kad 23. augustā Ventspilī atkal sāka plīvot sarkanbaltsarkanais karogs, vietējais kompartijas sekretārs Jānis Blaževičs, vēlākais miljonārs un Ventspils naftas prezidents, ventspilniekus no vietējās preses lappusēm uzrunāja ar vārdiem „komunistiskā partija ir visu padomju tautu avangards, kur pēc būtības ir koncentrēts labākais tautas intelektuālais un tikumiskais potenciāls”, bet nākamā pilsētas mēra rīcība laikrakstā Padomju Venta tika izklāstīta šādos vārdos: „LKP CK instruktors Aivars Lembergs, izsakot pateicību par uzaicinājumu balotēties par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīmēja, ka ar sirdi viņš joprojām esot Ventspilī, taču viņa kā partijas darbinieka paša vēlmei neesot izšķirošā nozīme: viņš strādāšot tur, kur viņu norīkos LKP Centrālā komiteja…”

Taču arī šādi „nelaikmetīgi” izteikumi nebija augstākais sniegums: šajos gados vēl atradās arī pa kādam eksemplāram, kas ar pārkrāsošanos kavējās un pat metās otrā galējībā – taisīt karjeru „pa partijas līniju”, izmantojot brīdi, ka liela daļa līdzšinējo funkcionāru bija jau pārgājuši pretējā nometnē. Piemēram, vēlākais uzņēmējs, neveiksmīgā krievu oligarha Borisa Berezovska paziņa un lielu zemes īpašumu apsaimniekotājs Roberts Līcis (tas pats, kura sieva Ilona Līce krietni vēlāk bija premjera Induļa Emša padomniece) vēl 1991. gadā mēģināja kļūt par vadošu komjaunatnes darbinieku. Tiesa, tobrīd gan komjaunatne bija mainījusi nosaukumu uz Jaunatnes progresa savienību, un tad nu R. Līcis ne tikai kļuva par Daugavpils rajona pirmo sekretāru, bet pat... uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu uzņemt viņu komunistiskajā partijā.

Atgādināsim – tas notika laikā, kad pat Roberta tēvabrālis Kārlis Līcis, kurš astoņdesmitajos gados bija strādājis par LPSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieku (mūsdienu terminoloģijā – kancelejas vadītāju), jau bija piemērojies jaunajiem spēles noteikumiem, kas viņam ļāva saglabāt amatu arī jaunajā Ivara Godmaņa valdībā! Tikmēr 22 gadus vecais Roberts intervijā Latvijas Jaunatnei filozofēja par marksismu („Neviens marksisma teoriju tīrā veidā nav īstenojis. Kā gan var spriest par tās (ne)dzīvotspēju?”) un kompartijas nākotni („Kompartija nekad nebūs bezperspektīva, jo tā katram cilvēkam dod iespēju ticēt savām spējām, tam, ka viņš, atdodams nieku, iegūs daudz vairāk.”) Tiesa, par spēju paredzēt nākotni jaunajam cilvēkam gan visu cieņu: „Visticamāk, ka ar laiku tik tiešām kļūšu par biznesmeni, jo komunistiem jaunajās varas struktūrās acīmredzot vietas nebūs...”

Interesanti, ka „uzskatu evolūciju” piedzīvoja ne tikai cilvēki, kas atrada sev vietu jaunajā Latvijā, bet arī viens otrs par dzelžainu komunistu uzskatīts vīrs. Piemēram, pēdējais Rīgas pilsētas kompartijas šefs Arnolds Klaucēns, kurš pēc augusta puča izgāšanās uzskatīja par labāku pārvākties uz Krieviju, drīz vien kādā intervijā nāca klajā ar pārsteidzošu un īstenam komunistam it kā nepiedienīgu atziņu – sak, ja jau tautas vairākums reiz bija par Latvijas neatkarību, tad acīmredzot tautai bija taisnība un viss notika tā, kā tam bija jānotiek.

„Katrai republikai jāņem viss savā pārziņā un jādara pašai. PSRS prezidents nespēja nodrošināt nedz ekonomikas aizsardzību, nedz pilsoņu tiesības. Citas izejas vairs nav, un Latvijai jāstrādā, balstoties uz saviem likumiem. Jā, pirms pusgada es domāju citādi, bet process ir mainījies ārkārtīgi strauji. Un es negribu līdzināties āzim, kas nekā jaunu nevēlas saredzēt,” jau pāris nedēļas pēc puča izgāšanās bija spiests atzīt Klaucēns. Viņam piebalsoja arī bijušais Latvijas kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs, kurš vēl nesen ļoti aktīvi bija vērsies pret jebkādiem Latvijas mēģinājumiem atdalīties no PSRS, bet tad savlaicīgi pārvācās uz Maskavu un kļuva par Krievijas valdības nacionālo jautājumu speciālistu: „Es strādāju Krievijas Republikai, mūsu prezidents jūsu neatkarību ir atzinis, un man atliek tikai pakļauties.”

Uzskatus nemainīja vien pēdējais Latvijas komunistu vadonis Alfrēds Rubiks. Kaut gan, ja ticam laikabiedriem, tad nav izslēgts, ka varbūt Rubiks barikāžu otrā pusē palika apstākļu sakritības dēļ, jo vēl astoņdesmito gadu vidū viņš skaitījās diezgan nacionālistiski noskaņots vīrs. Tā publicists Vladlens Dozorcevs atceras, ka par Rubika „nacionālismu” liecinājuši daži „nacionāli izlēcieni” kadru atlases jautājumā. Lūzuma periods viņa uzskatos sācies laikā, kad Tautas fronte uzsāka cīņu pret Rīgas metro, kura ideju ļoti aizstāvēja izpildkomitejas priekšsēdētājs Rubiks.

Līdzīgu viedokli savās atmiņās pauda arī bijušais premjerministrs Māris Gailis: „Īstenībā Rubiks ir traģiska personība. Es uzskatu, ka varēja gadīties, ka Rubiks kļūst par vienu no Tautas frontes un attiecīgi arī par vienu no jaunās valdības līderiem. Viņa pagrieziens projām no tautas sākās tajā brīdī, kad viņš bija iecerējis, manuprāt, visai loģisku metro būves plānu Rīgai un sabiedrība šo ideju nepieņēma. Tā vietā, lai meklētu kaut kādus jaunus pārliecināšanas un motivācijas veidus, Rubiks šo savu ideju aizstāvēja cieti un neelastīgi un rezultātā tika asociēts ar visiem iespējamiem ļaunumiem. Tas viņu iedzina pretējā frontē,” atmiņās raksta Gailis, neaizmirstot uzskaitīt A. Rubika kā Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja labos darbus – organizētas atkritumu izvešanas sistēmas izveidi, līgumu noslēgšanu ar poļu restauratoriem par Vecrīgas atjaunošanu, kā arī dažādu sporta pasākumu organizēšanu.

Pats Alfrēds Petrovičs vēlāk kādā intervijā gan uzsvēra, ka viņš jau no paša sākuma bijis pret Tautas fronti: „Man tas bija pilnīgi nepieņemami! Es neesmu no tiem, kas šodien puķes dod vienai, bet rīt – otrai. Man nepatika pats nosaukums – fronte. Es biju pieredzējis kara laikus, un man jau pietika ar tām frontēm. Tad, kad es redzēju, ka tur skaidri tiek runāts par kapitālisma restaurāciju, tas man bija nepieņemami.”

Pie visa tā vēl tikai jāpiebilst, ka jau citos „patiesības mirkļos” atradās ļaudis, kas bija tikpat gatavi „atkrāsoties atpakaļ”. LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš jau jaunajā gadu tūkstotī senos notikumus presei atminējās šādi: „Mans paziņa partijas orgānos stāstīja, ka tad, kad 1991. gada augustā TV ekrānos rādīja vienu vienīgu baletu, tas ir, sākās pučs, desmiti nacionālradikāļu steidzami ar savām partijas biedru biļetēm metās uz vietējām partijas organizācijām un sāka maksāt biedra naudas par visu laiku no 1989. gada. Galvenais viņiem bija – saņemt zīmodziņu partijas biļetē par kārtīgu biedra naudas maksāšanu. Tas nav joks, cilvēki tiešām cerēja šādā veidā nodrošināties pret iespējamām nepatikšanām.” Diemžēl nevienu vārdu bijušais čekists tā arī nenosauca...

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Iesniegta pilsoņu iniciatīva par dabiskas ģimenes aizsardzības nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē

FotoReaģējot uz 12. novembra Satversmes tiesas spriedumu, pilsoņu iniciatīvas platformā “Mana Balss” ir iesniegts aicinājums parakstīties par dabiskas ģimenes aizsardzības nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē. Manā kā iesniedzēja ieskatā ir izdarīts spiediens uz likumdevēju, lai likumiski nostiprinātu pretdabiskas (homoseksuālas, transseksuālas u.tml.) “ģimenes” formas. 
Lasīt visu...

6

Lai panāktu Šuplinskas demisiju, skolotājiem jābūt gataviem streikot

FotoIzglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) neadekvātie un ar nozari nepārrunātie lēmumi attiecībā uz izglītības sistēmas pārvaldību visās tās līmeņos Covid-19 ārkārtas situācijas apstākļos degradē Latvijas izglītības un zinātnes sistēmu kopumā.
Lasīt visu...

21

Ar ticību, apziņu un divām puslodēm: sprediķis Rīgas Domā 2020. gada 18. novembrī

FotoVarbūt YouTube esat pamanījuši video, kur, skanot bezrūpīgajai dziesmai “Raindrops” (Lietus lāses), jauka meitene ar kafijas krūzi skatās pa logu. Kaut kur netālu paceļas atomsēne. No tumša virpuļa debesīs iznirst citplanētiešu kuģis. Viņa par to drusku sarauc pieri, bet uzsmaida tiranozauram, kurš mīdās aiz koka, un draudzīgi pamāj zombiju pūlim, kas tuvojas pa ielu. Klipa nosaukums – “Parasta diena 2020. gadā”.
Lasīt visu...

6

Par dzīvībām drošu izglītību – lai aizsargātu bērnu, skolotāju, vecāku un vecvecāku dzīcības

FotoKatra cilvēka dzīvība ir vērtība. Sevišķi to jūtam par tuvo un mīļo dzīvībām. Latvijas Republikas Satversmes 111. pants uzliek par pienākumu valstij aizsargāt cilvēku veselību, tās 93. pants – tiesības uz dzīvību. Satversmes ievads nosaka rūpes ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem.
Lasīt visu...

12

Beidzot ir jāpiegriež skrūves "legālajai" Vislatvijas čakarēšanai

FotoSakarā ar valsts azartspēļu kantora Latvijas Loto "locekļu" aroganto attieksmi, ignorējot informācijas sniegšanas pienākumu viņu kosmisko algu kontekstā - iesaku turpināt "rakt" netradicionālā veidā! Konkrēti - piereģistrēties iLOTO lietotāju profilā un sākt "laimēt" (reāli - zaudēt!) momentloterijās, profila skrīnšotu, kā pierādījumu pievienojot publikācijai. Ir informācija, ka šajā "zaudētavā" pārsvarā tiek tiražētas TUKŠAS/BEZLAIMESTU biļetes.
Lasīt visu...

12

Pacientu šķirošana COVID-19 pandēmijas laikā

FotoTiesībsargs ir saņēmis vairākus signālus, kurā Latvijas iedzīvotāji pauž savas bažas un satraukumu par Arta Žīgura rakstu vietnē „pietiek.com” par to, ka Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisija nolēmusi, ka Covid-19 epidēmijas krīzes gadījumā ir ētiski cilvēkus pēc 75 gadu vecuma ar hroniskām slimībām un citus smagi slimos pacientus neārstēt visiem pieejamajiem līdzekļiem, lai vairāk jaunu un vieglāk slimu cilvēku iegūtu piekļuvi, iespējams, dzīvību glābjošai terapijai.
Lasīt visu...

12

Manas personīgās domas par savu slimošanu par Covidu

FotoUzrakstīju savas personīgās domas par savu slimošanu ar Covidu. Raksts sanāca garš, grūti rakstījās uz telefona. Tātad:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kā strādā Parādnieka pasūtījumu galds

8.novembrī TV3 bija amizanti vērot, kā Saeimas deputāti centās pamatot, kāpēc atbalsta cigarešu ražotāju lobētos grozījumus akcīzes nodoklī. JKP galvenais nodokļu...

Foto

Nevalstiskās organizācijas gatavo iniciatīvu tautas referendumam par ģimenes aizsardzību

Četrdesmit nevalstisko organizāciju pārstāvji ir piesaistījuši ekspertus un apvienojušies kopīgā domnīcā, lai sagatavotu priekšlikumu pilsoņu parakstu vākšanai...

Foto

Es jums tagad izskaidrošu, kas rakstīts himnā: valsts prezidenta runa Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā

Dārgā Latvijas tauta! Šogad ārkārtas situācijā mēs savas valsts dibināšanas svētkus...

Foto

Ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas un pat civilizāciju bojā eju

Šodien, atzīmējot mūsu valsts 102. dzimšanas dienu, vēlos to sagaidīt ar svētu bijību un pateicību. Ne...

Foto

Pirts un skaistumkopšanas pakalpojumu aizliegšana ir nepārdomāta un postoša

Piektdien, 2020.gada 6.novembrī, pamatojoties uz Ministru kabineta rīkojumu Nr.655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk - Rīkojums) visā...

Foto

Aicinām valsts prezidentu Egilu Levitu "izlīst no alas"

Valsts prezidentam Egilam Levitam būtu pēdējais brīdis izlīst no paša vārdiem nosauktās "alas", lai aptvertu, kā dzīvo lielākā...

Foto

Veloceļš Čaka ielā: nav jāiesaistās demagoģijā ar hronometru rokā

Vēl krāsa uz velosipēdistu ceļa Čaka ielā nebija izžuvusi, kad Paulam Timrotam, Frederikam Ozolam un daudziem citiem...

Foto

Vēlēšanas 2020 – fronte tēva pagalmā?

Šī ir tā reize, kad ASV prezidenta vēlēšanas lika nodrebēt visai planētai bez izņēmuma. Nekad agrāk tai nav bijusi piekalta...

Foto

JKP plānotais transportlīdzekļu nodoklis ekoloģijas prizmā

Ir teiciens – nav sliktuma bez labuma. Pateicoties rūpniecības un lauksaimniecības nozaru degradācijai, izvērtējot 20 gadu posmu, Latvija ir līderis...

Foto

Es atzīstu savu kļūdu un uzņemos par to atbildību

Es esmu pieļāvis kļūdu. Man ir kauns, ka es esmu tā rīkojies Latvijas sabiedrības priekšā un manu...

Foto

Apsveicam, mūsu zīļu vācējam - nākamajam nācijas līderim un vadonim šodien 40

Šodien mūsu uzņēmuma vadītājam un viennozīmīgajam vadonim Mārim Simanovičam ir dzimšanas diena – viņš...

Foto

Māsiņas skafandros, kurām par to faktiski neko nepiemaksā

Iesaku noskatīties šo PROVINCI. Mūsu māsiņas Daugavpils reģionālās slimnīcas Infekciju slimību nodaļā, galvenajā COVID pacientu ārstēšanās, cerību un...

Foto

Īstais 2020.gada ASV vēlēšanu uzvarētājs(a)

Kā jau kāds no kolēģiem lasītājiem portālā norādīja, Džo Baidens ir pats vecākais jebkad ievēlētais ASV prezidents. Visu cieņu pret šo...

Foto

Viltvārži

Aizvien vairāk pasaulē ir tādu, kuri jūt nepieciešamību agresīvi izpausties. Šoreiz ne par to, kāpēc, kur tādi rodas utt. Šoreiz par sekām. Centīšos būt maksimāli...

Foto

Par veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju

Veselības ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde, kura organizē, koordinē un pārrauga veselības politikas īstenošanu, tai skaitā koordinē pretepidēmijas pasākumu...

Foto

Premjeram jāprasa veselības ministres demisija un jāpārņem veselības aprūpes kontrole vai pašam jāatkāpjas

Pēdējo dienu notikumi valdībā, īpaši asā komunikācija starp premjerministru Krišjāni Kariņu (JV) un...

Foto

Būs diskusijas, nepilnības un to labošana

Mīļie draugi un sekotāji, diemžēl koronavīruss atkal plosās pasaulē, Eiropā un Latvijā. Strauji aug saslimušo skaits, slimnīcas pildās un palielinās...

Foto

E-vēlēšanu iespējamā ietekme uz cilvēktiesībām

Valsts un pašvaldības darba pakāpeniska migrēšana uz digitālo un virtuālo vidi ir aktualizējusi arī tādu jautājumu kā tehnisko risinājumu ieviešana pilsoniskajās...

Foto

Mēs iecietīgi izturamies pret dažu koalīcijas locekļu privātajām un politiskajām neirozēm

Krīze, īpaši ilgstoša, ir stresa noturības tests. Covid-19 krīze ir globāla, tā pārbauda izturību veselām...

Foto

Andris Kudors un viņa raksts par Bībeli un homoseksualitāti

Senators, pseidokonservators un bijušais reliģiskās sektas pārstāvis Andis Kudors (Senators) nesen portālā TVNET pastāstīja, kas tur Bībelē faktiski ir...

Foto

Atkārtoti lūdzam nepieļaut zaļās zonas iznīcināšanu un satiksmes apgrūtināšanu lielveikalu būvniecības dēļ

Esam atkārtoti savākuši parakstus pret zaļās zonas iznīcināšanu Ziepniekkalnā, kur plānots būvēt lielveikalu Lidl, un...

Foto

Par labklājības ministres Petravičas publiski paustajiem meliem

Sociālo darbinieku biedrība (SDB) nevar klusēt situācijā, kurā labklājības ministre Ramona Petraviča publiski LTV raidījuma “Panorāma” sižetā un TV24...

Foto

Kur tad palikusi daudzā nauda?

Te pat pīlei jāsmejas. Es, godavārds, nesaprotu, kur palikusi daudzā nauda. Es tiešām godīgi nesaprotu, kā var tādā tempā notērēt tādu...

Foto

Maksāt par Zemgales atkritumu poligona ”Brakšķi” likvidāciju nāksies iedzīvotājiem

Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) plāns ieviest izmaiņas atkritumu apsaimniekošanas reģionu sistēmā kļūs par Zemgales...

Foto

Kā prokurore Dace Lapinska “noved” nevainīgu cilvēku līdz nāvei

Prokurores Daces Lapinskas rīcības dēļ esmu zaudējusi veselību un gandrīz arī dzīvību, ko apstiprina ne mani tukši...

Foto

Turcija

Agrāk bija saprotamāk un vieglāk. Ja negribēji aizskart kāda jūtas vai kādu pazemot, atlika nerunāt par to, kas šo kādu var aizskart vai tam būt...

Foto

Putina kliķei nekas nav svēts, tā savu ambīciju vārdā piesmej arī ticīgos

Šībrīža Krievijas centieni atsevišķos gadījumos piesegties ar reliģiju vai reliģiju piesaistīt propagandas aparātam ir...

Foto

Maskas ir efektīvas, un arī bērni saslimst ar COVID-19

Mēs, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes locekļi (www.lazariga.lv), aicinām un lūdzam Latvijas iedzīvotājus sekot secinājumiem un...

Foto

Kad pie lietas ķeras kariņveidīgi āksti

Vēl nesen tāda lupatveidīga radība premjera krēslā, kam Kariņš uzvārdā, ierunājās, ka naudas mums esot “tik daudz kā nekad”. Taču...

Foto

Kad medijs vienkārši ienīst baznīcu un ar apskaužamu periodiskumu nomelno pat savu, vietējo - Latvijas kristīgo baznīcu

Tikai pirms dažām dienām vietējais TVNET publicēja rakstu par...

Foto

Van Gog, noliec pindzeles un ej strādāt?

Daudzi impresionisma aizsācēji nevarēja nopelnīt, un, pēc mūsu finanšu ministra Reira ieteiktā, mums varbūt nebūtu impresionisma un citu ģēniju,...

Foto

Ministru prezidentam es ieteiktu uzlikt respiratoru arī tad, kad ļoti gribas izlikties par mediķi un izteikties

Es labprāt nēsāju masku slimnīcā un intensīvās terapijas nodaļā vai...

Foto

Par pulksteņa grozīšanu

Reizi gadā grozīt pulksteni un pāriet uz tā saukto vasaras laiku ir deviņpadsmitā gadsimta ideja, kuru pirmo reizi piedāvāja vīrs, vārdā Džordžs Hudzons,...

Foto

Es visu izdarīju lieliski, bet tagad atbildība jāuzņemas valdībai kopumā un premjeram kā komandas kapteinim

Lai kuram no uzskatiem piekrītat – SARS-CoV-2 vīrusa izplatības spējš pieaugums...

Foto

Vilks vai lācis? Jeb maskas - sociālā kontrole?

Iedomāsimies, ir jauks pavasara rīts, jūs esat pārvācies jaunā dzīvoklī un, mīkstās čībās sēžot jaunajā dīvānā, glaudāt savu...

Foto

Gudrie mācās no citu kļūdām, „gobzemieši” — no savējām: COVID-19 Krievijā

Šoreiz būs stāsts nevis par sen jau visiem apnikušo Aldi Gobzemu, Ciekura muļķībām, Pļaviņa folijas...