Iesaki rakstu: 
Šodien, 10.aprīlī dzimis Liepājas mērs Ēvalds Rimbenieks (1888-1943). Zināms arī kā tautā mīlēts sabiedriskais darbinieks, pedagogs un baptistu mācītājs. 1922.gadā Ēvalds Rimbenieks pārņēma Liepājas pilsētas vadību un 12 gados prata sakārtot pēckara sagrauto tautsaimniecību, piedzīvojot ekonomisku izrāvienu, par ko vēlāk izpelnījās finanšu ministra amatu Kārļa Ulmaņa valdībā.
Ē. Rimbenieka vadības laikā liels uzsvars veltīts Liepājas kultūras dzīves uzlabošanai. Tieši Ē. Rimbenieka vadības gados pilsētā tika nodibināta Mākslas un amatniecības skola, Tautas konservatorija, atklāta Liepājas Filharmonija un opera, kā arī atvērts pilsētas muzejs un vairākas kultūras un sporta biedrības.
Ē. Rimbenieka saimniekošanas laikā daudz darīts arī infrastruktūras attīstīšanā. Tika atklāta kuģu satiksme uz Pēterburgu un Tallinu, atklāta dzelzceļa satiksme uz Berlīni, atvērti regulāri sabiedriskie lidojumi uz Rīgu, kā arī izbūvēta šoseja līdz Grobiņai un veikta vairāku pilsētas ielu izbūve un pārbruģēšana.
Ienākot PSRS armijai, Ē. Rimbenieku arestēja un lopu vagonā deportēja uz Vjatlaga soda nometni. Ē. Rimbenieka noziegums – viņa sabiedriski politiskā dzīve kā mācītājam, bet galvenais, ka viņš bijis pašvaldības vadītājs. 1944. gada 15. janvārī komunisti viņam izpildīja nāvessodu.
2008. gadā, pateicoties Ēvalda Rimbenieka radinieku iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, tika atklāts Ēvalda Rimbenieka piemineklis. Diemžēl 12 gadu laikā piemineklis ir atstāts novārtā – apgaismojuma vairs nav, pieminekļa apkope nav veikta, un pašvaldības vadība savu priekšteci ar klātbūtni nepagodina.
Garāmgājējus mulsina projektētāja Raimonda Gabaliņa pieminekļa apkārtnes risinājums, paredzot betona sienu, kas aizsedz skatu uz pašu pieminekli. Kāds varbūt teiks, ka tā ir vērtīga arhitektūra un māksla, kuru man nav tiesību vērtēt, vai minēs politiskus motīvus. Ziniet, dižgara piemineklim piemūrēt priekšā sienu un saukt to par mākslu ir gluži tāpat kā okupācijas laikā, kad J.Čakstes piemineklim Mežaparkā sastādīja priekšā kokus, lai to aizsegtu, bet sauca to par zaļo iniciatīvu.
Neizprotami ir arī otrpus sienas novietotie soliņi, kas, kā novērojams, kļuvuši par iemīļotu vietu pļēguriem un bezpajumtniekiem, kas nereti malko lielizmēra dzērienus, sēžot tieši pretī Rimbenieka portretam. Jāmin arī fakts, ka pie pieminekļa nav pielikta informatīva plāksne, kas varētu kalpot kā labs informācijas avots pilsētas vēstures izpratnes veidošanā kā vietējai jaunatnei, tā pilsētas viesiem.
Ticu, ka liepājnieki novērtētu, ja Liepājas domes vadība ar savu rīcību tomēr turētu godā savus priekštečus, kuri Liepājas vēsturē palikuši kā latviešu tautas, kultūras un kristīgo vērtību aizstāvji.
Tāpēc vēršos pie Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša ar lūgumu rast iespēju:
- Vienoties ar pieminekļa autoru/tēlnieku un noslēgt līgumu par pieminekļa atjaunošanu, kā arī ciklisku tā apkopi.
- Sadarbībā ar skvēra projektētāju vienoties par citu risinājumu, esošās betona sienas vietā, kas aizsedz skatu uz pieminekli.
- Sadarbībā ar Liepājas muzeju un Tūrisma informācijas biroju izstrādāt informatīvu plāksni un iekļaut to tūrisma objektā un sakrālā mantojuma sarakstā.
- Izgaismot pieminekli un teritorijā novietot stacionāru karogu mastu ar Latvijas Republikas karogu.
- Par notiekošo informēt ASV dzīvojošos Ēvalda Rimbenieka radiniekus.
Noslēgumā, domājot par pieminekļu tēmu Liepājas pilsētā, nāk prātā 2012. gads, kad Liepājas pilsēta dāvinājumā no Brāļu kapiem saņēma Kārļa Ulmaņa pieminekli, taču pilsētas vadība vēlāk no tā atteicās, un piemineklis aizceļoja uz Valku. Reiz kādam Liepājas domes deputātam vaicāju, kā tas nākas, ka Liepāja atsakās no valsts dibinātāja pieminekļa, zinot viņa lielo klātbūtni Liepājā valsts dibināšanas brīdī, un vai maz ir pieklājīgi no dāvinājumiem atteikties.
Toreiz saņēmu atbildi, ka pret Kārli Ulmani jau iebildumu neesot, bet man esot jāsaprot, ka konkrētais piemineklis ir pagalam neizdevies un neiederētos pilsētvidē. Vai varbūt Ulmaņa piemineklis skaitītos izdevies, ja tam priekšā būtu betona siena līdzīgi kā Rimbeniekam? Savādi, ka pilsētvidē iepretim ledus hallei toties iederas tas sarkanarmietis ar granātu rokā.
Autora foto
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
