Iesaki rakstu: 
Šodien, 10.aprīlī dzimis Liepājas mērs Ēvalds Rimbenieks (1888-1943). Zināms arī kā tautā mīlēts sabiedriskais darbinieks, pedagogs un baptistu mācītājs. 1922.gadā Ēvalds Rimbenieks pārņēma Liepājas pilsētas vadību un 12 gados prata sakārtot pēckara sagrauto tautsaimniecību, piedzīvojot ekonomisku izrāvienu, par ko vēlāk izpelnījās finanšu ministra amatu Kārļa Ulmaņa valdībā.
Ē. Rimbenieka vadības laikā liels uzsvars veltīts Liepājas kultūras dzīves uzlabošanai. Tieši Ē. Rimbenieka vadības gados pilsētā tika nodibināta Mākslas un amatniecības skola, Tautas konservatorija, atklāta Liepājas Filharmonija un opera, kā arī atvērts pilsētas muzejs un vairākas kultūras un sporta biedrības.
Ē. Rimbenieka saimniekošanas laikā daudz darīts arī infrastruktūras attīstīšanā. Tika atklāta kuģu satiksme uz Pēterburgu un Tallinu, atklāta dzelzceļa satiksme uz Berlīni, atvērti regulāri sabiedriskie lidojumi uz Rīgu, kā arī izbūvēta šoseja līdz Grobiņai un veikta vairāku pilsētas ielu izbūve un pārbruģēšana.
Ienākot PSRS armijai, Ē. Rimbenieku arestēja un lopu vagonā deportēja uz Vjatlaga soda nometni. Ē. Rimbenieka noziegums – viņa sabiedriski politiskā dzīve kā mācītājam, bet galvenais, ka viņš bijis pašvaldības vadītājs. 1944. gada 15. janvārī komunisti viņam izpildīja nāvessodu.
2008. gadā, pateicoties Ēvalda Rimbenieka radinieku iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, tika atklāts Ēvalda Rimbenieka piemineklis. Diemžēl 12 gadu laikā piemineklis ir atstāts novārtā – apgaismojuma vairs nav, pieminekļa apkope nav veikta, un pašvaldības vadība savu priekšteci ar klātbūtni nepagodina.
Garāmgājējus mulsina projektētāja Raimonda Gabaliņa pieminekļa apkārtnes risinājums, paredzot betona sienu, kas aizsedz skatu uz pašu pieminekli. Kāds varbūt teiks, ka tā ir vērtīga arhitektūra un māksla, kuru man nav tiesību vērtēt, vai minēs politiskus motīvus. Ziniet, dižgara piemineklim piemūrēt priekšā sienu un saukt to par mākslu ir gluži tāpat kā okupācijas laikā, kad J.Čakstes piemineklim Mežaparkā sastādīja priekšā kokus, lai to aizsegtu, bet sauca to par zaļo iniciatīvu.
Neizprotami ir arī otrpus sienas novietotie soliņi, kas, kā novērojams, kļuvuši par iemīļotu vietu pļēguriem un bezpajumtniekiem, kas nereti malko lielizmēra dzērienus, sēžot tieši pretī Rimbenieka portretam. Jāmin arī fakts, ka pie pieminekļa nav pielikta informatīva plāksne, kas varētu kalpot kā labs informācijas avots pilsētas vēstures izpratnes veidošanā kā vietējai jaunatnei, tā pilsētas viesiem.
Ticu, ka liepājnieki novērtētu, ja Liepājas domes vadība ar savu rīcību tomēr turētu godā savus priekštečus, kuri Liepājas vēsturē palikuši kā latviešu tautas, kultūras un kristīgo vērtību aizstāvji.
Tāpēc vēršos pie Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša ar lūgumu rast iespēju:
- Vienoties ar pieminekļa autoru/tēlnieku un noslēgt līgumu par pieminekļa atjaunošanu, kā arī ciklisku tā apkopi.
- Sadarbībā ar skvēra projektētāju vienoties par citu risinājumu, esošās betona sienas vietā, kas aizsedz skatu uz pieminekli.
- Sadarbībā ar Liepājas muzeju un Tūrisma informācijas biroju izstrādāt informatīvu plāksni un iekļaut to tūrisma objektā un sakrālā mantojuma sarakstā.
- Izgaismot pieminekli un teritorijā novietot stacionāru karogu mastu ar Latvijas Republikas karogu.
- Par notiekošo informēt ASV dzīvojošos Ēvalda Rimbenieka radiniekus.
Noslēgumā, domājot par pieminekļu tēmu Liepājas pilsētā, nāk prātā 2012. gads, kad Liepājas pilsēta dāvinājumā no Brāļu kapiem saņēma Kārļa Ulmaņa pieminekli, taču pilsētas vadība vēlāk no tā atteicās, un piemineklis aizceļoja uz Valku. Reiz kādam Liepājas domes deputātam vaicāju, kā tas nākas, ka Liepāja atsakās no valsts dibinātāja pieminekļa, zinot viņa lielo klātbūtni Liepājā valsts dibināšanas brīdī, un vai maz ir pieklājīgi no dāvinājumiem atteikties.
Toreiz saņēmu atbildi, ka pret Kārli Ulmani jau iebildumu neesot, bet man esot jāsaprot, ka konkrētais piemineklis ir pagalam neizdevies un neiederētos pilsētvidē. Vai varbūt Ulmaņa piemineklis skaitītos izdevies, ja tam priekšā būtu betona siena līdzīgi kā Rimbeniekam? Savādi, ka pilsētvidē iepretim ledus hallei toties iederas tas sarkanarmietis ar granātu rokā.
Autora foto
Seko mums 
Saskaņā ar koalīcijas spriesto varas partijas apsver iespēju izmantot esošo situāciju energoapgādē, subsidējot dārgu importētu tehnoloģiju – saules paneļu izmantošanu. Cik lielā mērā tās tiešām ir rūpes par Latvijas sabiedrību šajā situācijā, vai arī patiesībā ir kārtējās biznesa iespējas lobijs enerģētikā – līdzīgi kā savulaik ar OIK?
Lai nodrošinātu nākamo Dziesmu un deju svētku kvalitatīvu sagatavošanu, lūdzam tuvākajā laikā pārskatīt esošos ierobežojumus un izstrādāt jaunu, detalizētu darbības plānu pēc ārkārtas situācijas beigām 28. februārī, kas ļautu atsākt pilnvērtīgu amatiermākslas kolektīvu mēģinājumu procesu un koncertēšanu.
Paldies Gunāram Astram, ka „sociālās distancēšanās režīmā mājsaimniecībā” man vēl ir tiesības bez „satraukuma” pateikties šodienas dzīves kārtības noteicējiem neatkarīgajā Latvijā:
Manis rakstītais nav gūts no insaideriem, bet ir tikai situācijas modelēšana. Pēc Valsts Pieneņgalvas izblamēšanās ar hūti ķobī himnas atskaņošanas laikā “politisko labiešu galmam” pietuvinātajiem medijiem ir dota komanda spodrināt nācijas tēva tēlu. Tā sacīt, lai skribenti velti neēd savu maizi.
Parasti gudrās grāmatās, likumos un citos gadījumos, kad tiek publicēta kāda svarīga informācija, sākumā ir izskaidrota izmantotā terminoloģija, lai lasītājs saprot, par ko ir runa un kā tas, ko lasa, ir jāsaprot.
Dr. E. Mednis sava Telegram informē: “Pie mums Latvijā tagad notiek šādi – tikko tu runā ne to, ko Politbirojs lēmis, tā tevi momentā cenšas nomelnot visi, kam nav slinkums un pie tam saskaņoti. Tikko Dragiļevas kundze no DeFacto, tagad Žukovas kundze – privātpersona, bet no tā brīvajā laikā delfi.lv redaktore un žurnāliste vērsusies gan Veselības inspekcijā, gan arī Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijā ar lūgumu man anulēt sertifikātu un līdz ar to liegt iespēju praktizēt kā ārstam.
Šķiet, ka ne tikai es, bet daudzi ārsti ikdienā cenšas atbildēt uz jautājumiem: kā tad tā – vakcinējos pret SARS-CoV-2, saņēmu pat balstvakcīnu, bet saslimu ar Covid–19, nonācu slimnīcā? Kā tad tā – esmu trīskārt vakcinējies pret Covid–19, bet man neļauj staigāt bez maskas, neļauj apmeklēt ballīti vai nosvinēt dzimšanas dienu restorānā pie viena galdiņa ar tādiem pašiem vakcinētiem un balstvakcinētiem radiem? Kā tad tā – pasaulē nav vakcīnu salīdzinošu pētījumu, bet Latvijā uzskata, ka adenovīrusu vakcīnas (Asta-Zeneca un 
Domāju, ka Gunāram Astram no aizsaules rūgti bija vērot, kā kangari, kas jau ir piesavinājušies nacionālos simbolus, tagad vēlas sev pierakstīt arī viņu. Levita un Bordāna dalība Astras pieminekļa atklāšanā, manuprāt, bija latviešu mocekļa piemiņas zaimošana. Tiesa, arī pats monuments apgriezta krusta formā ir visai provokatīvs.
Izņēmuma kārtā es ievadam mēģinu definēt sakāmo vienā rindkopā, – lūk, kas no tā man iznāca!
