Iesaki rakstu: 
Šodien, 10.aprīlī dzimis Liepājas mērs Ēvalds Rimbenieks (1888-1943). Zināms arī kā tautā mīlēts sabiedriskais darbinieks, pedagogs un baptistu mācītājs. 1922.gadā Ēvalds Rimbenieks pārņēma Liepājas pilsētas vadību un 12 gados prata sakārtot pēckara sagrauto tautsaimniecību, piedzīvojot ekonomisku izrāvienu, par ko vēlāk izpelnījās finanšu ministra amatu Kārļa Ulmaņa valdībā.
Ē. Rimbenieka vadības laikā liels uzsvars veltīts Liepājas kultūras dzīves uzlabošanai. Tieši Ē. Rimbenieka vadības gados pilsētā tika nodibināta Mākslas un amatniecības skola, Tautas konservatorija, atklāta Liepājas Filharmonija un opera, kā arī atvērts pilsētas muzejs un vairākas kultūras un sporta biedrības.
Ē. Rimbenieka saimniekošanas laikā daudz darīts arī infrastruktūras attīstīšanā. Tika atklāta kuģu satiksme uz Pēterburgu un Tallinu, atklāta dzelzceļa satiksme uz Berlīni, atvērti regulāri sabiedriskie lidojumi uz Rīgu, kā arī izbūvēta šoseja līdz Grobiņai un veikta vairāku pilsētas ielu izbūve un pārbruģēšana.
Ienākot PSRS armijai, Ē. Rimbenieku arestēja un lopu vagonā deportēja uz Vjatlaga soda nometni. Ē. Rimbenieka noziegums – viņa sabiedriski politiskā dzīve kā mācītājam, bet galvenais, ka viņš bijis pašvaldības vadītājs. 1944. gada 15. janvārī komunisti viņam izpildīja nāvessodu.
2008. gadā, pateicoties Ēvalda Rimbenieka radinieku iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, tika atklāts Ēvalda Rimbenieka piemineklis. Diemžēl 12 gadu laikā piemineklis ir atstāts novārtā – apgaismojuma vairs nav, pieminekļa apkope nav veikta, un pašvaldības vadība savu priekšteci ar klātbūtni nepagodina.
Garāmgājējus mulsina projektētāja Raimonda Gabaliņa pieminekļa apkārtnes risinājums, paredzot betona sienu, kas aizsedz skatu uz pašu pieminekli. Kāds varbūt teiks, ka tā ir vērtīga arhitektūra un māksla, kuru man nav tiesību vērtēt, vai minēs politiskus motīvus. Ziniet, dižgara piemineklim piemūrēt priekšā sienu un saukt to par mākslu ir gluži tāpat kā okupācijas laikā, kad J.Čakstes piemineklim Mežaparkā sastādīja priekšā kokus, lai to aizsegtu, bet sauca to par zaļo iniciatīvu.
Neizprotami ir arī otrpus sienas novietotie soliņi, kas, kā novērojams, kļuvuši par iemīļotu vietu pļēguriem un bezpajumtniekiem, kas nereti malko lielizmēra dzērienus, sēžot tieši pretī Rimbenieka portretam. Jāmin arī fakts, ka pie pieminekļa nav pielikta informatīva plāksne, kas varētu kalpot kā labs informācijas avots pilsētas vēstures izpratnes veidošanā kā vietējai jaunatnei, tā pilsētas viesiem.
Ticu, ka liepājnieki novērtētu, ja Liepājas domes vadība ar savu rīcību tomēr turētu godā savus priekštečus, kuri Liepājas vēsturē palikuši kā latviešu tautas, kultūras un kristīgo vērtību aizstāvji.
Tāpēc vēršos pie Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša ar lūgumu rast iespēju:
- Vienoties ar pieminekļa autoru/tēlnieku un noslēgt līgumu par pieminekļa atjaunošanu, kā arī ciklisku tā apkopi.
- Sadarbībā ar skvēra projektētāju vienoties par citu risinājumu, esošās betona sienas vietā, kas aizsedz skatu uz pieminekli.
- Sadarbībā ar Liepājas muzeju un Tūrisma informācijas biroju izstrādāt informatīvu plāksni un iekļaut to tūrisma objektā un sakrālā mantojuma sarakstā.
- Izgaismot pieminekli un teritorijā novietot stacionāru karogu mastu ar Latvijas Republikas karogu.
- Par notiekošo informēt ASV dzīvojošos Ēvalda Rimbenieka radiniekus.
Noslēgumā, domājot par pieminekļu tēmu Liepājas pilsētā, nāk prātā 2012. gads, kad Liepājas pilsēta dāvinājumā no Brāļu kapiem saņēma Kārļa Ulmaņa pieminekli, taču pilsētas vadība vēlāk no tā atteicās, un piemineklis aizceļoja uz Valku. Reiz kādam Liepājas domes deputātam vaicāju, kā tas nākas, ka Liepāja atsakās no valsts dibinātāja pieminekļa, zinot viņa lielo klātbūtni Liepājā valsts dibināšanas brīdī, un vai maz ir pieklājīgi no dāvinājumiem atteikties.
Toreiz saņēmu atbildi, ka pret Kārli Ulmani jau iebildumu neesot, bet man esot jāsaprot, ka konkrētais piemineklis ir pagalam neizdevies un neiederētos pilsētvidē. Vai varbūt Ulmaņa piemineklis skaitītos izdevies, ja tam priekšā būtu betona siena līdzīgi kā Rimbeniekam? Savādi, ka pilsētvidē iepretim ledus hallei toties iederas tas sarkanarmietis ar granātu rokā.
Autora foto
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
