Iesaki rakstu: 
Mūrnieces demisijas drāma un tās noslēgums - kā to vērtēt, kā uztvert Latvijas politikā nebijušo, kad ministrs, kura demisiju premjers ir pieņēmis, vēl vairākus mēnešus turpina strādāt valdībā? Kurš Mūrnieces demisijas epopejā ir ieguvējs, kurš zaudētājs? Pietiek vērtē polittehnologs Jurģis Liepnieks.
„Sāksim ar to, ka ministre visā šajā epopejā ar savu demisiju, šķiet, katrā solī ir pieņēmusi visaplamākos lēmumus, kādus vien bija iespējams pieņemt.
Vispirms bija Jēkabpils traģēdija. Ministrei tā bija iespēja demonstrēt savu izpratni par politisko atbildību. Toreiz, iesniedzot demisiju, ministre būtu izdarījusi soli, kas palīdzētu gan viņai, gan celtu uzticību valdībai, gan, iespējams, palīdzētu visai valstij, lai politiskajā procesā beidzot ieviestu kaut kādus augstākus ideālus, uz kādiem Jaunais laiks un arī Mūrniece pati vienmēr ir norādījusi.
Nu, labi – viņa toreiz izlēma nedemisionēt. Protams, bija iespējams nedemisionēt, jo skaidras vadlīnijas tam, kas tad ir ministra politiskā atbildība, nav. Turklāt ministre izcīnīja lielu cīņu, stāstot, ka valstij, iekšlietu sistēmai, valdībai un visiem būs labāk, ja viņa turpinās darbu, strādās aktīvi un ļoti enerģiski pie atklāto trūkumu novēršanas. Un praktiski sabiedrība jau bija pieņēmusi šo ministres pozīciju.
Taču nepagāja ne pāris nedēļu, kad ministre, reaģējot uz nosacīti daudz sīkāku notikumu iekšlietu sistēmā, negaidīti tajā brīdī, kad visi jau bija uzklausījuši ministres argumentāciju, kāpēc viņai jāstrādā, iesniedza demisiju.
Droši vien, ka tā kaut kādā veidā bija izdevība mazināt to šaubu ēnu, kas viņai uzgūlās pēc nedemisionēšanas Jēkabpils traģēdijas sakarā. Iespējams, ka tā viņa varēja darīt.
Taču vēl pāris dienas vēlāk izrādās, ka ministre gan ir iesniegusi demisijas rakstu, tomēr faktiski sāk darbības, kuru mērķis acīm redzami tomēr ir palikt amatā.
Ar to Mūrniece ļoti neērtā situācija nostādīja savus partijas biedrus un premjeru, jo neslēpti, izmantojot zaļo zemnieku un Aivara Lemberga atbalstu, viņas ideja par to, ka viņa vēlētos Saeimas uzticības balsojumu, nostādīja partijas biedrus neapskaužamā situācijā. Jo, protams, šāds balsojums faktiski it kā neļauj iespēju viņas pašas partijas biedriem balsot pret, ja jau partneri un, iespējams, opozīcija viņu atbalsta. Šāda ministres rīcība, mazākais, būtu uzskatāma par nekoleģiālu pret saviem komandas biedriem valdībā un partijā.
Mūrnieces demisijas stāsta noslēgums vispār ir kuriozs. Premjers, apstiprinot Mūrnieces demisijas rakstu, ir pieņēmis it kā pareizu lēmumu, taču kaut kādā tādā formā, kas liek vaicāt, vai premjers vispār saprot demisijas jēgu.
Demisijas pieņemšana tā vai citādi nozīmē to, ka šis ministrs ir zaudējis premjera uzticību, ka šis ministrs nevar strādāt valdībā, ka nav piemērots darbam valdībā. Un, ja jau viņš nav piemērots darbam valdībā, nav saprotams, kā šis ministrs bez premjera uzticības varētu būt piemērots kādu neatliekamu darbu veikšanai.
Iespējams, ka šis lēmums ir ārkārtīgi zīmīgs, pat simbolisks Dombrovska valdībai, jo, ja tā padomā, Dombrovska valdības darbs visu šo pēdējo gadu ir bijis tieši tāds - atlikt problemātiskus jautājumus. Tagad viņam ir atliktā Mūrniece, pirms tam bija atliktais budžets. Respektīvi, 2011.gada budžets tika pieņemts, lai gan premjers zināja, ka tas neatbilst starptautisko aizdevēju prasībām, un zināja, ka budžets būs jāgroza. Līdz ar to budžets it kā tiek pieņemts, tajā pat laikā tas ir tāds atlikts.
Valdībai visu laiku ir atlikta vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir atlikts darbs pie reformām valstī, ir atlikts darbs pie sociālām un ekonomikas problēmām, un tagad Dombrovskim ir arī atliktā Mūrniece. Nu, iespējams, tas ir tas, kas raksturo šo valdību un to, kā premjers pieņem lēmumus.
Domāju, ka zaļie zemnieki šajā epizodē ir demonstrējuši izcilu politisko meistarību. Viņi pamanījās gan iedzīt zināmu ķīli Vienotības rindās, gan nostādīt premjeru šajā muļķīgajā pozīcijā. Ja Mūrniece paliek amatā, tad katra diena, ko viņa turpmāk strādās, protams, vājinās Vienotību un šo valdību, jo skaidrs, ka ministres popularitāte nepieaugs, tieši otrādi - visas šīs epopejas rezultātā tā vēl vairāk kritīsies.
Turklāt tagad Mūrniece vispār būs atbrīvota no politiskās atbildības. Pat, ja iekšlietu sistēmā šajos mēnešos, kamēr Mūrniece strādās, notiks vēl kāds satricinājums, viņai par to nekas nebūs, jo mums taču iekšlietu ministra amatu pilda demisionējis ministrs. Tas arī ir kuriozs, bet ir skaidrs, ka demisionējis ministrs jau droši vien nevar uzņemties nekādu atbildību ne par ko. Ministrs jau ir demisionējis, tikai kaut kā atlikts.
Respektīvi, mums ir ministrs, kurš pat pēc visskarbākās politiskās atbildības definīcijas vairs nevar uzņemties nekādu atbildību un demisionēt, jo ministrs jau ir demisionējis. Ministrs vienkārši strādā!
Manuprāt, tas ir kuriozs, pilnīgs kuriozs un domāju, ka Dombrovska valdībai un Vienotībai ir iespēja kļūt slaveniem ar šo gājienu.”
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
