Iesaki rakstu: 
Pēdējos gados Latvijā arvien vairāk iesakņojas tiesiskai valstij nepieņemamā pārliecība, ka augstas ranga valsts amatpersonas var pieņemt citas personas skarošus prettiesiskus lēmumus bez kādām negatīvām sekām sev pašiem. Tomēr neatkarīgi no politiskās atbildības un tā, ka kaitējums nodarīts, veicot amata pienākumus, jebkurš par savu rīcību ir atbildīgs likuma priekšā. Citējot senos romiešus: Dura lex, sed lex – Likums ir skarbs, bet tas ir likums.
Pēdējos gados pieņemts valsts amatpersonu lēmumus, kas balansē uz tiesiskuma robežas vai pat to pārkāpj, attaisnot ar sabiedriskā labuma vai attiecīgā brīža politiskās konjunktūras nepieciešamību. Lielākoties amatpersonas ir patiesi izbrīnītas, uzzinot, ka ar savām darbībām pārkāpušas likumu vai konkrēta indivīda cilvēktiesības.
Latvijas valstij reizi pa reizei nākas saskarties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (retāk – Eiropas Vispārējās tiesas) spriedumiem, kuros līdztekus secinājumiem par pret iesniedzēju pieļautajiem pārkāpumiem, tiek piespriesta arī kompensācijas izmaksa. Šādos gadījumos valsts atver maku un maksā, lai gan attiecīgos zaudējumus regresa kārtībā būtu jāsedz tām amatpersonām, kuru rīcības rezultātā minētā situācija radusies.
Tiesību doktrīna nošķir valsts augstāko amatpersonu politisko un juridisko atbildību. Politiskā atbildība attiecas uz visu, ko valsts amatpersona veic savu pilnvaru laikā, savukārt juridiskā atbildība attiecas uz gadījumiem, kad konkrētā amatpersona pārkāpj likumu, un tam ir tiesiskas sekas, proti, iestājas krimināla, administratīva vai civiltiesiska atbildība.[1]
Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti visai strikti reglamentē valsts amatpersonu atbildību. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 71.panta pirmā daļa nosaka, ka amatpersona, likumā noteiktos gadījumos, par pārvaldes lēmumu ir atbildīga civiltiesiski, krimināltiesiski, administratīvi, bet normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos — arī disciplināri. Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešā daļa paredz, ka, neatkarīgi no politiskās atbildības, Ministru kabineta loceklis par savu rīcību ir atbildīgs arī saskaņā ar krimināltiesisko, administratīvo vai civiltiesisko atbildību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.
Civillikums paredz atbildību par tādu personas darbību vai bezdarbību, kura neatbilst prasītajam rūpības līmenim un kuras rezultātā aizskartas citas personas tiesības, nodarot kaitējumu.[2]
Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešajai daļai un Augstākās tiesas (Senāta) judikatūrā atzītajam: "Neatkarīgi no politiskās atbildības Ministru kabineta loceklis par savu rīcību ir atbildīgs arī saskaņā ar krimināltiesisko, administratīvo vai civiltiesisko atbildību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Tādējādi likumdevējs nav pilnībā izslēdzis iespēju prasīt civiltiesisku atbildību no Ministru kabineta locekļa kā fiziskas personas (salīdzinājumam, piemēram, attiecībā uz tiesnešiem likuma "Par tiesu varu" 13.panta piektajā un sestajā daļā tiešā tekstā norādīts, ka par zaudējumiem, kas nodarīti, tiesnešiem pildot tiesas spriešanas funkcijas, tiesneši nav mantiski atbildīgi)."
Atliekot malā jautājumu par atbildību saistībā ar iestādes administratīvo darbu, nedaudz vēl pievērsīšos politisko amatpersonu – ministru izņēmuma tiesībām pārņemt savā kompetencē savas ministrijas amatpersonas lietu. Ministrs šīs tiesības var izmantot, lai efektīvi vadītu savu ministriju, taču paturēsim prātā, ka atsevišķos gadījumos administratīvajam aktam, kaut gan tas ir juridisks, nevis politisks akts, plašākā kontekstā var būt politiska nozīme, kuru ministrs grib izmantot atbilstoši saviem (tiesiskajiem un leģitīmajiem) politiskiem priekšstatiem.[3]
Ministrs uzņemas ne vien politisko, bet arī juridisko atbildību par pārņemto lietu un tās ietvaros pieņemtajiem lēmumiem. Tomēr šis aspekts nereti paliek aiz valsts augstāko amatpersonu uzmanības loka un tradicionāli iesakņojusies nelāgā tendence par ministru vai valdības vadītāja kļūdām sodīt zemāka ranga ierēdņus (pēdējā laika spilgtākie piemēri – bijušā Valsts kancelejas vadītāja Jāņa Citskovska un Satiksmes ministrijas bijušās valsts sekretāres Ilondas Stepanovas gadījumi). Parasti amatā pazeminātie vai atlaistie ierēdņi vēršas tiesā, lielākoties to arī vinnē, bet kompensācija par darba piespiedu kavējumu tiek pasmelta no nodokļu maksātāju kabatām.
Augsta ranga ierēdniecības, politiķu, arī ministru pilnvaras ir pietiekami plašas, tomēr tās nenozīmē visatļautību un šauri politisku interešu īstenošanu paša politiķa, viņa pārstāvētā politiskā spēka vai vēl kādas trešās grupas interesēs. Bet, ja kaitējums tomēr nodarīts, par to jāuzņemas likumā noteiktā atbildība. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 33.panta pirmo un otro daļu iestādei ir pienākums izvērtēt un regresa kārtībā piedzīt no amatpersonas zaudējuma atlīdzinājumu, ja amatpersona ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā rīcībā pieļāvusi rupju neuzmanību. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja privātpersonai kādas ministrijas amatpersonas prettiesiskas rīcības, veicot amata pienākumus, rezultātā radīts zaudējums, kuru atlīdzinājusi Latvijas Republika, valstij ir regresa prasības pret attiecīgo amatpersonu.[4]
[1] Jurcēna L., Spale A. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes 28.pantam. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 450.lpp.
[2] Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 4.oktobra spriedums lietā SKC-8/2022 (C33642915), 14.1.punkts.
[3] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 23.augusta spriedums lietā SKA-651/2013, 19.punkts.
[4] Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 27.maija spriedums lietā A420141823, 15.3.punkts.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
