Likumu paradokss: atbrīvošanas laiks pienāk ātrāk nekā tiesības tikt pārvietotam uz atklāta tipa cietumu
PIETIEK05.02.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ieslodzītie ir neizpratnē par normatīvo aktu izmaiņām, kas tagad paredz, ka iespējamais priekšlaicīgas atbrīvošanas termiņš cietumniekam pienāk ātrāk nekā iespēja tikt pārvietotam uz atklāta tipa cietumu. Cietumnieki uzskata, ka līdz ar to progresīvā brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma nedarbojas un nedod iespēju par smagiem noziegumiem un uz ilgiem termiņiem notiesātajiem pirms atgriešanās brīvībā sagatavoties patstāvīgai dzīvei, Tieslietu ministrija savukārt uzsver, ka Latvijas Sodu izpildes kodekss neparedz, ka notiesātajiem obligāti jāiziet pilnīgi visas soda izciešanas stadijas, turklāt netiek liegta iespēja uz priekšlaicīgu atbrīvošanu arī tiem, kuri vēl nav nonākuši līdz soda izciešanas vietas „maigākajai” pakāpei.
Latvijas Sodu izpildes kodekss daļēji slēgtajā cietumā paredz divas soda izciešanas režīma pakāpes - zemāko un augstāko, un katrā no tām notiesātajam ir jāizcieš viena ceturtdaļa no piespriestā soda. Savukārt slēgtā tipa cietumā paredzētas trīs soda izciešanas pakāpes, un katrā no tām arī paredzēts izciest vienu ceturto daļu no piespriestā soda. Savukārt vienu ceturto daļu ieslodzītais ir tiesīgs izciest atklāta tipa cietumā.
Taču tiem, kuri notiesāti par smagiem noziegumiem un brīvības atņemšanas sodu sāk izciest slēgtā tipa cietumā, nav iespēju nonākt līdz atklāta tipa cietumam, jo atbrīvošanas termiņš, īpaši tiesības uz priekšlaicīgu atbrīvošanu, pienāk ātrāk nekā iespēja tikt pārvietotam uz atklāto cietumu.
Ieslodzītie, kas lūguši iespēju pēdējo ieslodzījuma termiņa ceturtdaļu pavadīt atklātā tipa cietumā, bet saņēmuši atteikumu, pamatojoties ar Sodu izpildes kodeksa normām, ir neizpratnē, jo uzskata, ka efektīvai un pilnvērtīgai soda izpildei jāparedz soda izpildes režīma pakāpeniska mīkstināšana, lai sagatavotu notiesāto atbrīvošanai un veicinātu viņa iekļaušanos dzīvē pēc soda izciešanas.
Kā īpaši svarīgu ilgstoši ieslodzījuma vietās pabijušie uzskata iespēju pirms atbrīvošanas atrasties atklāta tipa cietumā, kur ir iespējas gan apgūt profesiju, gan strādāt, gan tikties ar tuviniekiem ārpus cietuma sienām, gan nokārtot personu apliecinošus dokumentus.
Tomēr vairāki ieslodzītie, kas sodu sākuši izciest slēgtā tipa cietumā un, izejot tur visas trīs pakāpes, nonākuši daļēji slēgta tipa cietumā, ir saņēmuši atteikumu pārvietošanai uz atklāta tipa cietumu soda termiņa pēdējā ceturtdaļā.
Tieslietu ministrijas preses sekretāre Laura Majevska skaidro, ka prasība daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē izciest ne mazāk kā vienu ceturtdaļu no piespriestā soda attiecas uz visiem notiesātajiem - gan uz tiem notiesātajiem, kas uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi ir pārvietoti no daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākās pakāpes, gan uz tiem notiesātajiem, kas uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi pārvietoti no slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākās pakāpes.
Līdz ar to jautājums par notiesātā pārvietošanu no daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākās pakāpes uz atklāto cietumu var tikt izskatīts tikai pēc tam, kad notiesātais daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē būs izcietis ne mazāk kā vienu ceturtdaļu no piespriestā soda.
„Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto resocializācijas koncepcijā noteikts, ka brīvības atņemšanas soda mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā laikā efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus, tādējādi nodrošinot personas resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda. Šis mērķis ir sasniedzams tikai tad, ja ieslodzījuma periods tiek izmantots, lai nodrošinātu, ciktāl tas iespējams, ka notiesātais sabiedrībā pēc soda izpildes ne tikai vēlas, bet arī spēj dzīvot likumpaklausīgu un patstāvīgu dzīvi. Tādējādi brīvības atņemšanas soda mērķis paredz nepieciešamību pēc efektīvas, nevis ātrākas ieslodzījuma izmantošanas,” norāda ministrijas pārstāve, piebilstot, ka soda izciešanas pakāpes nekādā veidā neietekmē notiesātā tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.
Pēc Majevskas skaidrojuma, soda progresīvās izpildes mērķis ir panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, nodrošinot soda izpildi, kā arī viņa optimālu iekļaušanos dzīvē pēc atbrīvošanas, nosakot, ka visi notiesātie (slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos) soda izciešanu uzsāk soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. „Līdz ar to pēc Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteiktās piespriestā soda daļas izciešanas turpmāk soda izciešanas režīms ir atkarīgs no notiesātā uzvedības un resocializācijas pakāpes, tāpēc ir iespējama arī tāda situācija, ka notiesātais visu brīvības atņemšanas soda laiku izcieš tikai viena veida cietuma ietvaros,” informē ministrijas preses sekretāre.
Ministrijas viedoklis ir: Latvijas Sodu izpildes kodekss neparedz automātisku notiesātā virzību soda progresīvās izpildes sistēmā, tāpēc notiesātajam progresīvās izpildes laikā ir iespējams nonākt līdz atklātajam cietumam, tomēr šis nosacījums var arī neizpildīties, ja notiesātais tiek atbrīvots no soda izciešanas nosacīti pirms termiņa pirms nokļūšanas atklātajā cietumā. „Latvijas Sodu izpildes kodekss paredz iespēju notiesātajam pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu arī no slēgtā vai daļēji slēgtā cietuma augstākās pakāpes,” uzsver Majevska.
Tomēr ieslodzītie uzskata, ka šī sistēma nav efektīva, jo notiesātie nosacīti pirms termiņa tiek atbrīvoti no slēgta tipa brīvības atņemšanas iestādēm, nevis no pārejas posma – atklātā tipa cietuma un tas apgrūtina notiesāto adaptāciju un optimālu iekļaušanos dzīvei sabiedrībā, kas rada risku, ka jau drīz viņi var atkal atgriezties ieslodzījuma vietā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
