„Ļimončiks” Dūklavs ar 40 gadus senu inženiera mežkopja izglītību paklusām kļuvis par goda doktoru
PIETIEK29.08.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Zemkopības ministra Jāņa Dūklava vienīgā izglītība ir 1976. gadā iegūtais inženiera mežkopja grāds, taču, neraugoties uz to, Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis, pēc „Rīdzenes sarunu” publiskošanas palamu „Ļimončiks” ieguvušais ministrs šajās dienās paklusām ir ticis pie Latvijas Lauksaimniecības universitātes goda doktora grādu.
Kā skaidro Lauksaimniecības universitāte (LLU), Dūklava sadarbība ar to esot izpaudusies vairākos virzienos. Meža augstākajai izglītībai un zinātnei svarīgākais esot Dūklava kā zemkopības ministra un viņa vadītās ministrijas atbalsts nozares politikas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē, no kuriem nozīmīgākās esot „Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015. – 2020. gadam”.
Turklāt ar Dūklava atbalstu esot „aktualizēta nepieciešamība Latvijā izstrādāt Bioekonomikas stratēģiju, kuras izveidē LLU ir partneris mērķu noteikšanā un iesaistīto pušu koordinēšanā un kas ietvers plašāku skatījumu uz mežsaimniecības un kokapstrādes, kā arī citu nozaru pievienoto vērtību tautsaimniecībai”.
Jaunais goda doktors esot veicinājis vēl veselas virknes nozaru un pat Jelgavas pils attīstību. „Dūklava kā ministra darbība ir veicinājusi lauksaimniecības, meža, pārtikas un veterinārmedicīnas zinātnes sekmīgu attīstību, turpinot jau iepriekš sākto ministrijas atbalstu LLU zinātniskās infrastruktūras pilnveidošanai. Viņš arī sniedzis atbalstu Jelgavas pils kā izglītības centra nepārtrauktā attīstībā, piedaloties sarunās gan par telpu efektīvāku izmantošanu, gan nepieciešamajiem remontdarbiem,” uzskaitījusi universitāte.
Cik zināms, Dūklava vienīgā izglītība iegūta tālos padomju laikos, kad viņš no 1971. līdz 1976. gadam studējis toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad LLU) Mežsaimniecības fakultātē un ieguvis inženiera mežkopja grādu. Taču, kā izrādās, LLU goda doktora grādam vispār nav nekā kopēja ar tā saņēmēja gūto izglītību vai akadēmiskajiem nopelniem.
Goda doktora grāds LLU tiek piešķirts kopš 1992. gada, kad izstrādāts nolikums par Goda doktora grāda piešķiršanu. Goda doktora grādu, kā skaidro universitāte, ir iespējams saņemt „par ilggadēju atbalstu universitātei, sadarbību un tās attīstības veicināšanu”, līdz šim šāds grāds piešķirts jau 36 cilvēkiem.
Par goda doktora grādu „Ļimončikam” Dūklavam izlēmis LLU senāts, kurā kopā ir 60 cilvēku – gan mācībspēku, gan studējošo pārstāvju. Reizē ar Dūklavu pie goda doktora grāda ir tikuši vēl divi pazīstami ļaudis, kuriem tāpat nav nekāda sakara ar akadēmisko vidi, - Solvitas Āboltiņas no valdības vadītājas amata gāztā Laimdota Straujuma un AS Latvijas Valsts meži valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
