Lindermana aizturēšana notikusi brutālākajās Krievijas OMON tradīcijās
PIETIEK08.05.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Prokrieviskā aktīvista Vladimira Lindermana aizturēšana šopēcpusdien Imantā ir notikusi brutālākajās Krievijas OMON tradīcijās, vairākiem maskotiem cilvēkiem bez atpazīšanas zīmēm, neuzrādot nekādus dokumentus, viņu sagrābjot autobusa pieturā, pa zemi aizvelkot līdz autobusiņam tāpat bez atpazīšanas zīmēm un aizvedot nezināmā virzienā, - šādu identisku notikušā atstāstu Pietiek saņēmis no vairākiem informācijas avotiem.
Aizturēšana notikusi pulksten trijos pēcpusdienā Imantā, 21. autobusa pieturā, kur Lindermans sēdējis uz soliņa kopā ar savu paziņu – Krievijas cilvēktiesību aktīvisti, pirms nepilniem deviņiem gadiem Ingušijā nogalinātās Natālijas Estermirovas draudzeni.
„Tas, kas notika, man visvairāk atgādināja brutālās ainas no Krievijas opozīcijas pārstāvju aizturēšanām 5. maijā,” Pietiek atstāstīja viens no notikušā aculieciniekiem. Pie autobusa pieturas piestājis balts busiņš, no kura izlēkuši četri maskoti vīri melnā, bez kādām atpazīšanās zīmēm vai zīmotnēm.
Viņi nav uzrādījuši nekādus dokumentus, bet vienkārši nogāzuši no soliņa Lindermanu, kurš nav paspējis piecelties pat kājās, sakampuši viņu aiz rokām un galvas un iemetuši busiņā, kurā sēdējuši vēl vairāki tāpat maskoti cilvēki.
Visu notiekošo redzējuši daudzi pieturā esošie cilvēki – gan latvieši, gan krievi, kas atpazinuši Lindermanu, sākuši kliegt un aicinājuši izsaukt policiju. Kāda latviski runājoša kundze izteikusies – 1937. gadā čekisti vismaz kaunējušies un cilvēkus veduši prom pa naktīm, bet tagad neesot vairs pat tik daudz kauna.
Kā noskaidrojis Pietiek, aizturētāji – Drošības policijas darbinieki Lindermanu ir aizveduši nevis pa taisno uz Drošības policijas telpām, bet gan uz dzīvokli, ko viņš noīrējis burtiski pirms pāris dienām, lai tur veiktu kratīšanu.
Oficiāli pagaidām zināms tikai tas, ka Lindermans aizturēts saistībā ar kriminālprocesu, kas sākts pret Tatjanu Ždanoku sakarā ar Latvijas Krievu savienības Krievu skolu atbalsta štāba rīkoto "Vislatvijas vecāku sapulci". Par to, kāda bijusi nepieciešamība aizturēšanā izmantot specvienību un šādas aizturēšanas metodes, Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets nekādus komentārus nesniedz.
„Es esmu strādājusi gan Čečenijā, gan Kirgīzijā, kad tur notika slaktiņi, gan Baltkrievijā, kad tur brutāli izdzenāja opozīcijas demonstrācijas, un man diemžēl jāsaka, ka tas, ko es šodien redzēju Rīgā, bija tieši tas pats,” Pietiek atzina aizturēšanas brīdī klāt bijusī Lindermana paziņa Oksana Čeliševa, pazīstama Krievijas cilvēktiesību aktīviste un opozicionāre.
„Noraudzījos notiekošajā, šajos maskotajos, melni tērptajos cilvēkos, kuri velk prom citu cilvēku, un man ienāca prātā mana 2009. gadā brutāli nogalinātā draudzene, cilvēktiesību aizstāve Estemirova, - droši vien viņu tāpat tajā liktenīgajā dienā vilka...” piebilda Čeliševa.
Nepamatoti brutālas aizturēšanas pēdējos gados ir Drošības policijas „rokraksts”: 2015. gadā, aizturot bijušo grupas Helsinki 86 pārstāvi Linardu Grantiņu, viņam atbilstoši oficiālajiem slēdzieniem „tika salauzts kreisās rokas elkonis, kuru nav iespējams sadziedēt bez sarežģītām medicīniskām manipulācijām - operācijas, kā arī ir visas labās rokas dziļi, asiņojoši miesas nobrāzumi un smags nieru sasitums”.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
