Iesaki rakstu: 
Skolotāju arodbiedrība LIZDA ir paziņojusi, ka tiks rīkoti skolotāju piketi un streiki gadījumā, ja skolotājiem netiks palielinātas algas. Protams, skolotājiem ir jāsaņem lielākas algas, bet vai tiešām vienīgais veids, kā panākt algu palielināšanu, ir piketu un streiku organizēšana?
Agrāk bieži tika izteikti pārmetumi bijušajam izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kurš paziņoja, ka algas skolotājiem tiks palielinātas tikai pēc skolu tīkla sakārtošanas un vairāku mazo skolu slēgšanas.
Ir saprotama nosta’lģija pēc laikiem, kad visur darbojās mazas skoliņas, tomēr ir skaidrs, ka šobrīd tās nespēj darboties pietiekami kvalitatīvi un nepieciešamajā līmenī sagatavot jauniešus, lai tie vēlāk varētu izturēt konkurenci, stājoties augstskolās vai piesakoties darbā prestižās kompānijās.
Interesanti, ka agrāk LIZDA spēja vienoties ar Šadurski, piekāpjoties vairākām viņa prasībām. Draudi par skolotāju piketiem un streikiem ir atsākušies kopš laika, kad par izglītības un zinātnes ministri ir kļuvusi Ilga Šuplinska (attēlā). Atšķirībā no Šadurska viņa stāsta, ka aizstāvēs mazās lauku skolas un pārvērtēs kvalitātes prasības vairākām skolām, lai tās varētu izvairīties no slēgšanas.
Iespējams, sajūtot šādu Šuplinskas attieksmi, LIZDA ir sapratusi, ka tā var uzstājīgāk virzīt savas prasības un stādīt ultimātus valdībai. Šajos ultimātos tiek maz runāts par skolotāju darba kvalitāti un viņu izvērtēšanu, kā arī par skolēnu sagatavošanas kvalitāti. LIZDA savai šantāžai izmanto visas, iespējas, piemēram, draud rīkot streikus centralizēto eksāmenu laikā – tā ieriebjot tiem skolēniem, kas gatavojas tālākām studijām.
Vērojot šādu notikumu attīstību, var viegli prognozēt, ka LIZDA ultimāti kļūs arvien skaļāki un kategoriskāki. Maz ticams, ka no šādas šantāžas politikas ieguvēji būs skolēni un viņu vecāki.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
