Iesaki rakstu: 
Skolotāju arodbiedrība LIZDA ir paziņojusi, ka tiks rīkoti skolotāju piketi un streiki gadījumā, ja skolotājiem netiks palielinātas algas. Protams, skolotājiem ir jāsaņem lielākas algas, bet vai tiešām vienīgais veids, kā panākt algu palielināšanu, ir piketu un streiku organizēšana?
Agrāk bieži tika izteikti pārmetumi bijušajam izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kurš paziņoja, ka algas skolotājiem tiks palielinātas tikai pēc skolu tīkla sakārtošanas un vairāku mazo skolu slēgšanas.
Ir saprotama nosta’lģija pēc laikiem, kad visur darbojās mazas skoliņas, tomēr ir skaidrs, ka šobrīd tās nespēj darboties pietiekami kvalitatīvi un nepieciešamajā līmenī sagatavot jauniešus, lai tie vēlāk varētu izturēt konkurenci, stājoties augstskolās vai piesakoties darbā prestižās kompānijās.
Interesanti, ka agrāk LIZDA spēja vienoties ar Šadurski, piekāpjoties vairākām viņa prasībām. Draudi par skolotāju piketiem un streikiem ir atsākušies kopš laika, kad par izglītības un zinātnes ministri ir kļuvusi Ilga Šuplinska (attēlā). Atšķirībā no Šadurska viņa stāsta, ka aizstāvēs mazās lauku skolas un pārvērtēs kvalitātes prasības vairākām skolām, lai tās varētu izvairīties no slēgšanas.
Iespējams, sajūtot šādu Šuplinskas attieksmi, LIZDA ir sapratusi, ka tā var uzstājīgāk virzīt savas prasības un stādīt ultimātus valdībai. Šajos ultimātos tiek maz runāts par skolotāju darba kvalitāti un viņu izvērtēšanu, kā arī par skolēnu sagatavošanas kvalitāti. LIZDA savai šantāžai izmanto visas, iespējas, piemēram, draud rīkot streikus centralizēto eksāmenu laikā – tā ieriebjot tiem skolēniem, kas gatavojas tālākām studijām.
Vērojot šādu notikumu attīstību, var viegli prognozēt, ka LIZDA ultimāti kļūs arvien skaļāki un kategoriskāki. Maz ticams, ka no šādas šantāžas politikas ieguvēji būs skolēni un viņu vecāki.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
