Iesaki rakstu: 
Mums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
Brīžos, kad kādam no mums izdodas atvērt logu un palūkoties uz pasauli ne caur stiklu vai kādas nokrāsas brillēm, esam ļoti pārsteigti un to dēvējam pat par brīnumu. Izrādās, ka arī bez augstu skolu diplomiem, ja izdodas atvērt logu, var ieraudzīt to, ko dažreiz neredz pat augsti izglītots cilvēks. Un pasaules vēsture zina daudz šādu gadījumu.
Izrādās, ieraugot lietas tādas, kādas tās ir bez loga starp aplūkojamo un mūsu aci, to saucam par brīnumu, kaut tie, kuriem redzei netraucē visādas starplikas, pasauli redz tikai brīnumainu. Un viņiem ir grūti saprast, ka citi to nav spējīgi saskatīt.
Tas taču ir tik vienkārši – paskaties, un tu redzi, patausti, un tu jūti, pasmaržo un zināsi, pēc kā smaržo vai ož. Bet vairumam uz pirkstu galiem ir cimdi vai pat dūraiņi, deguni iesnu pilni un ausīs sēra korķi.
Kā tad mēs nonākam pie sava «loga»? Mūsu logs veidojās un izriet no mūsu ģenētiskās uzbūves, no mūsu senču pieredzes, no tā, pie kādiem ēdieniem, kādām garšām un smaržām mūs pieradināja bērnībā. Pie kāda dienas režīma, pie kāda pasaules skatījuma esam pieradināti, kādā skolā esam mācījušies, kādi mums bija draugi, klasesbiedri un kādi ienaidnieki. Minētais būtiski ietekmē un pat veido to logu, caur kuru uzlūkojam pasauli.
Pirms tu grasies mainīt pasauli, atbrīvojies no sava loga vai vismaz to notīri. Iemācies saskatīt pasauli tādu, kāda tā ir, nevis kāda tā tev rādās vai kādu tev rāda. Nepaļaujies uz citu redzi, sasprindzini savējo.
Patiesa ir atziņa, ka muļķis maina to, kas ir ārpus viņa, bet gudrs, pirms mainīt pasauli, mainās pats.
Nu jau ir pagājis vairāk nekā desmit gadu, kopš es šo esmu atzinis par pareizu. Vispirms mums jāmainās ir pašiem, mums jākļūst ir par piemēru tiem, kuriem logs vēl veidojas vai kuru logus ar savu piemēru mēs spējam notīrīt un piekoriģēt, un tad, kad mūsu daudzums un skaits sasniegs kritisko masu, mainīsies arī valdības, valsts iekārta, likumi, sociālais taisnīgums un viss, kas no tā izriet.
Bet, ja nemainīsimies un stūrgalvīgi uzlūkosim pasauli caur saviem logiem un brillēm, mums var uzspiest kādu pareizu likumu, un gadās, ka tā arī notiek, bet tas nedarbojas, jo nav, kas to pilda, nav, kas to spēj novērtēt un izprast.
Ja vēlies deokupāciju, deboļševizāciju un trešo, un citus «D», tad pierādi un apliecini, ka tev tas ir svarīgi un patiesi rūp. Ja tava uzvedība, rīcība un dzīves gājums par to liecinās, to pamanīs arī citi.
Ja viņi tavās darbībās nesaskatīs izlikšanos un savtīgumu, tad arī viņiem tas var kļūt svarīgi. Tad tavs piemērs būs tos iedvesmojis, bet, ja tavas patriotiskās jūtas aktivizēsies tikai priekšvēlēšanu laikā, tad cilvēki to pamanīs un novērsīsies no tevis un tevis sludinātā.
Bet pagaidām ir otrādi, proti, nevis viņi kļūst tādi, kā tu, bet tu kļūsti tāds, kādi ir viņi.
Ir teikts – nevis nosodīt, nevis noliegt, bet vispirms saprast. Saprast un iemācīties paciest. Paciest tos, kuri uz pasauli un uz tevi lūkojās caur citādiem logiem.
Tie citi ir tādi paši kā tu, tikai viņi atrodas aiz citādiem logiem, aiz citādi konstruētām durvīm un žogiem. Viņi caur citādiem logiem uzlūko pasauli, viņi caur citādām durvīm ienāk šajā pasaulē un caur citādām durvīm aiziet, un viņi atrod patvērumu aiz citādiem žogiem.
Es to nestāstu tāpēc, ka es jau neesmu tāds kā jūs. Redziet, es līdz tam esmu aizdomājies, esmu to sapratis, bet jūs vēl ne!
Zinu, ka gana daudz būs tādu, kuri, šo skatoties, tieši tā (un pat tikai tā) manis teikto uztvers. Diemžēl tāds viņiem ir logs, caur kuru viņi lūkojas ne tikai uz pasauli, bet arī uz mani.
Es vienkārši dalos ar saviem secinājumiem, un gan jau būs kāds, kuram tas noderēs un kuram kaut viens mazs pleķītis viņa logā, caur kuru viņš lūkojas uz pasauli, kļūs tīrāks.
Brīžos, kad cilvēks ir iemīlējies, caur šo pašu logu viņš redz brīnišķīgu pasauli, bet caur to pašu logu viņš, naida pārņemts, redz pasauli pavisam citās nokrāsās un toņos.
Interesanti notiek, ja cilvēki apvienojas kādā kompānijā, kādā draugu pulkā vai lokā, pat kādā politiskā partijā, kādā uzņēmumā vai ģimenē. Tad viņiem veidojas tas, ko varētu dēvēt par kolektīvo logu, t.i., kad visi noliek savus logus malā un uz pasauli lūkojas caur šo jaunizveidoto, kolektīvo logu.
Var šos, manis minētos, logus saukt par dažādu nokrāsu un toņu brillēm, bet tās būs tikai līdzības, kuras padara saprotamāku un redzamāku to, par ko es runāju.
Kāds ir mūsu pašu ieguldījums šo logu izveidē? Domāju, ka ļoti niecīgs. Mūsu ieguldījums būs tad, ja spēsim apņemties šo logu pārveidot atbilstoši savām vajadzībām, to tīrīt, labot un spodrināt, lai tas nekropļo attēlu. Šo veikt pa spēkam ir tikai retajam, vairums samierinās un dzīvo, kā ir.
Ja šo logu atvērsi vai noņemsi brilles, tu atklāsi, ka grūstīšanās notiek ap labi apmaksātām darba vietām. Visādu vērtību un taisnības piesaukšanai ir tikai dekoratīva nozīme.
Nav nedz labējo, nedz kreiso, nedz labēji centrisko un kreiso centristu orientācijas uzskatu un politiskās pārliecības.
Ir tikai viena pārliecība un vēlme – gūt labi apmaksātu darbu, izaugsmes iespējas un tamlīdzīgi, bet visas piesauktās vērtības, apelēšana pie taisnīguma, likumības, valsts nākotnes, tautas likteņa ir absolūtākās blēņas.
Tie, kam patiesi ir tādas vērtībās, tie, kam patiesi rūp valsts nākotne, pie šīs citam cita pārkliegšanas nemaz netiek. Tos vienmēr nostumj malā, tie vienmēr ir neizdevīgi un nevēlami. Tie ir tādi jefiņi, kuri šajā spēlē, pat ja gribētu, nespēj piedalīties, jo visas tribīnes jau ir aizņēmuši tie, kam labāk padodas grūstīšanās ar elkoņiem un kuriem ir šīm darbībām nepieciešamais starta kapitāls.
Bet minētajiem jefiņiem nav nedz naudas vēlēšanu kampaņām, nedz plašsaziņas līdzekļu, nedz citu iespēju iespraukties izredzēto aprindās. Tas nenozīmē, ka tādu nav. Tādi ir, tikai kas viņiem ļaus?!
Ja pat tikai nedaudziem ļaut, ļoti daudziem liekēžiem nāksies zaudēt labumus, zaudēt ietekmi, zaudēt rebes, zaudēt iespēju shēmot, un to viņi nepieļaus.
Varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts to nepieļaus.
Tas nav praktiski iespējams. Ar to jums ir jāsamierinās un jāiemācās dzīvot tādā pasaulē, kura eksistē realitātē, nevis tādā, kā būtu jābūt – kā būtu labi, ja būtu, kā ir kaut kur rakstīts un kā, jūsuprāt, būtu taisnīgi.
Protams, nebūtu slikti, ja būtu, protams, nebūtu slikti, ja būtu tā, kā ir jābūt, bet tas nekādi neietekmē to, kas ir patiesībā.
Es tev parādīju, kāds ir mans logs, cik tālu un kādā kvalitātē (izšķirtspējā) es caur viņu redzu.
Kāds ir tavs? Ja viņš tev ir, tad padalies!
Arī šeit:
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
