LTC+LMT: vai valdībai savu gribu spēs uzspiest viens cilvēks, kurš apveltīts ar vajadzīgajiem čomiskajiem kontaktiem?

Pret LTC un LMT apvienošanas ideju tiek izteikti dažādi būtiski iebildumi. Jūtot, ka šis plāns kļūst ļoti reāls, aizvadītajā nedēļā to sāka kritizēt ne vairs tādi "kaktu publicisti" kā es, bet gan autoritatīvi nozares pārstāvji, atsakoties no līdzšinējā "klusēšanas zelta".

Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ilmārs Muuls: "Apvienošanās gadījumā Lattelecom būtu pasmags akmens, kas LMT drīzāk traucētu." Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (pārvalda 23% LMT daļu) valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta: "Diskusija par apvienošanu ir pārāk šaura ilgtermiņā kvalitatīva lēmuma pieņemšanai." Triatel valdes priekšsēdētājs Viktors Topors (LETA, 7.aprīlis): "Šāda monstra izveide būs neizdevīga pašreizējiem telekomunikāciju operatoriem."

Pirmkārt, "superuzņēmums" varētu novest pie konkurences samazināšanās mobilo sakaru un citu pakalpojumu tirgū, ļaujot tam celt tarifus un cenas. Šāda iespēja satrauc Konkurences padomi, patērētāju tiesību aizstāvjus (protams, arī pašus patērētājus), mobilo sakaru operatorus. Arī LMT, kuras valdes priekšsēdētāja Jura Bindes galvenais arguments pret apvienošanos ar LTC ir vēlme saglabāt patiesu konkurenci: pateicoties triju mobilo sakaru operatoru savstarpējai sacensībai, Latvijā ir ne tikai kvalitatīvi, bet arī lēti pakalpojumi.

Patlaban abu uzņēmumu – LTC un LMT – sasummētais apgrozījums ir 67 procenti no visas nozares ieņēmumiem. Tādēļ, lai darījums atbilstu ES prasībām par konkurences nodrošināšanu, no tiem vajadzētu obligāti "nošņāpt" nost kaut kādas struktūras, lai apgrozījumu padzītu vismaz zem 50 procentiem vai tomēr vel zemāk. Tomēr arī tad lieluzņēmums iegūtu pārmērīgu ietekmi Latvijas telekomunikāciju nozarē – taču, ar "masu" uzveicot savus tagadējos konkurentus, apvienotais LatTC&MT tikai atbrīvotu vietu Latvijā vēl lielākiem spēlētājiem, kas savukārt to pašu nostumtu malā.

Otrkārt, pastāv risks, ka LTC, kuras "drāts" infrastruktūra (un uz tās bāzes piedāvātie pakalpojumi) tehniski un/vai morāli noveco, alkst sagrābt LMT, lai tā ieņēmumus izmantotu tālākai veģetēšanai arī tagadējā "mobilo tehnoloģiju dominances laikmetā". (Iespējams, tieši tāpēc Telia Sonera veica attiecīgo Igaunijas "drāts" un mobilo sakaru uzņēmumu apvienošanu – rūpējoties par savu akciju cenu Stokholmas biržā.)

"Optikai, ko ielicis Lattelecom, amortizācijas termiņš jau beidzies. Tīklā nauda tagad jāiegulda vēlreiz - taču tās ir fantastiskas investīcijas. Jautājums: vai, veicot Lattelecom un LMT kapitalizācijas aprēķinus, kāds to ir skaitījis vai arī tīši noklusējis?" (Agnis Buda, Tvnet/Financenet)

LTC akūto vajadzību iegūt sev LMT atzīst arī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs: "Nākotnē bez iešanas mobilajā tirgū uzņēmuma attīstības iespējas ir ierobežotas." Kad Juris Gulbis 7. aprīlī uzstājās Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē, kas tika veltīta abu uzņēmumu apvienošanas lietderības izvērtēšanai, viņš savā WievPoint prezentācijā šo apvienošanu piedāvāja realizēt tieši kā LTC veiktu mobilā sakaru operatora pārņemšanu, iekļaušanu sevī.

Iespējams, tieši LMT "aprīšanas" ambīciju dēļ pēc komisijas sēdes sākās tielēšanās šīs prezentācijas pieejamības dēļ – LTC preses dienests man nosūtīt e-kopiju atteicās, jo "diemžēl šo informāciju apkopotā veidā publiski izpaust nevaram". Arī Saeimas komisija savu prezentācijas kopiju dabūja tikai nākamajā dienā, laipni padaloties ar medijiem. (Gulbja un LMT vadītāja Jura Bindes deputātiem sniegtās prezentācijas ir atrodamas pielikumā.)

Manuprāt, LTC cilvēki bija sagatavojuši ne tikai atklāti kareivīgu, bet arī pietiekami iebiedējošu materiālu, kas liktu likumdevējiem noticēt – ja LTC un LMT neapvienosies, Latvijā nozari sagrābs ārzemju sakaru uzņēmumi. Tomēr viens no pretējās pozīcijas – "lai viss paliek pa vecam" – aizstāvjiem kuluāros zobojās, ka Gulbja prezentācija spētu pārliecināt finanšu ekspertus un citus "grāmatvežus" (kas droši vien bija tās patiesā mērķauditorija), nevis rūdītus un no atbildības veikli izvairīties protošus politiķus.

Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas "Zālamana spriedums" bija ieteikums valdībai atlikt lēmuma pieņemšanu līdz 1. septembrim, piesaistot apvienošanās lietderības izvērtēšanai autoritatīvus neitrālus ekspertus, arī no ārzemēm. Tomēr Māris Kučinskis neizmantoja viņa nesenā frakcijas kolēģa Andra Bērziņa laipni sarūpēto iespēju, paziņojot, ka lēmums nav atliekams. Viņu var saprast – premjeram vajag apliecināt tautai savu apņēmību. Kučinskis nevēlas radīt iespaidu, ka pārņem no savas priekšteces vilcināšanās un muļļāšanās stafeti.

Jaunais Ministru kabinets izmantoja brīnišķīgu PR iespēju parādīt sabiedrībai jaunā kabineta nelokāmi patriotisko nostāju, atsakoties pieļaut valsts ietekmes mazināšanu Latvijas sakaru nozarē. Ir noraidīts TeliaSonera piedāvājums pilnībā vai dominējoši pārņemt LTC un LMT – atpērkot no valsts visas tās kapitāldaļas vai veicot abu uzņēmumu apvienošanu vienā, kurā ziemeļniekiem būtu akciju pārsvars. Tomēr šķiet, ka Telia Sonera tiks vismaz pie "mierinājuma balvas" – sakaru lieluzņēmuma izveides. (Turklāt tad pēkšņi var izrādīties: nesenie apgalvojumi, ka LTC un LMT apvienošanos var paveikt bez valsts vairākuma zaudēšanas, bijuši "nedaudz neprecīzi" un mažoritātais akcionārs turpmāk būs TS...)

Saeimas deputātus Jurim Gulbim nošarmēt neizdevās (sava tiesa "nopelnu" te acīmredzami pienākas arī viņa iespaidīgajam atalgojumam). Taču tā ir maza bēda – par/pret apvienošanu lems valdība. Finanšu ministre Dana Reizniece - Ozola jau ir paudusi savu konsekventu atbalstu lieluzņēmuma izveidei. Šī konsekvence varbūt kādam šķiet nepietiekami argumentēta, taču tiek apgalvots, ka tās nesagraujamais pamats ir Ozolu un Gulbju ģimeņu ciešās draudzības saites. Šāda "advokāte" noteikti ir spējīga pārliecināt par LMT "aprīšanas" lietderību ne tikai zaļzemnieku ministrus, bet arī citus kabineta locekļus. Iespējams, ka Gulbim valdībā ir vēl labvēļi, kas tik klaji neafišē savas simpātijas.

Tāpēc visiem tiem, kuriem ir iebildumi pret LTC un LMT apvienošanu, atliek tikai cerēt, ka valdībā tomēr šādam risinājumam ir pietiekami spēcīga opozīcija, ko motivē ne tikai dusmas par Gulbja algā saņemtu pusmiljonu. Neskaties uz to, ka ideja par nacionāla sakaru lieluzņēmuma izveidi skan tik politiski pievilcīgi (ja tikai neiedziļinās tehniskās detaļās). Neskatoties uz spiedienu apziņā, ka "tauta gaida darbus".

Galu galā vicepremjeram un šim jautājumam veltītās ministru darba grupas vadītājam Arvilam Ašrādenam un pārējiem "Vienotības" ministriem ir personiska un sāpīga pieredze, pie kā noved sākotnēji ar labiem rezultātiem un pat cēliem nodomiem veikta resursu apvienošana "superstruktūrā". Viņu partija 2010. gadā tapa kā triju organizāciju apvienojums, gūstot izcilus panākumus 10. Saeimas vēlēšanās (33 mandāti). Pēc ārkārtas vēlēšanu forsmažora tā atguvās un 11. Saeimā "aprija" zatleriešu vērtīgāko daļu. Taču kādreiz varenā partija pati cītīgi noraka sev visas iespējas – jaunlaicēnu spice sava komforta vārdā atbrīvojās no iegūtajiem cilvēkresursiem, pašapmierināti "noēdot" pieredzējušus un vērtīgus – vairāk vai mazāk – politiķus (Kristovskis, "iekšējā trimdā" nokļuvusī Kalniete, tāpat Straujuma...), auklējoties ar glaimotājiem un manipulatoriem. Viss tika cītīgi izšķērdēts, un "Vienotība" tagad ir partijas karikatūra.

Esmu pārliecināts, ka Jura Gulbja (un Telia Sonera) uzstājīgā vēlme apvienot divus sakaru uzņēmumus novestu pie līdzīgām sekām: nopietni resursi tiktu izniekoti tāpēc, lai apmierinātu kādas ambīcijas un neilgi radītu izaugsmes ilūziju.

Novērtē šo rakstu: