LTV vadītājs Belte pērn pieredzējis atalgojuma rekordkāpumu, gada alga pārsniegusi 57 000 eiro jeb 4700 eiro mēnesī
PIETIEK12.04.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan Latvijas Televīzija (LTV) 2015. gadu Ivara Beltes vadībā beidza ar 1,19 miljonu eiro zaudējumiem, tas LTV valdes priekšsēdētājam nav bijis šķērslis pērn tikt pie rekordienākumiem – vairāk nekā 57 tūkstošiem eiro jeb vidēji 4700 eiro mēnesī. Pats Belte nekādus paskaidrojumus par savu „trekno gadu” sniegt nevēlas.
Kā rāda Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonu deklarāciju datu bāzes informācija, 2015. gadā Belte LTV vadītāja postenī kopā saņēma 46 082 eiro jeb vidēji 3840 eiro mēnesī (pirms nodokļu nomaksas).
Savukārt pērn, neraugoties uz LTV sliktajiem darbības rezultātiem gadu iepriekš, Belte ir piedzīvojis īstu „trekno gadu”: viņa vidējais ikmēneša atalgojums ir pieaudzis par gandrīz tūkstoš eiro, sasniedzot 4764 eiro. Kopā Belte pērn algā LTV ir saņēmis jau 57 175 eiro – par 11 093 eiro vairāk nekā gadu iepriekš.
Pats Belte pagaidām nav vēlējies sniegt nekādus skaidrojumus par savu „trekno gadu” un pamatojumu straujajam atalgojuma palielinājumam. Klusē arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas oficiāli skaitās Beltes darba devējs, - tā tikai norāda uz jaunu LTV vadības algas palielinājumu šogad. Savukārt no LTV komunikācijas direktores Daces Jansones atbildes izrietēja, ka LTV vadība uz šo jautājumu atbildēt nevēlas.
Pietiek jau informēja, ka, kamēr Latvijas radio darbinieki ir mēģinājuši iztikt ar savām krīzes gados samazinātajām algām, LTV vadībai un „krējumam” pērn nav bijis retums arī četrciparu prēmijas, naudas balvas un piemaksas, - par to, ka šī neoficiālā informācija varētu atbilst patiesībai, liecina LTV vadības lēmums slēpt pērn televīzijas valdes locekļu un „priekšnieku” saņemtās papildu piemaksas.
LTV vadība jau kopš februāra beigām cenšas izvairīties no sabiedriskās televīzijas vadības un „krējuma” papildienākumu atklāšanas. Tad, atklātībā nākot aizvien jaunām neskaidrībām saistībā ar sabiedrisko mediju finansējumu un tā izlietojumu, Pietiek pārstāvis vērsās LTV ar oficiālu informācijas pieprasījumu:
VSIA Latvijas Televīzija tika pieprasīts atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām par uzņēmuma valdes un administrācijas darbiniekiem (Ivars Belte, Sergejs Ņesterovs, Ivars Priede, Inga Doveika, Jana Semjonova, Iveta Elksne, Iveta Lepeško, Nora Zeibote, Dace Jansone, Aelita Švītiņa, Arnis Šeibe) sniegt ziņas – kādas prēmijas, piemaksas un naudas balvas un par ko katrs no viņiem ir LTV saņēmis 2016. gada laikā.
Taču pēc ilgākām pārdomām LTV valdes loceklis Sergejs Ņesterovs oficiālā atbildē paziņoja, ka viņš nesaprotot, kāda tieši informācija no Latvijas Televīzijas tiek prasīta.
„Iepazīstoties ar Jūsu informācijas pieprasījumu, konstējām [tā tekstā], ka Jūsu vēstules pirmajā un otrajā rindkopā izteiktais informācijas pieprasījums pēc būtības ir vienāds (skatīt pielikumā pievienoto Jūsu vēstules kopiju). Līdz ar to, nav skaidrs, tieši kādu informāciju Jūs esat vēlējies iegūt. Ņemot vērā iepriekšminēto, lūdzam Jūs precizēt, kādu tieši informāciju Jūs vēlaties saņemt?” rakstīja LTV valdes loceklis.
Pēc tam LTV tika nosūtīts jauns informācijas pieprasījums, kas atkal bija adresēts LTV valdes priekšsēdētājam Beltem un kurā, atkārtoti uzskaitot pieprasīto informāciju par LTV vadības pērn saņemtajām papildu piemaksām, bija norādīts: „Valsts kapitālsabiedrībās, kurās valda labas pārvaldības principi, lēmumi par ārpuskārtas izmaksām parasti netiek pieņemti vienā dienā ar konkrētās izmaksas veikšanu. Pieņemot, ka atsevišķos gadījumos šādi principi tiek ievēroti arī VSIA Latvijas Televīzija, informācijas pieprasījumā ir pieprasīts par katru izmaksu minēt gan piešķiršanas, gan izmaksas datumu.”
Jaunais informācijas pieprasījums LTV vadībai nu ir bijis pietiekami saprotams, lai tā paziņotu par savu lēmumu informāciju par savām un LTV „krējuma” pagājušā gada prēmijām, naudas balvām un piemaksām neatklāt. Pietiek jau ir publicējis jauno LTV vadības skaidrojumu, ko sabiedriskās televīzijas vārdā parakstījis Belte.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
