Luču murdu karš: kā Zemkopības ministrija un BIOR izdabā komerczvejniekiem uz sabiedrības rēķina

Laika posmā no 2024. līdz 2025. gadam valdība grozīja Ministru kabineta noteikumus Nr. 918 un Nr. 1375. Oficiālais mērķis bija mazināt spiedienu uz lucīšu krājumu un ierobežot nelikumīgu komerczveju, kas slēpjas aiz pašpatēriņa licencēm. Faktiski tas nozīmēja, ka pašpatēriņa zvejniekiem lucīšu murdi tika aizliegti, kamēr komerczvejniekiem šis rīks palika atļauts.

Rezultāts ir nevis līdzsvars dabā, bet tiesību koncentrācija un līdz ar to paaugstināts lokālas pārzvejas risks noteiktos piekrastes rajonos - Rīgas līcī - ap 697 lucīšu murdi (ap 81%), Baltijas jūras piekrastē - ap 163 (ap 19%). 

Lucīša tirgū nav vienotas “biržas cenas”, - tā svārstās pēc sezonas, pieejamības, apstrādes un realizācijas kanāla. Pirmās pārdošanas cena pie zvejnieka par svaigu lucīti parasti ir aptuveni 10–20 €/kg; mazumtirdzniecībā un tiešajā tirdzniecībā tā biežāk redzama 20–30 €/kg, savukārt kūpinātam produktam 25–45 €/kg.

Diapazons pēdējos gados pieaudzis, jo piedāvājums kļūst neregulārs, un neliels loms strauji ceļ cenu. Kopumā lucītis ir “deficīta prece”, un cenu jutīgums pret loma kritumu ir augsts. Lucītis ir vienīgā dzīvdzemdētājzivs Baltijas jūrā, bet vislielākā tās koncentrācija ir Rīgas līcī.

Lucīšu murds ir selektīvs rīks ar skaidru vietu un sezonu, un tas vēsturiski bija neatņemama piekrastes pašpatēriņa sastāvdaļa. Tā vietā, lai ierobežotu komerczvejas apjomus vai ieviestu dinamiskus telpiskos ierobežojumus, regulētāji izvēlējās vieglāko ceļu: izslēdza no sistēmas tos, kuriem nav ietekmes, proti, mazās mājsaimniecības un pašpatēriņa zvejniekus. Tā netika iznīdēta nelegāla rīcība, bet tika ierobežotas sabiedrības tiesības godīgi piedalīties kopīgā resursa izmantošanā.

Zemkopības ministrija un BIOR šajā procesā darbojas kā institūcijas, kuras faktiski reaģē uz nozares spiedienu. Lēmumus bieži ierosina pašvaldības, taču pamatā tie balstās vietējo komerczvejnieku vajadzībās: kur pārvietot rīkus, kam pārdalīt limitus, kā pielāgot režīmus. BIOR atzinumi pārāk bieži kļūst par tehnisku apstiprinājumu tam, kas nozares līmenī jau izlemts, nevis par neatkarīgu orientieri ekosistēmas aizsardzībai.

Raksturīgs piemērs ir Talsu novada situācija, kur 15 lucīšu murdi tika pārvietoti no Rojas uz Mērsragu nevis tādēļ, lai mazinātu ekoloģisko risku, bet tādēļ, ka Rojā interese kritās lucīšu trūkuma un zemās rentabilitātes dēļ, savukārt Mērsragā bija pieprasījums. Spiediens netika mazināts, tas tika pārbīdīts tur, kur tas komerciāli izdevīgāks.

Komerczvejniekiem ir acīmredzams stimuls koncentrēt rīkus tuvāk bāzēm, jo tā samazinās degvielas, laivu un darbaspēka izmaksas. Tādēļ dažos rajonos, piemēram, Engurē vai Jūrmalas apkārtnē, spiediens aug, bet citur, kur zvejnieku vairs nav vai murdi netiek likti, saglabājas salīdzinošs miers. Šo telpisko nevienmērību pastiprina normatīvā kārtība: ja pašvaldība piešķirtos limitus neizmanto, tos var pārdalīt citviet. Šāda prakse nevis samazina pārzvejas risku, bet veicina sadrumstalotu un dažviet monopolizētu pieeju, īpaši mazās piekrastes teritorijās.

Interešu konflikts ir skaidri saskatāms arī lēmumu pieņemšanas gaitā. Darba grupās un konsultatīvajās padomēs dominē zvejnieku asociācijas un komerczvejnieku pārstāvji, bet vides nevalstiskās organizācijas, akadēmiskā vide un pašpatēriņa zvejnieki bieži vien nav pilnvērtīgi pārstāvēti. Zemkopības ministrijas komunikācijā tiek uzsvērti pašvaldību priekšlikumi, taču netiek skaidri parādīts, vai un kā ir izvērtētas alternatīvas, piemēram, lucīšu zvejas pilnīgs moratorijs vai kopienās balstīta pārvaldība. Sabiedrībai tiek pasniegts kompromiss, kas faktiski nostiprina esošo stāvokli par labu komercinteresēm.

Kontroles prakse ir asimetriska. Valsts vides dienests aktīvi soda nelikumīgus makšķerniekus un pašpatēriņa zvejniekus par formāliem pārkāpumiem, bet lielo komercuzņēmumu iespējamās problēmas paliek mazāk redzamas. Formāli viss ir kārtībā: rīku skaits nav pārsniegts, dokumenti sakārtoti. Reāli papīra limiti neatspoguļo lokālo slodzi. Ja spiediens sablīvējas vienā zonā, pārzveja kļūst neatgriezeniska, pat ja valsts kopējie skaitļi izskatās mierīgi.

Vienlaikus BIOR publiski raksturo lucīti kā kritiski apdraudētu sugu ar vairāk nekā 90 procentu populācijas sarukumu pēdējos gados, tomēr neatbalsta pasākumus, kas patiešām aizsargātu krājuma atjaunošanos telpiski un sezonāli. Šī pretruna rāda, ka zinātniskā informācija tiek lietota nevis kā neatkarīgs ceļvedis, bet kā pamatojums jau pieņemtiem politiskiem lēmumiem.

Te nav runa par atsevišķu kukuļu stāstiem; tā ir regulatīvā sagūstīšana. Institūcijas, kurām jāpārvalda sabiedriskais resurss, praksē kalpo šaurām nozares interesēm. Pārmaiņas tiek pielāgotas komerciālajai loģikai, bet ekoloģisko un sociālo cenu sedz pašvaldības, piekrastes iedzīvotāji un pati jūra.

Šajā laukā darbojas konkrēti, publiski zināmi spēlētāji. Biedrība “Mazjūras zvejnieki” Bērzciemā regulāri piedalās diskusijās par piekrastes rīkiem un sezonām; ar to publiskajā telpā saistīts Andris Cīrulis. Latvijas Zvejnieku federācija Liepājā ir nozares jumtorganizācija, un starp redzamajiem pārstāvjiem minams arī Oskars Dančauskis u.c.

Politiskajā un administratīvajā līmenī redzams zemkopības ministrs Armands Krauze un Zivsaimniecības departamenta vadītājs Normunds Riekstiņš. BIOR kā zinātniskais padomdevējs ir atbildīgs par to, lai datu nenoteiktība, metodes un to ietekme uz lēmumiem būtu atklātas, saprotamas un pārbaudāmas.

Pirmkārt, lucīšu murdu limiti netika vienkārši samazināti, tie pārsvarā tika pārdalīti starp pašvaldībām atkarībā no komerciālā pieprasījuma. Otrkārt, lucīšu murdi dažās vietās tika aizstāti pat ar tīkliem, un šī maiņa balstījās galvenokārt ekonomiskā izdevīgumā, nevis ekoloģiskā novērtējumā. Treškārt, pašpatēriņa zvejniekiem tika atņemta pieeja selektīvajiem rīkiem, bet komerczvejniekiem tā saglabāta, kas radīja tiesisku un telpisku koncentrāciju. Ceturtkārt, invazīvās sugas, apaļā jūrasgrunduļa, pieaugums tika izmantots, lai paplašinātu šai sugai specifisku rīku klāstu un uzturētu kopējo zvejas slodzi, nevis risinātu lucīšu problēmas. Piektkārt, regulējums pārsvarā reaģē uz notikušo, nevis vada nozari uz ilgtspējīgu ceļu, jo darbojas princips “lietosi vai zaudēsi” un tiek dotas priekšrocības esošajiem nomniekiem, kas cementē koncentrāciju un kavē līdzsvarotāku pārdali.

Atsevišķa tēma ir lucīša aizliegums un invazīvās sugas zveja. Aizliegt lucīšu ķeršanu, vienlaikus atļaujot un pat veicinot apaļā jūrasgrunduļa nozveju, nav atbilstoši ilgtspējības mērķim, jo šāda pieeja risina sekas, nevis cēloņus. Lucītis ir sena Baltijas suga ar krasu kritumu, savukārt apaļais jūrasgrundulis strauji izplatās un konkurē ar vietējām sugām. Ja mērķis patiešām ir lucīša saglabāšana, ir jāsargā tā nārsta un barošanās vietas un jāmazina kopējā telpiskā slodze, nevis vienkārši formāli jāpārceļ zvejas spiediens uz citu sugu, kaut arī invazīvu.

Apaļo jūrasgrunduli Latvijā pārsvarā izmanto kā ekonomisku kompensāciju saistībā ar citu sugu kritumu. Tas biežāk kļūst par eksportējamu izejvielu vai barības komponenti, nevis par plašu vietējās pārtikas produktu. Ar atbilstošu pārstrādi šīs sugas izmantošana varētu paplašināties pārtikā un biotehnoloģijās, un, ja vienlaikus tiktu samazināts kopējais spiediens uz ekosistēmu, tā varētu būt godīga iespēja zvejniekiem. Taču tā nevar kalpot par aizstājēju patiesai slodzes samazināšanai lucīša biotopos.

Ko nozīmētu godīga un saprātīga pārvaldība. Vispirms ir jāievieš zivju ražas kontroles noteikumi, kuros rīku dienas un limiti ir tieši sasaistīti ar krājuma rādītājiem, tostarp nozveju uz piepūles vienību, jaunās paaudzes īpatsvaru lomos un blakuszvejas apjomu.

Otrkārt, jāatjauno telpiskā disciplīna, skaidras robežas un vienmērīguma kritēriji ar prognozējamām sankcijām, lai nepieļautu rīku sablīvēšanos vienās un tajās pašās “komerczvejnieku kabatiņās”.

Treškārt, jānodrošina sabalansēta pārstāvniecība lēmumu pieņemšanā, paredzot jēgpilnu vietu vides nevalstiskajām organizācijām, akadēmiskajai videi un pašpatēriņa zvejniekiem, kā arī jāpadara darba grupu protokoli un balsojumi viegli saprotami un pieejami.

Ceturtkārt, uzraudzībai ir jābūt balstītai riskā, koncentrējoties uz tiem, kuru ietekme uz resursu ir vislielākā, nevis pārsvarā ķerot sīkus formālus pārkāpumus.

Piektkārt, ja selektīvi rīki pašpatēriņam tiek liegti, ir jāparedz reālas alternatīvas, piemēram, sezonālie logi un rīku ekvivalences, lai netiktu grauta vietējās zivju pārstrādes pārtikas pieejamība.

Secinājums ir vienkāršs. Pašreizējā pieeja lucīšu murdu ierobežošanā un rīku pārdalē neveido ilgtspējīgu līdzsvaru starp dabu, sabiedrību un ekonomiku. Tā tikai pārceļ spiedienu tur, kur tas ir komerciāli izdevīgāks, un padziļina plaisu starp papīra kārtību un reālo jūru. Ja mērķis ir lucīša atjaunošanās un dzīvotspējīga piekraste, pārvaldībai jāpāriet no rīku pārbīdīšanas uz atklātu, telpiski disciplinētu un datu vadītu sistēmu. Tajā lēmumi vairs nebūs ērtības jautājums, bet atbildība pret jūru, piekrastes cilvēkiem un valsti.

Novērtē šo rakstu: