Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2021.gada 14.jūlija Ministru kabineta sēdē tika atbalstīts un tālāk iesniegts izskatīšanai Saeimā Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts „Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā” (turpmāk tekstā – likumprojekts).

2021.gada 4.augustā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija lūdza sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi 2021.gada 4.augustā un iekļaut tās darba kārtībā minētā likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā, norādot, ka tā atbalstīja likumprojektu savā 2021.gada 4.augusta sēdē, un lūdzot atzīt to par steidzamu.

2021.gada 4.augustā Saeimas 1.lasījumā likumprojekts tika atbalstīts, un tika noteikts termiņš priekšlikumu sniegšanai līdz 2021.gada 18.augustam.

Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība (turpmāk tekstā – LVIPUFDA) ir iepazinusies ar minēto likumprojektu „Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā”, līdz ar ko saskaņā ar Arodbiedrību likuma 12.pantu sniedz viedokli par likumprojektu, norādot, ka LVIPUFDA kā darbinieku tiesību un likumisko interešu pārstāve kategoriski iebilst pret šādu grozījumu pieņemšanu.

Minēto LVIPUFDA pamato ar šādiem apsvērumiem.

LVIPUFDA kategoriski iebilst pret jebkādu noteikumu pieņemšanu un iedzīvināšanu, kas, pirmkārt, aizskar personas Satversmē garantētās cilvēktiesības, otrkārt, veicina nepārprotamu un nenovēršamu segregāciju sabiedrībā, cita starpā veicinot arī šobrīd tik aktuālās darba vidē pastāvošās problēmas – mobinga un bosinga – pieaugumu, jo darba devējam grozījumiem apspriežamās tiesību normas piešķir rīcības brīvību gadījumā, kad darbinieks nav ieguvis t.s. sadarbspējīgo sertifikātu. Darba devējam ir gan tiesības pieprasīt minēto sertifikātu, gan arī faktiski pienākums pieprasīt gadījumos, kad tas ietekmē viņa pakalpojumu sniegšanas iespējamību saskaņā ar epidemioloģiskajām prasībām.

Šādas kopumā pretrunīgas un saturiski neskaidras tiesību normas pilnīgi paralizē Darba likumā iedzīvinātos tiesību principus un arī daudzas pašas šī likuma normas, padarot par neaizsargātiem sociāli vājākos darba tiesisko attiecību dalībniekus – darbiniekus.

LVIPUFDA ieskatā, likumprojektā ieteiktais 6.10 pants, kā arī likuma II 1nodaļa nesniedz konkrētu un saprotamu noteikumu izklāstu, kas attiecīgi padara šīs apspriežamās normas par jau sākotnēji neatbilstošām juridiskajai metodei, tiesību aktiem un tiesiskās paļāvības principam. Mēs nemainīgi dzīvojam tiesiskā valstī, un tiesību jaunradei ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

2021.gada janvārī Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrībai (turpmāk tekstā – LVIPUFDA) apritēja 101 gads, kopš tā ir dibināta. 1920.gadā pirmais arodbiedrības nosaukums bija Latvijas Valsts darbinieku arodnieciskā biedrība un statūtos norādītais mērķis – apvienot valsts iestāžu darbiniekus Latvijā savu tiesisko, ekonomisko, kulturālo un citu arodniecisko interešu aizstāvēšanai un uzlabošanai. Pirmie LVIPUFDA goda biedri bija arī Aspazija un Rainis.

LVIPUFDAir Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Eiropas neatkarīgo arodbiedrību konfederācijas (European Confederation of Independent Trade Unions) dalīborganizācija, kas nodrošina iespējas pārstāvēt un risināt biedru intereses ar Latvijas un Eiropaskolēģu atbalstu. Tāpat LVIPUFDA ir Eiropas arodbiedrību konfederācijas CESI biedrs un valdes locekle, kā arī ICLM (International Confederation of the Labour Movement) dibinātāja un valdes locekle.

Satversmes 106.panta pirmais teikums noteic ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Tāpat Satversmes 101.pants noteic, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

Savukārt Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Satversmes 89.pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Augstākās tiesas judikatūrā ir atzīts ka, Eiropas Savienības tiesību efektivitātes princips dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt, lai jebkurš indivīds varētu efektīvi realizēt ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem piešķirtās tiesības (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 8.maija spriedumu lietā Nr.SKC-1482/2013).

Tiesības uz darbu kā atsevišķas cilvēka tiesības tika atzītas jau 1919.gadā, kad Starptautiskā Darba organizācijas statūtu preambulā tika norādīts uz šo tiesību nepārvērtējami būtisko lomu sociālā taisnīguma nodrošināšanā, kas savukārt uzskatāms par mieru garantu pasaulē. Tāpat 1944.gadā tika pieņemts lēmums par ANO dibināšanu, kur kā viena no institūcijām bija paredzēta Ekonomisko un Sociālo lietu padome, kas nodarbotos ar jautājumiem, kas saistīti ar tiesībām uz darbu.

Starptautiskā līmenī cilvēka tiesības uz darbu ir nostiprinātas daudzos dokumentos.

ANO Ģenerālās asamblejas 1948.gada decembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (23.pants).

Tāpat juridiski saistošs starptautisko cilvēktiesību dokuments, kurā ietverta tiesību uz darbu aizsardzība ir ANO Ģenerālās asamblejas 1966.gada decembrī pieņemtais Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (6.pantā tika nostiprinātas cilvēka tiesības uz darbu, kas ietver katra cilvēka tiesības uz to, lai viņam būtu iespēja pelnīt sev iztiku ar darbu, ko viņš brīvi izvēlas un pieņem).

Latvijai saistošs ir arī Eiropas Sociālās hartas II sadaļas 1.pants, saskaņā ar kuru tā ir uzņēmusies efektīvi aizstāvēt strādājošā tiesības pelnīt sev iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību.

Eiropas Savienības Pamattiesību harta (15.pants, 30.pants un 31.pants).

Darba likumā ir ievērotas gan cilvēka pamattiesības, gan tajā ir pārņemtas Eiropas Savienības direktīvas, kas vērstas uz darbinieku aizsardzību pret dažāda veida diskrimināciju, tajā skaitā tās, kas paredz personu aizsardzību no nelabvēlīgas attieksmes vai negatīvām sekām, kas ir reakcija uz personas sūdzību vai tiesas procesiem, lai panāktu vienādas attieksmes principa nodrošināšanu (sk., piem., Direktīvas 2000/43/EK 9.pantu, Direktīvas 2000/78/EK 11.pantu).

Satversmes tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums garantē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu. Satversmes 106.panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos (sk., piem., Satversmes tiesas 2017.gada 24.novembra sprieduma 13.1.apakšpunktu).

Ir jābūt mehānismam, kas aizsargā darbiniekus no viņu stāvokļa prettiesiskas pasliktināšanas, proti, izskatāmajā gadījumā ir jāizvairās no likumu normu pieņemšanas, kas veicina pretrunīgu, neskaidru un deklaratīvu noteikumu integrēšanu tiesību aktu vidū.Šādas likumprojekta tiesību normas Darba likuma normu mērķus un jēgu padara par nederīgiem.

Saskaņā ar Darba likuma 9.panta pirmo daļu ir aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.

Savukārt Darba likuma 29.pants noteic atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesību jomā, šī panta astotajā daļā nosakot – ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Jēdziens „nelabvēlīgās sekas” aptver darbinieka tiesiskā vai faktiskā stāvokļa jebkāda veida pasliktināšanu, kuru radījis darba devējs, tostarp arī darbinieka atlaišanu, jo tiek būtiski izmainīts darbinieka tiesiskais stāvoklis.

Visu minēto tiesību normu kontekstā darba tiesisko attiecību izbeigšana likumprojekta 7.2-7.4pantā ir tieša darbiniekam nelabvēlīgu seku radīšana un diskriminācija, radot nevienlīdzīgu attieksmi faktiski vienādos darba apstākļos attiecībā uz darbinieka spējām, zināšanām un pieredzi.Tādējādi darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējais darbs ar šādu tiesību normu tiek nonivelēti ne tikai tiesiski, bet arī praktiski, pazemojot cilvēka cieņu un godu.

Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka Satversmes komentējamā [91.] panta otrais teikums, neraugoties uz viegli pārprotamo formulējumu, ir jāinterpretē kā „klasiskais” diskriminācijas aizliegums. Tas aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz noteiktiem – aizliegtiem kritērijiem (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 99.lpp.).

Saskaņā ar Darba likuma 29.panta devīto daļu šī panta noteikumi attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās noteiktības principu (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 19.jūnija sprieduma lietā Nr.2010-02-01 4.punktu).

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta sprieduma lietā Nr.2001-12-01 secinājumu daļas 3.2.punktu).
Tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam (sk. Satversmes tiesas 2004.gada 25.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-03-01 8.punktu).

Sevišķi prettiesiska,diskriminējoša un neattaisnoti nelabvēlīgas sekas radoša darbiniekam, LVIPUFDA ieskatā, ir likumprojekta 7.4panta ceturtā daļa, kas noteic, ka ja darbinieks (amatpersona) nav ieguvis sadarbspējīgu sertifikātu, kas nepieciešams darba (amata, dienesta) pienākumu izpildei, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst veicamajam darbam (ieņemamam amatam), kas saistīts ar epidemioloģiski droša pakalpojuma nodrošināšanu.

Šāda tiesību norma, pirmkārt, ir pretējaSatversmē nostiprinātajām cilvēktiesībām un arī jebkādām darba tiesību normām, kas pieņemtasgan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Nostiprinot pozīciju, ka sadarbspējīgs sertifikāts apliecina darbinieka atbilstību amatam, tiek faktiski iedzīvināts tiesiskais nihilisms Darba likuma normu piemērošanā un arī ignorēts tiesiskā valstī tik būtiskais tiesiskās paļāvības princips, kā arī tiesiskās vienlīdzības princips.

Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020.gada 2.novembra sprieduma lietā Nr.2020-14-018.punktu).

Nav atrunāti noteikumi, kā rīkoties arī gadījumos, kad medicīnisku iemeslu dēļ vakcinācija darbiniekam nav ieteicama vai irpatkontrindicēta, tomēr jebkurā gadījumā nevar būt situācija, ka darbinieks, kuram jau pastāv darba tiesiskās attiecības, tās tiek izbeigtas tikai dēļ sertifikāta neesamības, proti, dēļ tā, ka nav veikta vakcinācija, kas valstī ir atzīta kā brīvprātīga medicīniska manipulācija, turklāt attiecībā uz Covid-19 tā ir eksperimentālā stadijā.

Likumprojekta anotācijā ir norādīts pēc būtības cinisks apgalvojums: „Saistībā ar minētajām personas pamattiesībām uzsverams, ka likumprojekts neparedz personām veikt obligātu vakcināciju. Neviena persona nedrīkst tikt pakļauta piespiedu vakcinācijai pretēji tās gribai neatkarīgi no iemesliem, kas veido šādu gribu. (..) Gadījumos, kad persona nevēlas veikt vakcināciju, tai ir tiesības izvēlēties tādu nodarbošanos, kas nav saistīta ar tādiem Covid-19 infekcijas izplatības riskiem, kuru dēļ būtu izvirzīta prasība par sadarbspējīga sertifikāta esamību.”

No likumprojekta kopumā un sevišķi 7.4 panta ceturtās daļas izriet, ka darbiniekam nav citas izvēles, kā vien faktiski piespiedu kārtā veikt vakcināciju, ja viņš nevēlas pazaudēt savu ienākumu avotu.

Sevišķi šādam spiedienam tiek pakļauti darbinieki tādās sociāli jūtīgās jomās kā veselības aprūpe, sociālā aprūpe/ rehabilitācija un izglītība. Par šo darbinieku sociālajām un darba tiesībām un ekonomiskajām interesēm arodbiedrības cīnās sevišķi aktīvi, tādējādi,darbiniekiem pametot darba vietas, šādu prettiesisku tiesību normu pieņemšana radīs, visticamāk, krīzi šajās jomās.

Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā (pieejams – https://www.spkc.gov.lv/lv/visparigi-jautajumi-par-vakcinam) ir atrodams skaidrojums, ka SARS CoV-2 vīruss ir jauns, un pagaidām vēl ir maz datu par imunitāti, kas cilvēkam rodas pēc inficēšanās ar šo vīrusu.

Tāpat pašlaik nav pietiekamu zināšanu par to, cik ilga būs vakcīnas nodrošinātā imunitāte, un to, vai, ilgnoturīgas aizsardzības nodrošināšanai pret Covid-19, periodiski vajadzēs vakcinēties vēlreiz. (..) Ilgtermiņa pētījumu dati par imunoģenētiku un vakcīnu iedarbību sniegs nepieciešamo informāciju, lai pieņemtu lēmumus par turpmākajiem vakcinācijas plāniem. (..) Tā kā visas trīs vakcīnas ir reģistrētas ar nosacījumiem, tad vēl 2 gadus ražotājiem būs jāturpina veikt klīniskos pētījumus, lai iegūtu papildu datus par vakcīnām cilvēkiem dažādās vecuma grupās.

Šāda oficiāla informācija tikai apliecina personu, kuras šobrīd ir nogaidošas attiecībā uz vakcinēšanos vai kuras to nevēlas darīt tādēļ, ka gēnu terapija šobrīd ir eksperimentālās izpētes stadijā, motīvu pamatotību. Tāpat ir vispārzināms, ka pastāv smagu blakņu vai letālu gadījumu risks. To apliecina arī fakts, ka ne tikai Latvijā, bet arī globāli personas pirms vakcīnas devas saņemšanas paraksta dokumentus, ka tās uzņemas pilnu atbildību par lēmumu veikt vakcināciju un vienlaikus atsakās no jebkādām prasījuma tiesībām pret ražotāju u.c. tiesību subjektiem.

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021.gada 27.janvāra rezolūcijā „Covid-19 vakcīnas: ētiski, juridiski un praktiski apsvērumi” 7.3.1.apakšpunktā ir noteikts: nodrošināt pilsoņu informēšanu par to, ka vakcinācija nav obligāta un ka neviens nav politiski, sociāli vai kā citādi spiests sevi vakcinēt, ja viņi to nevēlas darīt paši. Tāpat tajā tiek rekomendēts vakcīnas nepadarīt obligātas, jo nav pierādīts, ka obligātā vakcinācija darbojas(pieejams – https://pace.coe.int/en/files/29004#trace-4) .

Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.330 „Vakcinācijas noteikumi” 22.punktupersonāmir tiesības atteikties no vakcinācijas. Arī tiesībsargs ir paudis viedokli, ka vakcinācija pret Covid-19 nedrīkstētu kļūt par izņēmumu no vispārējās tiesiskās kārtības.

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.

Attiecībā uz minēto tiesību aktu ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir norādījusi, ka tiesības uz veselības aizsardzību netiek izprastas kā tiesības būt veselam. Šī norma ietver sevī tiesības lemt par savu ķermeni, aizliegumu būt pakļautam medicīniskiem eksperimentiem un tiesības uz veselības aprūpi, kas ļauj sasniegt visaugstāko veselības stāvokli, kā arī aptver citus faktorus, kas ietekmē veselību – pārtiku, vidi, darba apstākļus, informāciju par veselību, veselīgu dzīvesveidu u.c. (pieejams -http://cesr.org/generalcomment14, Paragraph 8.,9.).

Šādiem apsvērumiem jābūt prioritāriem, izlemjot jautājumus uzlikt personām par pienākumu veikt vakcināciju, kā tas praktiski notiks, atbalstot un pieņemot likumprojektu.

Satversmes 116.pantā ir izsmeļoši uzskaitīti leģitīmie mērķi, kuru dēļ ir pieļaujams ierobežot personas pamattiesības: citu cilvēku tiesības, demokrātiska valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība, tikumība (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 5.marta sprieduma lietā Nr.2002-18-01 secinājumu daļu). Pamatojot ierobežojumu, atbilstoši Satversmes labvēlības starptautisko tiesību priekšā principam jāņem vērā, kādu leģitīmo mērķu dēļ Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas pieļauj attiecīgo pamattiesību ierobežošanu (sk. M. Mits. Satversme Eiropas cilvēktiesību standartu kontekstā. Cilvēktiesību žurnāls, 1999, Nr.9/12, 64.-68.lpp.).

Tiesību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā ir pieļaujams, ja: 1) ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs, proti, ar to var sasniegt leģitīmu mērķi, nav saudzējošāki līdzekļi, kā sasniegt leģitīmu mērķu, un sabiedrības ieguvums ir lielāks par personai nodarīto zaudējumu (sk., piem., Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu).

Tiesību normas atbilstība minētajiem kritērijiem ir jāizvērtē norādītajā secībā. Ja nav ievērots kaut viens no samērīguma kritērijiem, tiesību norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105.pantam (sk. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 474.lpp.).

Izskatāmā likumprojekta ietvaros būtiski būtu visupirms apsvērt, vai nav darbinieku saudzējošāki līdzekļi, lai, nodrošinot cilvēka tiesības lemt par savu dzīvību, ķermeni un neiejauktos personīgajā dzīvē, kā arī ievērojot samērīguma, tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principus, vienlaikus tiktu veikti pasākumisaslimstības mazināšanai, kas nav tikai vakcinācija.

Tāpat nav pieļaujams, ka tiesiskā mūsdienu valstī klīniski vesels cilvēks tiek prezumēts kā bīstams apkārtējai sabiedrībai un nederīgs darbinieks. Arī šajā kontekstā būtu apsverams, kādu kārtību noteikt un attiecīgi plašāk par to debatēt, nevis ātrā steigā pieņemt noteikumus, kas tik būtiski un negatīvā veidā ietekmēs visu darba tiesību jomu, radot tajā haosu, kā arī, secīgi, tiesu sistēmas pārslodzi.Juridiskajā literatūrā ir pausts konstitucionālo tiesību speciālistu viedoklis – likumdošanas procesu Saeimā regulē Satversme, un tā noteikti neparedz, ka likums tiek pieņemts paviršā, sasteigtā procesā, kam LVIPUFDA pilnīgi pievienojas.

Klīniski vesels cilvēks tiek pilnīgi diskriminēts un nošķirts, ja viņam ir nogaidoša vai noraidoša attieksme pret Covid-19 vakcīnu, tādējādi tiek kritiski pasliktināts viņa stāvoklis, savukārt sociālās garantijas, iestājoties šādam gadījumam, tajā skaitā pabalstu saņemšana, netiek nodrošinātas tādā apjomā, kādā viņa tiesību un likumisko interešu nopietnais aizskārums tiktu kompensēts.

Saskaņā ar Satversmes 109.pantu ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka darbinieka tiesības tikt aizsargātam pret darba devēja īstenotu diskrimināciju (diskriminācijas aizliegums) un pret darba devēja radītajām nelabvēlīgajām sekām (nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums) ir atvasinātas no Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā atklātā vienlīdzības principa, kas darba tiesisko attiecību jomā konkretizēts Darba likuma 7.pantā (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 14.novembra spriedumu lietā Nr.C31407814, SKC 762/2017).

Augstākā tiesa ir arī konstatējusi, ka gan diskriminācijas aizliegums, gan nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums ir pakārtots aizliegumam darba devējam rīkoties pretēji likumam (..) Vispārīgais nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums pamatots tiesību sistēmu caurvijošā domā, ka atļauta darbība bauda likuma aizsardzību, turpretim neatļauta darbība netiek tiesiski aizsargāta (sk.turpat).

Tātad faktiski arī no Augstākās tiesas judikatūras izriet, ka grozījumu 7.2 – 7.4panta ceturtā daļa ir antikonstitucionālas un pretējas Darba likumā nostiprinātajiem darba tiesību principiem, kuriem faktiski ir pārnacionāls raksturs, jo Darba likums satur ES tiesības un principus.

Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

Savukārt Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Tāpat Satversmes 111.pantā ir nostiprinātas indivīda tiesības uz to, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Satversmē noteiktās pamattiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas, līdz ar to atsevišķām personām garantētās pamattiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības (sk.sk. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 762. lpp.)

Pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses (sk.Turpat, 763.lpp.).

Ievērojot iepriekš minēto, LVIPUFDA norāda, ka tā ir par personu brīvprātīgu vakcināciju. Tāpat LVIPUFDA iestājas par personu tiesību ievērošanu, samērojot personas tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā arī pildīt valsts dienestu, tiesības uz dzīvību, veselību, privātās dzīves neaizskaramību, domas, apziņas brīvību, kā arī valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesību ievērošanu un veselību, tajā skaitā garantējot ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

LVIPUFDA uzskata, ka ikvienai personai ir jānodrošina ne tikai deklaratīvas brīvības, bet atbilstoši Satversmei un starptautiskajiem dokumentiem jāpieņem likumi, kas patiešām iedzīvina un nostiprina visus šos fundamentālos noteikumus. Jo īpaši svarīgi tas ir darba tiesību jomā, kas skar gan sociālo, gan ekonomisko aspektu.

Ievērojot visu iepriekš minēto, LVIPUFDA lūdz Saeimas deputātus neatbalstīt izskatāmo likumprojektu, jo tas ir antikonstitucionāls, satur neskaidras, pretrunīgas normas, kā arī nesamērīgi pasliktina darbinieku stāvokli apstākļos, kad valstij ir jāaizsargā personas tiesības uz darbu un veselību, kad vakcīnas ir eksperimentālas un neviens par to iedarbību katrā individuālā gadījumā neuzņemas nekādu juridisko vai pat morālo atbildību.

* Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs un galvenā juriste

Novērtē šo rakstu:

55
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Savāds laiks

FotoNo aizmirstības putekļiem mediju starmešos atkal parādījies tas pats vīrs, kurš reiz solījās visus oligarhus apkarot un Latvijā taisnību atjaunot.
Lasīt visu...

21

Vainīguma prezumpcija jāatceļ, citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama

FotoNeviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu – banku sektoru.
Lasīt visu...

6

Ultimāts valsts prezidentam Egilam Levitam

FotoMēs ierosināsim valsts prezidenta Egila Levita pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, ja mūsu prasības netiks izpildītas divu nedēļu laikā, Jums tiks atņemta prezidenta pensija, dzīvoklis un mašīna. Latvijas Republikā nevar būt prezidents, kas neievēro Satversmi un Tautas gribu. Tādēļ tiks ierosināts Likums par prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, liedzot Jums visas privilēģijas.
Lasīt visu...

21

Daudz ko var paveikt īsā laikā, tikai – bez viņiem

FotoJa esošais ministrs un valdība nezina, kā, un nemāk panākt 60 - 70 procentu vakcinēto skaitu, lai paiet malā. Garantējot brīvprātīgu pieeju vakcinācijas procesam, noņemot totāli neveiksmīgo „vakcinācijas ministru” un izvirzot vakcināciju par līdzekli, nevis mērķi, šis skaitlis ir reāli panākams īsā laikā, jo vakcīnu ir pietiekami.
Lasīt visu...

15

Es esmu vienīgā īstā opozīcija, nevis kaut kāds tur Šlesers!

FotoSvētdien veltīju nedaudz laika un papētīju publisko informāciju par Aināra Šlesera organizēto pasākumu pie Rīgas pils nākamo sestdien. Galu galā Šlesers aicināja man tam pievienoties. Secinājumi šādi.
Lasīt visu...

12

Ticiet ekspertiem, un viss būs tikpat labi kā līdz šim

FotoCovid-19 vakcīnas trešās devas ievadīšana ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Lēmumi par šī procesa uzsākšanu nereti vairāk tiek argumentēti ar lokāliem pieņēmumiem, nevis zinātniski pamatotiem faktiem. 
Lasīt visu...

21

Nē cūku un vistu slepkavošanai vēdera baudai!

FotoKatru gadu Latvijā tiek noslepkavoti 700 tūkstoši cūku un vairāk nekā 21 miljons vistu, lai piepildītu iedzīvotāju kāri apmierināt savu garšas kārpiņu prasības un piepildīt vēderu.
Lasīt visu...

12

Tagad Latvijas Ārstu biedrība paudīs tikai „pareizo” viedokli: ja nomirst saskaņā ar Covid-19 vadlīnijām, tad OK

FotoDomas kavējas pie Latvijas Ārstu biedrības prezidentes ārstes Ilzes Aizsilnieces atklātās vēstules, precīzāk, pretreakcijas no jaunizveidotās darba grupas, kura norobežojas no vēstulē paustās patiesības.
Lasīt visu...

21

VID atņem cilvēku sociālās iemaksas, lai segtu svešu uzņēmumu parādus

FotoValsts ieņēmumu dienests (VID) ir vērsies pret visiem SIA Tokyo City darbiniekiem, kopumā atņemot viņiem sociālās iemaksas 130 000 eiro apmērā, lai tādejādi kompensētu trešo pušu uzņēmumu nodokļu parādus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Hermanis Rāzens, Putņa sāga

Kas nav ar mums, tas ir pret mums, tas Putnis ir viens pārpratums, viņš visur saskata tik slikto, un tāpēc valdei sāka likties, ka partijā viņš...

Foto

Reālajā dzīvē, kuru, iespējams, no Rīgas pils logiem grūtāk saskatīt, problēmas ir gluži citas

Rudens sesiju atklājot, valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas...

Foto

Mazais Gobzems gāž lielo vezumu

Uzreiz jāpiebilst, ka autors nav skandalozā deputāta Alda Gobzema cienītājs. Skaļo dīvainīti var uzlūkot ar žēlumu un līdzjūtību. Taču jāatzīst, ka...

Foto

Pateicamies par uzticēšanos valsts prezidenta institūcijai, bet ko tad mēs, mēs jau neko

Cienījamā Rozenbergas kundze! Valsts prezidenta kancelejā 2021. gada 19. jūlijā saņemts valsts prezidentam...

Foto

Vadoņu konstruēšana

Divi pašieceltie un, jāatzīst, daudzu atbalstītie varoņi Latvijā jau ir, jo Saeimas vēlēšanu kampaņa jau ņipri sākusies. Līdz vēlēšanām gan vēl gads ar mazu...

Foto

Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru

Īsi un kodolīgi par to, kur slēpjas problēma un kā to risināt. Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru - cilvēki ilgstoši ir...

Foto

Ar īpašu minoritāšu politiku uzkrāsim antivielas pret nacionālismu!

“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni...

Foto

Protestētāji neslimo ar kroņa vīrusu

Šobrīd visā pasaulē globālo kungu vietējie pakalpiņi baida ļaudis, ka protesta saietu dēļ pieaugs saslimstība ar koronavīrusu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek....

Foto

Kā mēs visi vēlamies dzīvot pēc tam, kad šis viss būs beidzies

Pēdējo nedēļu laikā ļoti maz esmu apmeklējis vietējo plašsaziņas mediju kanālus. Tas tāpēc, ka...

Foto

Izziņa kā garīga vērtība

Pirms aptuveni divarpus gadsimtiem vairāki raksti sākās ar paskaidrojumu, kam tie paredzēti – skolniekiem vai skolotājiem. Skolnieku vajadzībām bija jāraksta viegli saprotami...

Foto

Gobzems Latvijā vislabāk slauka dibenu un visu, ko vien spējam iedomāties

"Žurku skrējiens" pēc varas šoreiz sācies agrāk nekā parasti. Draņķīgākie politiķi steidz manipulēt ar masu...

Foto

Vai Kariņa valdību varētu izmest kā mīkstās rotaļlietas?

„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas...