Lūk, personības kulta latviskais variants: kā Levits ar Ļeņinu baļķi stiepa
Vladlens Dozorcevs10.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man uzdāvināja nupat klajā nākušo grāmatu "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", veltītu 38 Latvijas Tautas padomes biedriem, kas 1918. gada 18. novembrī nodibināja neatkarīgu Latvijas valsti, un 138 Latvijas Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gadā 4. maijā nobalsoja par "Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Grāmata ir īss faktu apkopojums par dibinātājiem un atjaunotājiem ar pieticīgām fotogrāfijām, papildinātām ar virkni stāstu par to, kā tas notika.
Principā tā ir normāla "Kluba ‒ 4. maijs" vadītāju ideja atgādināt jauniešiem par divām izšķirošām lappusēm Latvijas valsts vēsturē. Es izsaku dziļu pateicību Veltai Čebotarenokai, kas bija iniciatore šim izdevumam un ieguldīja tajā milzīgu darbu un pacietību, kā arī Jānim Blažēvičam, kurš, kā teikts grāmatā, ieguldīja tajā savus personiskos līdzekļus.
Patiesībā es negribēju pievērst uzmanību dažiem pārspīlējumiem un nejaušībām tekstā (vai manam skatījumam uz dažām detaļām) īpaši tāpēc vien, ka dažas šī folianta lapas ir veltītas arī manai necilajai personai. Ja nebūtu viens bet… Šis "bet" ir saistīts ar vienu foto un vienu rakstu.
Runa ir par tagadējā Latvijas prezidenta Egila Levita portretu, kas dominē virs visām pases izmēra fotogrāfijām, un speciālu plašu rakstu par viņa... lomu 4. maija deklarācijas sacerēšanā.
Es nezinu, kas ir šī raksta autors un kas nolēma izcelt Levita svarīgumu "dibinātāju" un "atjaunotāju" sarakstā. Šī folianta oficiālajās lapās ir rakstīts, ka autori un sastādītāji ir zinātņu doktors Gatis Krūmiņš un zinātņu doktors Jānis Siliņš, bet zinātniskie recenzenti ‒ doktori Daina Bleijere un Valters Šerbinskis. Un tad vēl vesela kaudze konsultantu, sākot ar Kārinu Pētersoni un beidzot ar Sarmīti Ēlerti.
Bet es uzskatu, ka šie doktori un recenzenti ir izdarījuši lielu kaitējumu jau tā pretrunīgajam Levita tēlam. Es nezinu, kādus avotus viņi izmantoja, taču lielākais vairākums deklarācijas parakstītāju vēl ir dzīvi, un daudzi no viņiem labi atceras, kā tas patiesībā bija.
Paldies Dievam, rakstā ir tekoši uzskaitīti juristi, kas strādāja pie deklarācijas teksta formulējumiem un iesaistījās strīdos par tiem. Bet ne par vienu no viņiem doktori nestāsta pasakas par sīkumiem, tādiem kā ‒ 1990. gada 18. martā Īvāns un Godmanis "vērsās pie Vācijā dzīvojošā jurista Levita, lai tas dod savus priekšlikumus par dokumenta koncepcijām", un "Levits tūliņ ķērās pie darba ‒ 22. martā viņš jau piedalījās sarunās Rolanda Rikarda dzīvoklī..." un "jau nākamā dienā apkopoja sarunā teikto un uzrakstīja dokumenta uzmetumu".
Un tālāk tādā pašā garā līdzīgi sociālajos tīklos klejojošiem sižetiem par to, kā Levits 4 dienas pirms balsojuma lidoja vai brauca uz Rīgu, "lai paspētu izsvītrot no Deklarācijas punktu par pārejas periodu", taču "viņu aizturēja un izsūtīja no PSRS". Zinātņu doktori biezā slānī citē Levita rakstu "Literatūrā un Mākslā" (
Lielākai ticamībai par Levitu kā deklarācijas autoru grāmatā ir ievietotas lapiņu fotokopijas no viņa pierakstu grāmatiņas, lai nevienam nerastos šaubas par to, ka, ja viņa nebūtu, nebūtu arī 4. maija.
Doktoriem un recenzentiem, kā arī visiem konsultantiem gribu pateikt sekojošo. Politiskā deklarācija nav dzejolītis vai stāstiņš. Tai autori nav vajadzīgi. Tas ir īss publisks paziņojums ar preambulu un virkni apakšpunktu, kuru varēja uzrakstīt jebkurš izglītots LTF frakcijas jurists. Un pat ne jurists.
Tā laika nejuristu Godmaņa un Gorbunova ieguldījums, kuri uz savas ādas izbaudīja tā laika spēku samērus un draudus attiecībā uz šīs deklarācijas autoru tiesībām, bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par levitu, riteņu un meierovicu pienesumu. Un kāpēc vajadzēja „vērsties pie Vācijā dzīvojošā...”?
Tādos gadījumos svarīgi ir vienoties par pamatnostādnēm. Vienošanās notiek pakāpeniski plašā dalībnieku lokā. Tas pamazām sašaurinās līdz diviem trim principiem, kam piekrīt vairākums diskusiju dalībnieku. Tie strīdās, pierāda, biedē ar Maskavu, protestē, rāda tev lapiņas no piezīmju blociņa utt. Es redzēju Mavrika Vulfsona labojumus, rakstītus, papīru turot uz ceļgala, un Eglāja uzmetumus. Arī man bija savi apsvērumi un savas piezīmju blociņa lapiņas.
Vienu no variantiem mēs apspriedām manā kabinetā Preses nama 13. stāvā. Pirms 11 gadiem es rakstīju savos memuāros par to, kā mēs ar Mavriku zaudējām diskusijā Ivaram Godmanim un Vilnim Eglājam, aizstāvot pārejas perioda pieminēšanu (kas, starp citu, tika iekļauts teksta galīgajā variantā un nevienam nekādu kaitējumu nenodarīja). Un mēs esam līdzautori? Nemūžam!
Un vispār kādu izcelt šinī gadījumā nozīmē aizvainot citus. Varu iedomāties, kā par šādiem Levita "nopelniem" lasa un jūtas Romāns Apsītis, Aivars Endziņš, Andris Plotnieks, Rolands Rikards, Juris Bojārs, Jānis Škapars, Ivars Godmanis…
Būtībā tajā laikā tādu rakstu kā Levita "Literatūrā un Mākslā" bija daudz. Visi to autori bija vienisprātis, ka deklarācijai nekavējoties ir jādenonsē visi pirmskara akti, kas likvidēja Latvijas neatkarību, atjaunot virkni Satversmes pantu un visu simboliku.
Jā, bija divas problēmas: jauna valsts vai pārmantojamība, pārejas periods vai... Nevienam nebija īstas skaidrības par šo "vai", lai gan reāli priekšā stāvēja pārejas periods, kurā vēl daļēji darbosies vecā padomju likumdošana un jaunpieņemtie likumi. Vai tas ir tas, ko Levits gribēja izsvītrot četras dienas pirms 4. maija?
Vēl tāds fakts tiem, kas uzspiež Levitam deklarācijas autora tiesības: tajā laikā 11. martā Lietuva un 30. martā Igaunija jau bija pieņēmušas līdzīga rakstura deklarācijas. Varēja vispār neko jaunu neizdomāt ‒ vienkārši aizņemties no kaimiņiem galveno, ievērojot atšķirības valstu vēsturē.
Visbeidzot ‒ pats smieklīgākais: pirms 11 gadiem savos memuāros es rakstīju, ka pirms mums, pirms Lietuvas un Igaunijas ‒ 1990. gada 15. februārī pēdējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā Anatolijs Gorbunovs iedzīvināja dokumentu, kuru ir grūti pārvērtēt. Pēdējā savu pilnvaru dienā, pirms nodeva mums Bruņinieku pili, padomju deputātu korpuss pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsts neatkarību", kurā viennozīmīgi atzina pirmskara Saeimas lēmumu par iestāšanos PSRS kā nelikumīgu.
Tajā pašā dienā Gorbunovs parakstīja likumus par valsts himnu, valsts karogu un valsts ģerboni. Es atkārtoju ‒ tas notika pirms Lietuvas un Igaunijas deklarācijām! Likumus pieņēma leģitīma institūcija. Pieņēma ar leģitīmu vairākumu. Neviens un nekad tos nedenonsēja.
Latvijā var būt dažāda attieksme pret šo dokumentu lakonismu, taču to summa ir deklarācija par neatkarības atjaunošanu.
Vai tad bija problēma ar autoru? Joka pēc piezvanīju Gorbunovam. Viņš kautrīgi atteicās. Sarunā viņš man teica ‒ “nu… tā bija juridiskā daļa”...
Jā, labākie LTF juristi nolēma iziet uz atsevišķu uzlabotu aktu. Jā, šiem juristiem palīdzībā tika izveidota grupa no 12 konsultantiem, Levits tai skaitā. Laika gaitā tas izrādījās pietiekami, lai Latvijas sestā prezidenta oficiālā biogrāfijā jūs varētu redzēt patētisko frāzi: “viens no neatkarības Deklarācijas autoriem”.
Un pēdējais‒ visu, ko es šeit esmu uzrakstījis, es adresēju doktoriem ‒ sastādītājiem, recenzentiem un konsultantiem, kuri savā degsmē acīmredzot ir aizmirsuši populāru stāstu par to, kā, gadiem ejot, arvien pieauga to skaits, kas komunistiskās talkas laikā kopā ar Ļeņinu stiepa baļķi. Vēl jo vairāk, pēc viņu mūsdienīgās versijas, Ļeņina tur vispār nebija, un Levits stiepa baļķi viens pats.
Lūk, personības kulta latviskais variants!
Jūs jautāsiet: ko saka pats prezidents? Nezinu. Līdz šim nekur neesmu lasījis, ka pats Levits būtu teicis kaut ko tādu kā: "Puiši, beidziet taču lišķēt…!"
Bet iespējams, ka pats jau ir noticējis, ka viņš ir dieva sūtība Latvijai, nevis Dzintara un Kariņa trešā piegājiena veidojums.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
