Iesaki rakstu: 
17.septembrī Minskas arēnā notika sieviešu forums “Par Baltkrieviju”. Viss jau būtu labi, bet, vērojot šo pasākumu, neviļus nāca prātā padomju laiki, kad lielos un greznos pasākumos visi ar azartu slavināja padomju varu un tās varoņus. Tā arī šajā pasākumā – bezmaz vai ar pārspīlētu centību tika slavināta pastāvošā iekārta Baltkrievijā un, protams, tās šībrīža līderis A.Lukašenko.
It kā tas arī nebūtu slikti, bet gandrīz katra runātāja uzrunā ar noniecināšanu un ironiju tika runāts par tiem cilvēkiem, kuri protestē pret A.Lukašenko pārvēlēšanu. Piemēram, protestētājas saucot par meitenēm, kuras ir īsos svārciņos un blandās pa ielām, pretstatā stiprajām sievietēm, kuras piedalās sieviešu forumā. Līdz ar to zem it kā nevainīga pasākuma saukļa kā āža kāja līda ārā valsts organizēts propagandas pasākums. Tiesa, noteikti ļoti daudzas uz šo pasākuma gāja kā uz vienkāršu koncertu, kurš finālā pārvērtās par aģitācijas pasākumu.
Stāsts nebūs par šo pasākumu kā tādu, bet, lai kā jau nebūtu apnicis, par A.Lukašenko un viņa izteikumiem. It kā jau daudzi jautās – kāda gan mums daļa gar Lukašenko un Baltkrieviju? No malas skatoties – nekāda. Baltkrievija ir neatkarīga valsts, un tās iedzīvotāji var darīt, kā paši vēlas. Šajā stāstā problēma ir tajā, ka Baltkrievijas iedzīvotāji tomēr nevar darīt, kā vēlas, pat izteikt savu viedokli, ja tas neatbilst A. Lukašenko uzskatiem. Vairums Latvijas iedzīvotāju vēl ļoti labi atceras tos laikus, kad arī mēs nedrīkstējām brīvi paust savus uzskatus un viedokļus.
Protams, ka, lai vai kā mēs vēlētos, mēs tieši notikumus Baltkrievijā ietekmēt nevaram, bet ar skatu no malas varam tiem sekot līdzi, kā arī ar vēsu galvu paskatīties, ko tad saka A.Lukašenko un kā viņa teiktais atbilst realitātei, un, pamanot kaut ko ne tā – vienkārši par to runāt, cerot, ka to saklausīs arī dzirdīgas ausis.
Te kāds pajautās – kāds sakars A.Lukašenko ar sieviešu forumu? Vispār nekāda, bet, atceroties paša Lukašenko teikto, ka,“iespējams, mani rāda ne tikai pa televizoru, bet arī pa gludekli un tējkannu”1, jāsecina, ka viņš pats dara visu iespējamo, lai viņu rādītu ne tikai gludeklis un tējkanna, bet arī tualetes papīra ruļļa turētājs.
Labi, sāksim vairāk par būtību. Tātad notikušajā sieviešu forumā vakara vadītājs ar lielu pompozitāti un pārsteigumu balsī paziņoja, ka uz skatuves kāps A.Lukašenko. Tā arī notika, A.Lukašenko parādījās un uzstājās ar runu, kura tad arī ir šī raksta centrālā jēga. Lai ietu secīgi, iesākumā atspoguļošu, un pēc tam apskatīsim A.Lukašenko runas atsevišķus fragmentus. Ar pilnu sižetu par šo pasākumu un A.Lukašenko runu katrs pats var iepazīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=y65QmOI5PWU
Tad ko teica A.Lukašenko.
Viņš zinājis, ka notiek šāds forums, bet viņam laikā, kad sievietes nodarbojās ar sieviešu lietām, bija jānodarbojas ar vīru lietām. Nedomājis, ka šis pasākums būs tik ilgs, bet viņu ik pēc katrām 20 – 30 minūtēm informēja par pasākuma norisi. Viņš sapratis, ka neuzspēs ierasties uz pasākumu un bija nolēmis kaut telegrammu atsūtīt. Tomēr, sazvanoties ar pasākuma organizatoru, uzzinājis, ka pasākums vēl notiek. Tamdēļ viņš pieņēmis lēmumu, pa ceļam pārģērbies un atbraucis uz pasākumu, lai pateiktu vismaz pāris vārdus. Pirmais, ko viņš uzsvēra, ka ļoti ciena un novērtē, kas notiek šajā pasākumā. (atgādināšu, ka viss pasākums bija vērsts viņa atbalstam)
Savukārt par spēka pielietošanu pret protestētājiem viņš teica: kādas runas tiek runātas par OMON darbiniekiem – it kā viņi aizturēšanas vietās kādus ir piekāvuši vai nogalinājuši. Viņš paziņoja, ka OMON darbinieki nekad nav dežurējuši un nedežurēs aizturēšanas vietās, tur dienestu pilda Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka militārpersonas, bet visi apvainojumi tika vērsti pret OMON kaujiniekiem. Un tas tamdēļ, ka viņi izglāba valsti.
Tālāk viņš minēja: mēs bijām spiesti pārvest karaspēku no ielām, puisi no armijas pielikt pie ieročiem un slēgt valsts robežu ar Rietumiem, pirmām kārtām ar Lietuvu un Poliju. Mēs ar vislielāko nožēlu bijām spiesti pastiprināt robežu ar mūsu brālīgo Ukrainu. Esmu spiests pēdējās dienas, kopā ar V.Putinu un Krievijas aizsardzības ministru veidot kopēju Savienoto valstu aizsardzību, un ir aktivizētas kopējās militārās mācības un pieņemts lēmums šīs mācības organizēt divos posmos un otrais posms būs veltīts tieši sievietēm.
Jāatzīmē, ka, vērojot video sižetā A.Lukašneko uzstāšanos, tajos brīžos, kad parādīja zālē sēdošos, lielākā daļa sieviešu sēdēja ar neieinteresētām sejas izteiksmēm.
Tagad paskatīsimies A.Lukašenko teikto ar skatu no malas.
Pirmkārt, par viņa ierašanos – jebkurš pasākums tiek plānots, kur noteikts kā pasākuma sākuma, tā arī beigu laiks. Tas nepieciešams organizatorisku jautājumu risināšanai, lai pasākumu varētu vispār nodrošināt. Pasākumu plānos parasti pat līdz minūtei ir noteikti kā mākslinieku uzstāšanās laiki, tā arī laiki katram runātājam. Tādējādi A.Lukašenko varēja pat nesazvanīties – pasākuma ilgums bija labi zināms.
Labi, pieņemsim, ka pasākums spontāns (tomēr šis pieņēmums neizturētu kritiku, ja jau uz to bija uzaicināti arī mūziķi no Krievijas) un līdz ar to nevar prognozēt tā beigas, bet prezidenta drošības protokoli vienkārši nepieļauj prezidentam doties uz pasākumu, kurā nav veikti attiecīgi drošības pasākumi, īpaši tagad, kad situāciju Minskā nevar nosaukt par mierīgu. Līdz ar to A.Lukašenko ļoti labi zināja, ka ieradīsies uz šo pasākumu. Tādēļ šī sadaļa A.Lukašenko teiktajā par pēkšņu lēmumu atbraukt ir meli.
Protams, var jau būt, ka A.Lukašenko, neskatoties uz drošības protokoliem, brauc un dara, ko vēlas, bet tas kaut kā neiet kopā ar viņa līdzšinējo praksi, vai arī – liecina, ka nesaprot lietas būtību, tātad – muļķis. Papildus – viņa izteikums par pārģērbšanos vispār neiet kopā. Viņš ko – mašīnā braucot pārģērbies? Un no kā pārģērbies, vai tad viņam visa diena nepaiet uzvalkā?
Sadaļā par OMON kaujinieku attaisnošanu. Kāda starpība, kura spēku struktūra ir veikusi mierīgo iedzīvotāju piekaušanu – OMON vai iekšējā karaspēka karavīri. Tā arī nav nozīmes, kurā vietā tas izdarīts – uz ielas vai kādā ēkā. Pats fakts vien neiet kopā ar veselo saprātu, proti, valsts spēka struktūru pārstāvji brutāli piekauj mierīgus protestētājus. Turklāt – A.Lukašenko noteikti apzināti nerunāja par brutālo spēku pielietošanu uz ielām, kur gan bija iesaistīti OMON kaujinieki. Var secināt – klasiskais propagandas gājiens, jo, jā, parasti OMON kaujinieki ieslodzījuma vietās nedežurē.
Attiecībā uz robežu slēgšanu ar Lietuvu un Poliju – vai nu viņš meloja, vai arī netiek pildīti viņa rīkojumi, jo kā citādāk var izskaidrot to, ka piektdien, 18. septembrī, no rīta Lietuvas un Polijas puse portālam "Tut" apliecina, ka transporta kustība pāri robežām turpinās līdzšinējā režīmā. Savukārt Baltkrievijas Robežsardzes dienests informē, ka robežu apsardzība notiek "pastiprinātā variantā".2 Kā viens, tā otrs variants neko labu par A.Lukašenko neliecina. Savukārt izteikums par karaspēka pārvietošanu no ielām parāda, ka A.Lukašenko ir izvedis armiju ielās, lai tā stāvētu pret savu tautu, kaut to vajadzētu sargāt.
Viens A.Lukašenko izteikums gan jāuztver pavisam nopietni, un tas atkārtoti iezīmē Baltkrievijas nākotni. Proti, ka viņš kopā ar Putinu izstrādā Savienoto valstu aizsardzību. Līdz ar to viņš faktiski apliecina, ka kaut kur jau pieņemts lēmums par šādas valsts izveidi, kas nozīmē – viņš Baltkrieviju ir atdevis Putinam. Ja tas tā nav, tad atkal tik jāsecina, ka A.Lukašenko arī par šo meloja vai ir vienkārši muļķis. Tiesa, nav jau izslēgts, ka kā viens, tā otrs.
Savukārt izteikums par militārajām mācībām, kuras norit kopā ar Krievijas armijas vienībām, un ka otrais posms būs veltīts tieši sievietēm, manī raisīja vislielāko neizpratni. Interesanti, ko A.Lukašenko ir iedomājies darīt ar sievietēm, vai – ko viņš atļaus ar viņām darīt karavīriem?
1 https://lenta.ru/news/2020/09/08/peresidel/
2 https://www.delfi.lv/news/arzemes/gandriz-viss-ir-blefs-kustiba-par-baltkrievijas-robezu-ar-poliju-un-lietuvu-turpinas.d?id=52480365
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
