Iesaki rakstu: 
Tīri simboliski sanācis, ka, pieminot piecus gadus, kopš Gunita Kaņepe Ziemassvētkos nošāva lūšu māti un pameta lūšu mazuļus bada nāvei mežā, lūšu medībām Latvijā skan kapu zvani. Šo gadu laikā medību ideologi regulāri publicēja savus apcerējumus par lūšu populācijas apšaušanas saprātīgumu un mērenību. Raksturīgi, ka medību ideologiem grūtības sagādā pateikt pat vienu teikumu, lai kaut ko nesamelotu vai apzināti nemaldinātu sabiedrību. Raksta turpinājumā tiks aplūkoti trīs jautājumi, kas atsegs gan medību ideologu nezināšanas, gan melīguma un brutalitātes apmērus.
Pirmkārt, mednieku mantra par to, ka lūsis lokot tikai svaigas asinis, maitu neēdot un stirnas nogalinot sporta pēc. Sugas aizsardzības plānā var izlasīt, ka viena lūšu māte ar mazuli patērē vienu stirnu nedēļā, tikpat arī patērē lūšu tēviņš.
Otrkārt, medniekiem patīk biedēt cilvēkus ar apokalipses ainiņām, kas notiktu, ja lūšu medības tiktu aizliegtas. Kā piemērs tiek piesaukta Norvēģija, kur miljoniem kronu tiek izmaksāts kompensācijās par nokostajām aitām.
Tikai noklusētas tiek sekojošas lietas – katru vasaru norvēģi mežā palaiž 2.5 miljonus aitu, kas tur nepieskatītas klaiņo līdz rudenim. Stirnu skaits, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, nav pārāk liels, kā rezultātā aitu skaits daudzkārt pārsniedz stirnu skaitu. Lūšiem piedēvē 7000 - 10 000 nokostas aitas gadā, par kurām kopā izmaksā 2,1 – 2,9 miljonus eiro kompensācijās.
Atšķirībā no ne tik bagātām valstīm norvēģi neprasa pierādīt, ka tieši plēsēji ir nokoduši attiecīgo aitu. Vairāk nekā 97% no it kā nokostajām aitām autopsija netiek veikta, un vairumā gadījumu pat neprasa uzrādīt aitas ķermeni.
Pēc valdības pieprasījuma pētnieku grupa apkopoja datus par lūšu postījumiem 18 gadu garumā un secināja, ka nav iespējams, ka lūši nogalinājuši visas aitas, par kurām tika izmaksātas kompensācijas. Zaudējumi tikuši uzrādīti 9 reizes lielāki, un lūšiem bieži piedēvēja aitas, kuras nogalinājuši citi plēsēji (vilki, lāči, tiņi, lapsas, ērgļi), vai tās, kuras gājušas bojā no slimībām un negadījumiem.
Aita mežā var vienkārši noklīst un netikt atrasta rudenī, kad tās visas cenšas sadzīt atpakaļ aplokos. Katru gadu 80 000 - 100 000 aitas Norvēģijā tiek pazaudētas. Pētnieki noskaidroja, ka visvairāk aitas nomedīja lūšu tēviņi apvidū, kur bija maz stirnu, bet daudz aitu mežā.
Uzbrukumu skaits aitām strauji samazinājās, stirnu skaitam sasniedzot četras uz kvadrātkilometru (pieticīgs rādītājs pārējā Eiropā), neskatoties uz turpat klīstošajām aitām. Daudzi lūši nomedī vismaz dažas aitas gada laikā, jo no tām nevar izvairīties mežā vasarā. Bet par spīti aitu pārpilnībai stirna joprojām ir galvenā medījamā suga lūšu ēdienkartē.
Treškārt, salīdzināsim lūšu apšaušanas apmērus Eiropas Savienībā. Lūšus medī Latvijā, Zviedrijā un Somijā. Zviedrijā ir 290 000 mednieku, 1118 lūšu, kas vecāki par gadu, un pēdējo septiņu gadu laikā nošauti tika 454 lūši (vidēji 65 lūši gadā). Tātad sanāk viens lūsis uz 4500 medniekiem.
Latvijā ir 21 000 mednieku, 205 lūši ziemas beigās (Silavas aprēķini), un pēdējo septiņu gadu laikā nogalināti 845 lūši (vidēji 121 lūsis gadā). Tātad sanāk viens lūsis uz 174 medniekiem. Starpība starp Zviedrijas un Latvijas medniekiem ir 26 reizes!
Latvijā ir 5.5 reizes mazāk lūšu nekā Zviedrijā, bet nošauj 2 reizes vairāk. Pēc Zviedrijas standarta Latvijā varētu nošaut 5 lūšus gadā. Turklāt nevajag aizmirst, ka Latvijā lūsis ir Dzīvotņu direktīvas 4.pielikumā un medības nedrīkst notikt, bet Valsts meža dienests apgādā Eiropas komisiju ar maldinošiem datiem par lūšu kopskaitu un 20 gadus Brisele Latvijai piešķir labvēlīgu statusu. Kā novēroja Marks Tvens: “Meli ir jau puspasauli apskrējuši, kamēr patiesība vien auj kājas.”
Secinājums: Latvijas mednieku brutalitāte ir noslēpums vien pašai Latvijas sabiedrībai – visi pārējie par to jau ir lietas kursā un atsakās sekot Latvijas apkaunojošajam piemēram.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
