“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Mana bloga publikāciju caurviju tēma: masu mediju monopola sabrukums izraisa sekas ne tikai informācijas izplatīšanas un reklāmas tirgū. Šis monopols dzīvoja brīnišķīgā simbiozē ar tradicionālo politisko sistēmu, socioloģisko pētījumu institūcijām pildot svarīgu apkalpojošu funkciju. Tagad ierastais biotops ir izjaukts, un tie, kas to nav pamanījuši, kļūst vai nu par procesā iesaistītiem lūzeriem, vai arī neiesaistītiem bļauriem.

Personīga atskaitīte mundruma uzturēšanai

Kā ilustrāciju izmantošu savu “Rīdzinieka padomniekā” izteikto prognozi. Uzskatāmības labad iztēlošos, ka es būtu licis likmes saskaņā ar savu analīzi, lai arī šoreiz neviens man derības netika piedāvājis.

No maniem trīs apskatītajiem scenārijiem piepildījās trešais, ar koda nosaukumu duļķainais. Tātad, ja derības būtu par vispārēju prognozi un mana ieteikuma noderīgumu, tad te viss kārtībā – vara nemainījās, un balsošana par kādu no manis ieteiktajiem variantiem garantēti deva balsis opozīcijai. Skaidri redzams, ka balsu sadalījumā ir būtiska nobīde, un jāsaka, ka es būtu zaudējis, ja būtu licis uz Saskaņas vietu skaitu (es būtu derējis, ka nebūs mazāk par 34), kā arī liktu pret to, ka JKP būs tikpat liels rezultāts kā LRA.

Te nu aptauju lamātāji varētu sākt savu bļaurēšanu. Par pirktajiem reitingiem, par stulbajiem sociologiem, par vispasaules ķirzaku sazvērestību un citām acīmredzamām kaitniecībām. Kam tīk, var to darīt, bet mans ieteikums būtu mēģināt izprast tos sabiedriski politiskos mehānismus, kuros šodien piedalās gan Pitsburgas strādnieki, gan Kensingtonas inteliģenti, gan Mēra Bondara uzvaras svinētāji vēlēšanu naktī. Kā ilustrācija lai ir mana prognozē ieliktā speciālā piebilde par ZZS kā pilnīgi nedrošu sarakstu.

Manā rīcībā nebija nekādu aktuālu datu, šo secinājumu diezgan droši varēja izdarīt no aprīļa (jā, jā, pusotra mēneša pirms vēlēšanām!) pētījuma, kurā tai formāli bija gandrīz 10% atbalsts. Tas ir tāds pats skaitlis, kuru regulāri atkārto TV ziņās cilvēki, kuriem nav pat attālas sajēgas, ko viņi ekrānā rāda. Jo šis virspusējais cipars rāda aptaujāto reakciju uz zīmolu un nekādi neņem vērā ne gaidāmo kampaņu, ne saraksta kvalitāti, ne izvēles noturību un pats galvenais – reālo dalību balsošanā, kas prasa stipri vairāk piepūles par atbildi mērījumā.

Tā kā pētījumā bija arī daži citi jautājumi, pēc kuriem varēji nekļūdīgi secināt, ka ZZS atbalstītāji ir ļoti nedroši savā izvēlē, tad šo lielo falšo reitingu varēja droši dalīt ar 3. Ja kāds būtu derējis pret, es būtu vinnējis visu, cik nu uz to būtu uzlikts.

Kas tad ir ar tām aptaujām?

Kā jau vairākkārt šai blogā esmu atkārtojis, aptauja ir mērījums bez juridiski paredzētām sekām. Starp citu, vienīgais mērījums, kam tādas ir, ir vēlēšanas vai referendums, tie abi ir mērījuma paveidi.

Mērījumi mēdz būt dažādi pēc metodikas un ārkārtīgi raibi pēc kvalitātes. No dažu simtu telefoniski aptaujātu personu atbildēm var secināt tikai to, ka tik un tik procentu ir atbildējuši to un to. Un nevis parasto TV glupību, ka aptauja rāda, ka Saeimā iekļūtu tie un tie. Blēņas! Aptauja rāda, ko ir atbildējuši, nevis ko reāli izdarītu.

Visa breksita un ASV vēlēšanu aptauju sāga uzkrītoši pierāda: no apmēram pareizām aptaujām var izdarīt galēji aplamus secinājumus. Vēlētāju uzvedības modelēšana nav tas pats, kas truli pārstāstīt kaut kur izfiltrētus datus.

Protams, pēc vienotas metodikas ilgstoši periodiski mērījumi var diezgan droši parādīt sabiedriskās domas tendences. Bet te jāņem vērā, ka visbiežāk mēs dzirdam pārsensacionalizētas ziņas par kāda reitinga krišanos arī tad, ja šīs izmaiņas ir mazākas par paša mērījuma statistisko kļūdu. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad mērījumi tiek izmantoti nevis tendences noteikšanai, bet gan acumirklīga notikuma prognozēšanai, izmantojot datus, kas vākti salīdzinoši daudz ilgākā periodā.

Šai ziņā ļoti raksturīga ķeza bija ar blīvi aplamāto “Latvijas Faktu” aptauju, kuras daži aspekti uzplaiksnīja dienu pirms vēlēšanām dažās tvitera sarunās . Kā izriet no reālajiem faktiem, lielākā datu daļa ir savākta nevis pēdējās pāris dienās, kampaņas karstākajā laikā, bet gan krietnas pāris trīs nedēļas iepriekš, un tiem “piesviesti” klāt svaigāki pēdējā brīža dati. Tātad konkrētā situācijā šāds savārstījums neko neizsaka.

Ļoti raksturīgi, ka speciāli šai tēmai veltītā rakstā ziņu portāla autors atkārto ierasto stulbo kļūdu: aptaujas datu apkopojumu sauc par prognozi. Starp citu, jau no saraustītās tviteriskās informācijas varēja skaidri izsecināt, ka JKP zīmola sasaiste ar saraksta līderiem ir devusi strauju pieaugumu pēdējās dienās.

Kampaņu gaita gan Rīgā, gan UK šai ziņā bija ārkārtīgi līdzīga: opozīcija izvirzīja jaunas sejas, izmantoja jaunās komunikāciju telpas iespējas, uzjundīja entuziasmu un aktivitāti. Tiesa, parādījās kāda ļoti raksturīga atšķirība: rezultātu prognoze uz exit poll pamata. Vēsturiski tā tiek uzskatīta par ļoti drošu metodi. Ja UK televīzijas kanālu kopīgi sponsorētais mērījums, uz kura pamata tie gatavoja pirmo projekciju, bija ļoti tuvs faktam, tad Rīgā notika tieši pretējais. Man šai ziņā būtu vienas droši vinnētas un otras droši zaudētas derības.

Iepriekšējā balsošana Rīgā bija neredzēti aktīva, var teikt dubultā. Neapšaubāmi, ka tie, kas tik apņēmīgi balso, ir skaidri izšķīrušies atšķirībā no tiem, kas atliek uz pēdējo brīdi. Tātad pēcaptauja pie iecirkņiem aptvers būtiski mazāku vēlētāju daļu, pie kam izteikti citādu sastāvu, nekā tā apmēram piektā daļa, kas balsoja iepriekšējās dienās.

Visādi atrunājos no dalības raidījumos, kuros būtu jāapspriež un jākomentē pēcbalsošanas aptauju rezultāti. Vienā no raidījumiem pat paguvu to apgalvot tiešraidē: lai kādi jums tur būs tie egzitpolli, tie būs aplami. Tā arī izrādījās atšķirībā no UK, un es būtu vinnējis derības, teorētiski. Cita lieta, ka es tās būtu skaidrojis pavisam aplam. Mana hipotēze bija, ka apņēmīgie un entuziastiskie bondarstrīķisti būs nobalsojuši vēl piektdien, bet vēlēšanu dienā nāks lēnīgi cienīgie varas atbalstītāji, kas arī dos lielāka pārsvara iespaidu.

Skaidrs, ka šai jomā man viss garām. Iemesls: ļoti lielais atbildēt atteikušos skaits. Atšķirībā no vecās, labās Anglijas, kur katrs mierīgi saka, ko sadarījis, milzu procents rīdzinieku tā nedara. Rezultātā vēlēšanu vakarā nilgāzēji korķē vaļā putojošas dziras un dala jaunatklātā kontinenta prērijas. Līdz brīdim, kad izrādās, ka neatbildējušo vidū neproporcionāli daudz varas atbalstītāju un iespējams, ka latviski runājošu, tādēļ aptaujā kautrīgu.

Apkopojot vēlreiz: nešaujiet uz pianistu, pat ja klavieres ir pagalam noskaņojušās. Nesauciet aptaujas par prognozēm, neizdariet fiksus stulbus secinājumus uz nezināmas kvalitātes datu virspusīga apkopojuma. Neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas.

Kas tad ir ar tām kampaņām?

Pāršķirstot priekškara avīzes, sludinājumu daļā pie ballēm un citiem izrīkojumiem mēdza būt klāt piebilde: “Goda kartes un brīvbiļetes nederīgas”. Tas nozīmēja, ka šoreiz jāpērk biļete un iepriekšējie nopelni netiks ņemti vērā. Tāds pats brīdinājums būtu jānoliek visu kampaņotāju acu priekšā pie datora: iepriekšējā rutīna vairs nebūs derīga.

Masu mediju monopolu sabrukums izraisa tektoniskas pārbīdes visā sabiedriski politiskajā laukā. Šai ziņā neticami līdzīgas pašpārliecinātās istablišmenta kapaņas ASV un UK iepretim pusdullajiem Trampam un Korbinam. Ja Trampa kampaņu un viņa pašreizējo sniegumu amatā ķidā no rīta līdz vakaram, tad varbūt būs paskrējis garām, ka Korbina leiboristu platforma apvieno Ļeņina tipa saukļus (katram to, ko vēlas: šoreiz ne zemi zemniekiem, bet studijas studentiem, bez maksas protams, un vispār viss bez maksas) ar pārbaudītu Staļina – Hitlera ekonomisko platformu: biznesa pārņemšana valsts kontrolē, visas tautas laime utt. Vēl nesola katram simtnieku piesviest kā bondarpūčveidīgie, bet gan jau ar laiku.

Līdzīgi kā Tramps savāca strādnieku (tradicionālās demokrātu) balsis vietās, kur Klintone to vīzdegunīgi ignorēja, Korbins pacilātas kampaņas laikā dabūja savā pusē lielāko daļu UKIP (antieiropeiskās partijas) bijušo vēlētāju, kurus vīzdegunīgā Mejas kampaņa bija automātiski ieskaitījusi sev.

Pilnīga analoģija arī attiecībās ar mirstošo masu mediju monopolu: gan Trampam, gan Korbinam gāzās virsū kā valdīt nespējīgiem viss meinstrīms, bet tas nelīdzēja ne tur, ne šeit. Jaunajā situācijā balsot gan Rīgā, gan UK aizgāja ievērojami lielāks vēlētāju skaits, un es nebrīnītos, ja smalkāka datu analīze parādīs līdzīgu musturi: jauni cilvēki, kam vecā politkorektā tukšdirsošā elite šķita atbaidoša, tagad FB un citu burbuļu iespaidā var aizskriet līdz iecirknim kā citkārt uz klubu.

Rezultātā vēlēšanas neapšaubāmi zaudējušas partijas līderis pieprasa uzvarētāja atkāpšanos un paziņo par progresīvo koalīcijas veidošanu un mēģinājumu likt uz balsošanu alternatīvu karalienes runu. Tā pati metodika, kā bolševikiem pēc 1917. gada apvērsuma Krievijā vai sovjetu satelītpartijām Austrumeiropā pēc kara.

Toriju katastrofa gan politikas pamatos, gan kampaņas tehnikā jau tagad diezgan plaši un detalizēti apskatīta, šeit pie tā būs jāatgriežas vasaras beigās, kad gaidīsim mūsu valsts dzīvei svarīgākās (jā jā, nepārteicos), mūsu dzīvei svarīgākās vēlēšanas šoruden Vācijā.

Kas mums no tā?

Agresīvas cilvēku grupas pašnosaukšanās par progresa nesējiem ir gadu simtiem ierasta lieta.

Boļševiku progress, it īpaši 1918. gada “sarkanā” un 1937. gada “lielā” terora izpausmē, mums varbūt pazīstams labāk nekā polpotiskā tautas laime Kambodžā. To kā izcilu brīvības cīņas piemēru atbalstīja visa progresīvā Rietumvācijas akadēmiskā vide un revolucionārie studenti, paralēli pieņemot maoismu kā sava progresa ideoloģiju. Galu galā vēl tagad ir itin modīgi staigāt krekliņā ar terorista un slepkavnieciska režīma balsta Če Gevaras noģīmi.

Jaunā komunikatīvā vide ar iespēju neticami ātri un pilnīgi bez maksas izplatīt informāciju un veidot mazas domubiedru grupas ir ideāla progresa attīstības iespēja. Uz mūsu iepriekšējām Saeimas vēlēšanām par progresa iemiesojumu kļuva aktieris Kaimiņš, kura sarunas ar zinātņu doktoru Zakatistovu ir brīnišķīgs progresa izziņas materiāls. Korbinistu nenoliedzamais panākums ir laba ilustrācija šo iespēju ekspluatēšanai.

Vecais istablišments nav mācījies ne no breksita, ne no ASV vēlēšanām. Konservatīvie noturas pie varas kā no ballītes izmests uzdzīvotājs pie balkona margām. Faktiski tas pats Rīgā, un arī citās lielākās pilsētās iet raibi. Vienīgais izņēmums šai ziņā Ventspils, bet tur drīzāk jārunā ne tik daudz par istablišmenta pārgrupēšanos, cik konkurentu līdera manifestējošu stulbumu.

Nu jau vairāk kā pusgadsimtu iedibinātā un nostabilizētā kārtība paredzēja vienu faktoru, ko mēs joprojām uztveram kā pašsaprotamu. Tā ir eiroatlantiskā solidaritāte, kopēju vērtību sistēmas uzturēšana un kā konkrēta izpausme NATO organizācija ar mums tik sirdsmīļo 5. pantu. Jaunajā situācijā, izzūdot masu mēdiju monopolam, istablišmenta iespēja to nodrošināt sāk uzkrītoši šķobīties. Visu šlaku progresīvajiem nav ne mazāko uztraukumu par mūsu robežu drošību.

Še nu būs mans vienīgais praktiskais secinājums no jau notikušo vēlēšanu rindas: visu naudu Zemessardzei! Ja mēs nemaksāsim par savu drošību un nestiprināsim reālu patriotismu, viss vēlēšanu balagāns var izrādīties veltīgs.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu: