Iesaki rakstu: 
Vēlā rudenī, kad politiķi tradicionāli karsti apspriež budžeta aktualitātes, dienaskārtībā uzvirmoja diskusijas par to, vai vajag vai nevajag likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF). Toreiz biedrība “Pilsoniskā alianse” norādīja, ka šāda iniciatīva vērtējama kā mēģinājums vājināt pilsonisko sabiedrību un ierobežot demokrātiskos procesus.
Apkopojot datus par SIF finansētajām organizācijām un medijiem pēdējo trīs gadu laikā, pie minētajiem secinājumiem nonākt ir ļoti grūti, pat neiespējami. Toties var secināt ko pilnīgi pretēju: no budžeta naudas tiek uzturēta ekosistēma, kurā varai tā vai citādi pietuvināti ļaudis sanāk kopā, izstrādā nolikumus paši saviem projektiem un pēc tam izdala sevis pārstāvētām biedrībām naudu, lai īstenotu aktivitātes tādās programmās, kas saskan ar valdošo partiju vērtībām. Ja šīs partijas ir izteikti liberālas, tad, izrādās, arī aktīvākā pilsoniskā sabiedrība ir liberāla.
Protams, nevar visus mest vienā maisā, un gadās arī pa kādai organizācijai, kura ir pavisam neitrāla un nodarbojas ar, teiksim, latgaliešu valodas stiprināšanu, tomēr kopumā vispārināt var. Turklāt visbiežāk atbalstītas tās organizācijas un projekti, kas ietver arī politisko pozīciju un ideoloģijas ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Savienībā (ES) mērogā. Lielu daļu naudas ES finansē tieši caur fondiem, daļai ir noteiktas atbildīgās institūcijas, taču ir vajadzīgs valsts līdzfinansējums, bet ir arī pilnībā no budžeta finansēti projekti gan medijiem, gan nevalstiskajām organizācijām (NVO).
Nevalstiski valstisks sektors
Paradokss – virknei biedrību SIF finansējums ir pamata ienākumu avots. Varbūt tieši tāpēc “Pilsoniskās alianses” vadītāja Kristīne Zonberga pauda viedokli, ka bez šī finansējuma “pilsoniskā sabiedrība” tiks vājināta, bet demokrātija ierobežota. 2023. gadā viņa sabiedriskajā medijā izteicās, ka Latvijā ir ap 30 tūkstošiem nevalstisko organizāciju, bet ir aktīvas un līdzdarbojas lēmumu pieņemšanā valsts un pašvaldību līmenī tikai apmēram 1000. Savukārt, kā rāda SIF dati, trīs gadu laikā jebkādu valsts atbalstu ir saņēmušas tikai 136.
Tas ir loģiski, ka jebkurām aktivitātēm ir nepieciešami naudas līdzekļi. Tā dzīvnieku biedrības vāc ziedojumus, uzņēmēju organizācijas – biedru naudu. Ja nevalstisko sektoru atbalsta valsts, tad, protams, visaktīvākās kļūst tās biedrības, kuras šo finansējumu saņem. Šobrīd ar esošo varu “modē” ir liberāls virziens un zaļais kurss, tādēļ arī vislielākās naudas summas saņem attiecīgās NVO. Tikmēr tās NVO, kurām tuvākas konservatīvas vai vienkārši citas idejas nekā tobrīd valdībai, finansējumu nesaņem.
Daudzas biedrības un mediji lēmumus par finansējuma nepiešķiršanu pārsūdz tiesā. Piemēram, 2023. gadā SIF tiesā iesūdzēja biedrība Peripatos (portāls Telos), ar organizāciju tiesājas arī Dienas mediji, bet no NVO vidus – ģimenes vērtību aizstāvji, piemēram, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība, Asociācija “Ģimene” un citi. Visi sūdzas par nepārskatāmo finansējuma piešķiršanas kārtību. Situācija, kurā daži desmiti “pareizo” NVO saņem valsts finansējumu, bet citi ne, pretēji Zonbergas paustajam grauj demokrātiskos procesus, nevis stiprina.
Nav skaidrs, kādēļ NVO būtu jāpārtiek no valsts finansējuma. Domājams, ja visas šīs organizācijas finansējumu piesaistītu no biedru naudām un ziedojumiem, aina, kuras NVO ir aktīvas un kuras nav, būtu pavisam cita. Paša SIF pārskatos iekļautā informācija liecina, ka NVO nav neaktīvas, projektu pieteikumus iesniedz gandrīz divreiz vairāk interesentu, nekā finansējumu iegūst. Daudzas biedrības iegūst naudu dažādās programmās, kamēr citas neiegūst nemaz. Jebkurā gadījumā tās vieno gan adreses, gan amatpersonas, gan radniecība. Nekādas neitralitātes te nav.
Kā notiek process?
Lai saprastu, kā nonākam pie iepriekš aprakstītā rezultāta, vispirms jāsaprot, kā notiek process.
SIF skaitās neitrāla organizācija, kas ir tiešā premjerministres pārraudzībā. Katru gadu SIF padome apstiprina nolikumus dažādās programmās, kurās būs pieejams finansējums. Tā lielos vilcienos var iedalīt Mediju atbalsta fonda pusi un NVO, kur arī ir dažādas programmas dažādiem mērķiem: diasporas atbalstam, mazākumtautību saliedētībai, Ukrainas iedzīvotāju atbalstam, ģimenēm draudzīgas vides veidošanai utml.
Tomēr nolikumus, piemēram, mediju atbalstam, izstrādā nevis SIF, bet gan Kultūras ministrijas Mediju politikas konsultatīvā padome. NVO sadaļā nolikumus palīdz veidot šādas konsultatīvās padomes, piemēram, NVO un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome, un pēc tam “augstāk stāvošā” SIF Padome šos nolikumus apstiprina.
Kad nolikumi apstiprināti, notiek konkurss, pēc kura iesniegtos pieteikumus kāds izvērtē. Kas ir šis “kāds”? Piemēram, šogad SIF bija izsludinājis atklātu projektu pieteikumu konkursu NVO programmā “Pilsoniskās līdzdalības veicināšanas programma diasporas NVO darbības atbalstam”, un projektu pieteikumus vērtēja komisija, kuras sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Ārlietu ministrijas, Kultūras ministrijas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas, Diasporas konsultatīvās padomes, divi NVO un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes pārstāvji un viens SIF sekretariāta pārstāvis.
Tātad veidojas situācija, kurā būtībā vienu un to pašu organizāciju pārstāvji gan izskata un veido konkursa nolikumus, gan beigās vērtē pieteikums. Pat, ja tās nav tās pašas personas, kompānija nemainās. Dati rāda, ka arī vislielākās naudas summas no SIF saņem tās organizācijas, kuru pārstāvji ir šajās padomēs. Droši vien sakritība… Tāda pati sakritība ir arī faktā, ka visvairāk naudas saņēmušās NVO ir piereģistrētas vienā adresē.
Par to vēl maksā!
Lielākā daļa mūsu lasītāju visticamāk to nezināja, bet izrādās, ka par to vēl maksā! Proti, NVO pārstāvjiem par dalību, piemēram, SIF padomē, valsts maksā atlīdzību par katru sēdi. SIF Padomes gadījumā to nosaka Ministru Kabineta noteikumu Nr. 205 32.pants – katrs nevalstiskā sektora pārstāvis par dalību vienā sēdē saņem 118,96 eiro.
Inc. to uzzināja pavisam nejauši – tāpēc, ka pagājušās nedēļas piektdienā Valsts kancelejā notika sanāksme, kurā šo samaksu bija plānots paaugstināt līdz 201,76 eiro par sēdi, tomēr tas neizdevās.
Tātad ir izveidota situācija, kad nevalstiskā sektora pārstāvji, kuri saņem algas savās biedrībās un nāk uz SIF Padomes sēdēm, lai lobētu savas intereses un pēc tam saņemtu finansējumu no valsts, vēl saņem atalgojumu no valsts par to, ka viņi atnākuši uz sēdi lobēt savas intereses.
Vai par NVO pārstāvju dalību “NVO un MK sadarbības memoranda īstenošanas padomes” sēdēs NVO pārstāvjiem arī maksā atalgojumu, vienprātības nav – Inc. avots saka, ka maksā, bet Valsts kancelejas direktors uz šo jautājumu arī nespēj viennozīmīgi atbildēt: vispirms saka, ka nemaksā, bet vēlāk precizē, ka uzdevis jautājumu atbildīgajiem darbniekiem, lai sagatavotu atskaiti, bet tomēr varbūt maksā diviem cilvēkiem par NVO deleģētiem uzdevumiem, un atsūta šo saiti, kura parāda, ka situācija ir vēl dīvaināka. Proti, valsts bija sludinājusi konkursu, lai izvēlētos NVO, kas organizēs pašas “memoranda padomes” sēdes un veiks sekretariāta funkcijas. Sasniedzamais rādītājs ir nodrošināt 11 Memoranda padomes sēdes gadā. Līgums tika noslēgts ar iepriekš jau minēto Latvijas Pilsonisko aliansi, kura par šo uzdevumu saņem 200 tūkstošus eiro gadā jeb 18 181 eiro par vienu sēdi. Ņemot vērā, ka Memoranda padomes sēdes notiek Ministru kabinetā, kur par telpām īre nav jāmaksā, jāatzīst, ka sēžu organizācija un to pierakstīšana pašu interesēs sanāk, maigi sakot, padārga.
Tomēr skaidrību vieš pats Memoranda padomes vadītāja vietnieks Georgs Rubenis, kurš apliecina, ka par dalību sēdēs atlīdzība ir ap 60 eiro par sēdi (kas ietver arī nodokļus), tomēr atlīdzība ir ieviesta tikai šogad. Taupām…
Visu publikāciju lasiet žurnāla Inc. 2.numurā – tirdzniecībā jau piektdien, 19.decembrī!
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
