Iesaki rakstu: 
Krievijas karš pret Ukrainu un vietējās 5. kolonnas bezkaunība ir izraisījusi latviešu mobilizēšanos Ukrainas atbalstam un savu interešu aizstāvībai. Pilsoniskā pašorganizēšanās, ko “Austošā Saule” vienmēr ir atbalstījusi kā īsto valsts spēku, ir sasniegusi kopš Trešās Atmodas nebijušus līmeņus. Nost ar okupekļiem, nost ar Krievijas slavinātājiem – tā ir mūsu kopīgā prasība! 20. maija gājiens bija viena no manifestācijām šai prasībai.
Kad 10. maijā okupanti netraucēti slavināja Krieviju pie okupekļa, mēs gaidījām valsts rīcību. To nesagaidījuši, es ar domubiedriem devos ar Latvijas un Ukrainas karogiem būt valsts pozīcijas pārstāvjiem, lai viņi neiedomātos, ka šeit viss notiks pēc viņu noteikumiem. Vēlreiz jāuzsver, ka tā nebija kādas vienas organizācijas akcija – mēs bijām dažādi cilvēki, bet mūs visus vienoja gatavība rīkoties.
Prieks, ka 20. maijā mūsu jau bija tūkstoši! Arī šajā gadījumā tā jāuztver kā dažādu cilvēku akcija, jo sasaistīt šo lielo procesu ar vienu vai diviem indivīdiem būtu liela taktiska kļūda, ņemot vērā atsevišķu runasvīru publiskās izpausmes.
Nacionālista uzdevums ir būt kopā ar tautu. Nacionālistu organizācijas uzdevums ir būt tautas priekšpulkam, kas virzītu procesu tālāk. Jau 24. februārī, saprotot, ka ir radusies pilnīgi jauna veida situācija, mēs izvirzījām prasības Latvijas valsts vadītājiem.
Skaidrs, ka okupekļa nojaukšana ir tikai viens no uzdevumiem, – tas būtu tikai sākums! Svarīgi ir tas, ka sabiedrības domāšanā ir noticis lūzums. Tas, kas vēl februārī bija tikai mūsu prasības, kļūst par vispārpieņemtu viedokli. Šim viedoklim ir jāpāraug rīcībā!
Mēs atbalstām 20. maija gājiena organizatoru iniciatīvas un aicinām parakstīties:
PAR ATBRĪVOŠANOS NO PADOMJU LAIKA IDEOLOĢISKĀ MANTOJUMA – PIEMINEKĻIEM UN PIEMIŅAS ZĪMĒM
AIZLIEGT IEŅEMT AMATUS VALSTS UN PAŠVALDĪBU INSTITŪCIJĀS PROKREMLISKI NOSKAŅOTĀM PERSONĀM
PAR LATVIJAS VALSTIJ NELOJĀLU PERSONU IZRAIDĪŠANU NO LATVIJAS UN LR PILSONĪBAS ATŅEMŠANU
Bet tagad nedaudz par nākotni, mācoties no pagātnes. Reiz jau nacionālā atmoda tika nodota – ko aizsāka nacionālisti, to pārņēma čekas aģenti un vecie komunisti, lai izveidotu koruptīvu sistēmu, kas vienlaikus uzturēja pašpietiekamu PSRS okupācijas mantojumu un saiknes ar Krieviju, bet arī importēja Rietumu marksisma (“atvērtās sabiedrības”, “multikulturālisma” u.tml.) jaunākās formas. Ekonomiskā sistēma tika sagrauta vairākkārtīgi, armija tika demobilizēta, viss tautiskais noniecināts.
Tikai 2012. valodu referendums un 2014. gada Krievijas iebrukums Ukrainā sāka atmodināt latviešu tautu un lika sasparoties vismaz valsts aizsardzības sistēmai. Kara eskalācija 2022. gadā var būt iespēja noslēgt šo ciklu, šo nepieņemamo kompromisu starp Latviju un anti-Latviju.
Ir jāsāk ar lietu saukšanu īstajos vārdos! Pretinieks nav kaut kas, bet kāds. Ne jau abstrakts karš vai padomju mantojums, bet gan konkrēti ļaudis un viņu prāti, kuros šie naida simboli dzīvo, ir pretinieks. Runa ir par 5. kolonnu – vietējiem krievu imperiālistiem, kā arī “liberālo vati”, kas pat pēc Bučas slaktiņa grib mūs piespiest veidot “politisko nāciju” ar tiem, kas mūs gribētu iznīcināt.
Ir jāveic dekolonizācija – jāarestē un jāizraida Krievijas imperiālisma politikas līderi Latvijā, pret Latviju un latviešu tautu agresīvi noskaņotie elementi, tālāk izskatot jautājumu par humānu un starptautiskajām tiesībām atbilstošu nepilsoņu repatriāciju, kas jau 30 gadus ir izvēlējušies nepiederēt Latvijas tautai. Nekāda “politiskā nācija” nav iespējama ar svešas civilizācijas paplašinājumu mūsējā – civilizācijas, kas neatzīst ne cilvēka, ne nācijas vērtību, bet tikai brutālu varu.
Nedaudz par “liberālo vati” jeb dažādiem kreisajiem akadēmiķiem, kuru vienīgā funkcija kara laikā ir latviešu pašaizsardzības spēju vājināšana un agresora iedrošināšana. Saukļi par “iekļaušanu”, “integrāciju”, “divām kopienām”, aicinājumi “nešķelties” upuriem ar agresoriem ir signāli gļēvulībai – vai nodevībai (kara apstākļos starp šiem diviem ir maza atšķirība). Mēs esam par nacionālu valsti, kas kalpo latviešu interesēm, nevis bezkultūras telpu, multikulturālu haosu, kurā brīvi izplešas agresorvalsts.
Mēs esam pret etnofobiem, kas baidās runāt par latviešu tautu kā reāli pastāvošu etnisku kategoriju, par mūsu interesēm starp citām tautām, par mūsu gribu pēc savas valsts un nodrošinātas nākotnes. Ģimene, dzimta un tauta ir individuālās identitātes pamats, bet indivīds atrodas savstarpēji saistošās un atbildīgās attiecībās ar kopumu. Kas noliedz nāciju, kas noliedz mazo tautu nacionālismu, tas ir Putina sabiedrotais šajā karā. Lieki piebilst, ka tas nebūs mūsu sabiedrotais.
Visbeidzot – mēs apzināmies nepieciešamību panākt vairākumu lēmumiem par atbrīvošanos no okupācijas mantojuma, bet arī apzināmies, ka ir daļa, kura vienkārši ir ielēkuši nacionālisma vilcienā, lai izsēstos labi zināmajā stacijā “korupcija”. Korupcija nav tikai jautājums par kādu materiālu vērtību piesavināšanos, bet arī morāla korupcija – 18. novembra Latvijas, mūsu brīvības cīnītāju ideālu nodevība, lai Latviju padarītu par visas pasaules iebrauktuvi, jauniešu prātus aizpildītu ar deģenerāciju, noniecinātu tās vērtības, kas padara iespējamu tautas ilgtspēju – vīrišķību, ģimeni, dzimtenes mīlestību.
Mēs atbalstīsim prasības un rīcības, kas atbilst mūsu vērtībām! Mēs vienosimies ar tiem, kam Latvija un latviešu tauta ir pāri visam, bet ne ar oportūnistiem! Mēs dosimies līdz galam!
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
