Iesaki rakstu: 
Bariņš ebreju zem vadoņa bildes, top jauna sabiedrība. Cik reižu vēstures gaitā šī situācija jau pieredzēta? Kad vecā iekārta vairs nespēj sekmīgi simulēt cilvēcību, to nomaina ar nomināli jaunu iekārtu. Jauno fasādi veido, izmantojot cilvēku centienus "par visu labo, pret visu ļauno", bet ideoloģiju piemeklē atbilstoši sabiedrības vairākuma kvēlākajai vēlmei. Nez no kurienes uzrodas harizmatiski līderi. Pakāpjoties uz vecās iekārtas drupām, tie nokļūst vadībā, pie reizes likvidējot vecās iekārtas cilvēciskos sasniegumus, un ieviešot jaunas apspiešanas metodes.
Tāpēc šodienas problēmu cēloņi meklējami 80. gadu beigu notikumos un 90. gadu sākumā. Man toreiz gadījās būt klāt nozīmīgās norisēs. Iepriekš sāku rakstīt par sabiedrībā mazāk zināmiem faktiem, bet turpināšu ar šī pārejas perioda epizodēm. Tieši tad notika pārveidojumi, kas izveidoja jauno sabiedrisko apziņu un attiecīgi izaudzināja jauno paaudzi.
Kas attiecas uz mani pašu, šis periods dzīvē kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc jau vairāk nekā 15 gadus dzīvoju emigrācijā. Tātad mana attieksme ir visnotaļ nopietna, tomēr ceru, ka lasītāji piedos manu vaļīgo izteiksmes formu. Iedomājieties, ka esiet noskatījušies absurdu traģikomēdiju teātrī. Ja kāds jums lūgs aprakstīt redzēto, kādus izteiksmes līdzekļus jūs lietosiet?
Tautas fronti dibināja 1988. gadā emocionālā gaisotnē. Tomēr, pragmatiski raugoties, kas bija LTF galvenais uzdevums? Protams, tās bija vēlēšanas, ceļš uz reālo varu. Tāpēc nekavējoties izveidoja vēlēšanu centru LTF valdes pakļautībā, lai koordinētu kandidātu izvirzīšanu ar mērķi izveidot vienotu LTF sarakstu. Tas nozīmēja nodarboties ar visu to ārprātu un cīņām, kas risinājās kandidātus izvirzot. Liekas, ka tik grandioza uzdevuma veikšanā vajadzētu piedalīties visiem LTF līderiem, kuri jau tajā laikā bija guvuši publicitāti ar masu mediju palīdzību.
Realitāte bija pavisam citādāka. Kad pirmo reizi ierados LTF vēlēšanu centrā, tur sēdēja Māris Steins viens pats. Ja ir interese, kā es tur nokļuvu, labprāt pastāstīšu. Labuma no manis bija maz, jo tajā laikā biju absolūts nejēga, bez jebkādas pieredzes sabiedriskās aktivitātēs. Tāpēc vēl jo vairāk mani šokēja fakts, ka esmu nokļuvis vietā, kur risinās Latvijas būt/nebūt jautājums. Vismaz tā sapratu, tāpēc darīju, ko man liek, un centos uztvert notiekošā jēgu.
Ar šodienas acīm raugoties, jautājums bija atrisināts jau pirms 1988. gada, par to rakstīju iepriekš. Proti, Latvijai viennozīmīgi būt, bet cīņas bija par to, kādi spēki un konkrēti kurš būs pie teikšanas. Atšķirībā no LNNK un citām "radikālām" organizācijām, kur valdīja disciplīna un visu noteica čeka, LTF kodolu, it sevišķi domi, veidoja visās toņkārtās bļaujoši (pus)ebreju brīvdomātāji. Tāpēc bija vajadzīga LTF valde, neliela grupa, kas pieņēma visus svarīgos lēmumus un spēja milzīgo organizāciju noturēt rāmjos.
Vēlēšanu centrs ar laiku kļuva par vēl centralizētāku grupiņu, kas ebrejisko līniju ieturēja sevišķi stingri. No sākuma es biju Mārim vienīgais palīgs, bet ar laiku viņš sāka sodīties, ka manā klātbūtnē nevar runāt par lietu. Šajā laikā kāds bija izprašņājis manu māti, lai noskaidrotu, vai esmu ebrejs vai ne. Noskaidroja ka neesmu, un man dotie uzdevumi kļuva arvien bezjēdzīgāki. Sākās arī provokācijas, tā saucamās podstavas. Nojautu, ka mani patur izkārtnei, bet vēlāk sapratu, ka ne tikai.
Lai nu kā, bet lietu vajadzēja izrunāt un darīt. Tāpēc vēlēšanu centrā parādījās Māra ebreju draugi Guntis un Pers. Viņi trijatā izveidoja to kodolu, kas reāli vadīja visas trīs uzvarām vainagotās LTF vēlēšanu kampaņas, sākot no PSRS tautas deputātu vēlēšanām 1989. gadā un beidzot ar triumfālo uzvaru 1990. gadā, kad ievēlētā LPSR AP pieņēma neatkarības deklarāciju.
Māris Steins kļuva par jaunās Saeimas kancelejas direktoru, Guntis Beņķis bija viņa vietnieks, bet Pers Sterniņš vadīja pašvaldību nodaļu. Zinošs lasītājs varētu jautāt, kāda vilka pēc Saeimā vajadzīga pašvaldību nodaļa? Savēlētie deputāti tādus jautājumus neuzdeva. Ja ir, tātad vajag. Notikumu izklāstā nonāksim arī līdz tam.
Ko vēl varētu pajautāt uzmanīgs lasītājs? Vēlēšanu centrā bija jābūt kādam no ... Ir taču skaidri zināms, ka PSRS nekas nenotika bez visu redzošās acs klātbūtnes. Ja nopērk 10 dolārus, var dabūt reālu cietumsodu, bet te sastāda parlamentu un gatavojas gāzt pastāvošo iekārtu. Kaut kā nenopietni izklausās.
Vēlēšanu centram tika piekomandēts jurists Arvīds Dravnieks. Viņš parādījās pēc tam, kad Māris, man asistējot, bija sacerējis dažus rakstiņus par vēlēšanām, ko nekavējoties publicēja "Padomju Jaunatne". Arvīds no paša sākuma parādīja izcilas spējas saputrot jebkuru visvienkāršāko jautājumu, lai pēc tam censtos pārņemt attiecīgā jautājuma risināšanu un vadību kopumā. Tādi juristi toreiz parādījās visur, kur notika galvenās atmodas aktivitātes. Viņi guva panākumus tāpēc, ka cilvēkiem pietrūka stingrības un pašapziņas, lai tos vienkārši pasūtītu. Nepārspēts panākumos šajā jomā ir jurists Juris Bojārs.
Kļuva skaidrs ka no Arvīda jēgas nav, un viņu mēģināja atšūt. Tas notika ar mainīgiem panākumiem. Kad likās, ka Arvīds beidzot ir veiksmīgi padzīts, viņš atkal uzpeldēja kaut kādā koordinatora statusā. Varēja just, ka viņam ir aizmugure, ko pastiprināja nekaunība un uzstājība. Liekas, ka Arvīds spēja gūt panākumus kontaktos ar tiem cilvēkiem, kuri smalkjūtības dēļ nespēja viņu pasūtīt trīs mājas tālāk. Toreiz viņš kontaktēja ar Daini Īvānu, bet patlaban jūtams, ka viņam izdevies piesmērēties prezidentam Egilam Levitam.
Patiesībā par pēdējo pārejas periodu Latvijas vēsturē rodas daudz jautājumu. Tāpēc stāsts par vēlēšanām būs ar daudzām atkāpēm. Nav svarīgi, kurš konkrēti kļuva par deputātu, bet kurš ne. Vēlēšanu laikā no 1988. gada nogales līdz 1990. gada pavasarim no PSRS kloākas dzīlēm uznira iekārtas īstie saimnieki, lai pieteiktu savas intereses un tiesības uz Latvijas pīrāga dalīšanu.
Mūsu šodienas problēmas un sašutums ir tikai par to, ka viņi saņemtās pīrāga daļas patlaban ēd. Vai, precīzāk izsakoties, mielasts tuvojas beigām, bet uz skatuves ir jauns vadonis, tverams un taustāms, ar iedvesmojoši bībelisku uzvārdu. Tad nu bībeliskie atkal pulcēsies, lai ievadītu mūs nākamajā ceļa posmā, kas ejams cilvēka tapšanā par mērkaķi.
LTF vēlēšanu centra fenomens ir tajā apstāklī, ka tur koncentrējās visas atzītās intereses, kas attiecas uz sabiedrības ideoloģisko un politisko vadību. Šo koncentrātu es vēlos piedāvāt lasītājiem, jo visu sīki aprakstīt man nav ne laika, ne vēlēšanās. Mans mērķis ir pavērt daudzas durvis, savukārt interesentiem ir iespēja izvēlēties un izpētīt pamatīgāk. Viens otrs to jau dara, un, manuprāt, tas ir pareizais ceļš. Varbūt izdosies piemeklēt atslēgu arī tām durvīm, kas ved uz taisnīgu un cilvēcisku sabiedrību.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
