Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viena no kļūdainākajām, bet vismazāk apstrīdētajām tēzēm, kas regulāri izskan Latvijas publiskajā diskursā, ir pieņēmums, ka pieaugošs valsts parāds un ikgadējs nacionālā budžeta deficīts ir kaut kas nevēlams. Pastāv dziļi iesakņojies aizspriedums, ka valsts aizņēmumi mazinās attīstības iespējas nākotnē, jo nākamajām paaudzēm būs jācieš no lielāka nodokļu sloga, lai nomaksātu arvien pieaugošos parādu procentus. Šo skatījumu var racionāli izprast – par spīti tam, ka tas ir kļūdains.

Pirmkārt, gan politiskajās aprindās, gan plašākā sabiedrībā valda uzskats, ka valsts budžets un mājsaimniecības budžets ir funkcionāli vienādi. Ja mājsaimniecības izdevumi regulāri pārsniedz ienākumus, tad tik tiešām pastāv nopietns maksātnespējas risks. Taču valsts budžets funkcionē pēc citiem principiem: valsts izdevumi pārtulkojas mājsaimniecību (tātad arī Tavos) ienākumos, un Latvijas valsts maksātnespēja būtu tik eksistenciāls drauds visai Eiropas monetārajai savienībai, ka nav uzskatāma par nopietnu risku.

Otrkārt, iemesls intuitīvai pārliecībai, ka publisks parāds ir drīzāk problēma, nevis risinājums, saistās ar vārda “parāds” semantisko ietvaru. Būt parādā – tas nozīmē būt atkarīgam no cita labvēlības. Gluži loģiski šķiet, ka prātīgāk ir izvairīties no jebkādas atkarības, jo galu galā politiskā un ekonomiskā brīvība saistās ar neatkarību un suverenitāti. Tomēr šis pieņēmums ir tikpat kļūdains kā analoģija ar mājsaimniecības budžetu.

Patiesībā “publiskais parāds” apzīmē demokrātiski kontrolējamo naudas daudzumu ekonomikā. Nauda kā maiņas līdzeklis var tikt radīta divos veidos: privāti (piemēram, kredītiestādēs) un publiski. Ja tiesības radīt naudu tiek nodotas tikai un vienīgi privātām iestādēm, tad tām tiek piešķirta vara lemt, kādiem mērķiem nauda tiks radīta (piemēram, darbībām ar nekustamo īpašumu).

Savukārt, ja naudu rada publiskas institūcijas (piemēram, valsts), tad vismaz juridiskā izpratnē lēmumi par naudas izlietošanu un sadali ir nosakāmi demokrātiski. Svarīgi paturēt prātā, ka “parāds” būs jebkurā gadījumā: vienīgā atšķirība ir tā, vai šis parāds būs privāts vai publisks.

Kaut arī pastāv ievērojams akadēmisko zināšanu kopums par monetāro procesu reālo (nevis mitoloģisko) darbību, tomēr daudzi politiķi, centrālo banku ekonomisti un baņķieri turpina runāt par mistiskiem fiskāliem limitiem un biedēt ar situāciju, kurā valsts parāds kļūs par slogu. Viņu intelektuālajā arsenālā gan joprojām nav zinātnisku pierādījumu šādiem apgalvojumiem. Šo personu izteikumi drīzāk atgādina mantru skaitīšanu, nevis intelektuāli godīgu dialogu, kas paredz gatavību atkāpties no iepotētiem uzskatiem. Tāpēc ir vērts censties izprast šīs makroekonomiskās ticības premisas, kas, lai gan iekšēji saskanīgas, ir empīriski kļūdainas.

Pirmkārt, valdošie makroekonomikas priesteri uzskata, ka privāti uzkrājumi ir publisko parādu avots. Citiem vārdiem sakot, pastāv pieņēmums, ka nauda rodas no privātpersonu komercdarbībām. Šo darbību rezultātā rodas pārpalikums, kas tiek noguldīts bankā. Ja valstis vēlas veikt finansiālas darbības, tās aizņemas šo uzkrājumu no bankas. Tas skan intuitīvi loģiski, tomēr ir fundamentāli kļūdaini. Izsniedzot aizdevumus, bankas neņem naudu no Tava konta, bet gan vienkārši rada to no zila gaisa, jo valsts tām ir piešķīrusi šādas tiesības.

Turklāt privāti uzkrājumi nemaz nevarētu rasties, ja sākotnēji nepastāvētu publiska institūcija, kas ne tikai juridiski definētu norēķinu vienību (dolārs, eiro utt.), bet arī veiktu maksājumus privātajam sektoram. Tieši publiskais sektors jeb valsts ir privāto uzkrājumu avots, un līdz ar to tam nav nepieciešams lūgt aizdevumu no privātā sektora, lai veiktu maksājumus. Lai arī eirozonā, vismaz teorētiski, valstīm ir jāvēršas pie privātiem finanšu tirgiem, lai finansētu savas darbības, faktiskā realitāte ir citāda, kā parādīšu zemāk rakstā.

Otrkārt, makroekonomikas priesteri tic, ka pieaugošs publiskais parāds un regulārs budžeta deficīts neizbēgami nozīmē pieaugošas procentu likmes, kas savukārt rada nepieciešamību palielināt nodokļus un tātad – bremzēt ekonomisko aktivitāti. Šī ir visizteiktākā makroekonomikas dogma. Būtībā tā atspoguļo pārliecību, ka procentu likmes nosaka lielākoties ekonomiski faktori: ja valsts izdevumi pārsniedz ienākumus, tai ir nepieciešams finansēt deficītu, aizņemoties no privātā sektora. Tas savukārt samazina privātajām investīcijām pieejamo kapitālu, radot papildu pieprasījuma spiedienu un šādi forsējot procentu likmes pieaugumu.

Atkal – skan intuitīvi loģiski. Tomēr jau atkal – empīriski kļūdaini. Situācijā, kurā valūta nav piesaistīta citai valūtai vai zeltam, palielināts publiskais parāds nenozīmē samazinātas iespējas privātām investīcijām. Šāda loģika darbojas tikai gadījumā, ja ir noteikts ierobežots aizņēmumu resurss. Tāpēc valdošo makroekonomikas priesteru teorijas ir arhaiskas, jo attiecas uz finanšu pasauli, kuras darbību nosaka zelta standarts. Šādā pasaulē tik tiešām, ja valsts vēlas finansēt savas darbības, tai ir nepieciešams aizņemties no privātiem uzkrājumiem – pretējā gadījumā radīsies attiecīgās valūtas un zelta maiņas risks. Tomēr mēs vairs nedzīvojam zelta standarta pasaulē.

Tātad, ja procentu likmi nenosaka ekonomiski faktori, tad kādi? Džons M. Keinss argumentēja, ka valstu obligāciju ilgtermiņa procentu likmes faktiski nosaka centrālo banku lēmumi par īstermiņa likmēm. Būtībā atbilde ir politiska – centrālā banka izvērtē ekonomikas stāvokli un lemj, vai cenu stabilitātes vārdā ir nepieciešams stimulēt vai bremzēt ekonomisko darbību. Ja, piemēram, ekonomikā strauji aug cenas, centrālā banka palielinās likmi, kas bankām ir jāmaksā, lai aizņemtos no centrālās bankas, un pretēji. Nav pat svarīgi izprast visas tehniskās darbības, lai saredzētu, ka procentu likmi nosaka apsvērumi par vispārējo ekonomikas stāvokli – nevis par valdības parāda un budžeta deficīta līmeni. Turklāt šo likmi nosaka ne privātas kredītiestādes, bet gan centrālā banka, kas ir publiska institūcija.

Lai konkretizētu šo perspektīvu, īsi jāieskicē komercbanku saikne ar centrālo banku. Gluži tāpat kā privātpersonām ir norēķinu konti komercbankās, tā arī komercbankām ir norēķinu konts centrālajā bankā. Šos finanšu resursus sauc par banku rezervēm. Tā ir atsevišķa monetārās sistēmas josla, kas bankām ir nepieciešama, lai veiktu savstarpējus maksājumus. Turklāt finanšu sistēmas stabilitātes vārdā var tikt ieviesti nosacījumi par minimālo rezervju apjomu, kas bankām ir obligāti jātur šajā norēķinu kontā. Banku rezerves ir valūta, kurā bankas izsniedz aizdevumus cita citai. Piemēram, ja dienas beigās kādai no bankām trūkst rezervju, tā aizņemsies no citas bankas par noteiktu samaksu (procentu likmi). Centrālā banka ar savām darbībām cenšas ietekmēt šo starpbanku procentu likmi, jo tā iespaidos to, kādas procentu likmes tiks piemērotas pārējai ekonomikai (arī valstu obligācijām).

Rezerves ir saistītas ar noguldījumiem un aizdevumiem, ko bankas izsniedz privātpersonām un uzņēmumiem, bet ne gluži tā, kā makroekonomikas priesteri mēdz uzskatīt. Viņu ieskatā, bankas rezervju apjoms nosaka, cik daudz aizdevumu tā var izsniegt pārējai ekonomikai – jo vairāk rezervju, jo vairāk izsniedzamo kredītu. Tomēr monetāro procesu realitāte ir citāda. Bankas izsniedz aizdevumus, vadoties nevis pēc pašu rezervju apjoma, bet gan pēc uzticamu kredītņēmēju skaita. Jo vairāk uzticamu kredītņēmēju, jo vairāk kredītu tā izsniegs – ja kredītu apjoms pārsniegs pieejamās rezerves, tad banka vienkārši tās aizņemsies no citas komercbankas vai centrālās bankas. Tātad dinamika starp rezervēm un banku kredītiem ir apvērsta.

Svarīgi arī uzsvērt, ka centrālā banka var radīt rezerves neierobežotā daudzumā. Bieži vien, cenšoties izprast šos monetāros procesus, ir grūti pārvarēt konceptuālo pieņēmumu, ka nauda ir fundamentāli ierobežots resurss, kas atkarīgs no privātpersonu uzkrājumiem. Tomēr sistēmā, kur nauda nav piesaistīta dārgmetālam vai citam politiski patvaļīgi pieņemtam kritērijam, centrālajai bankai ir unikāla spēja vienkārši radīt šādas rezerves bez ierobežojuma.

Ne velti Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagārda pagājušā gada oktobrī apstiprināja, ka ECB nevar bankrotēt. Šis apstāklis sniedz centrālajai bankai nepieciešamo kapacitāti ietekmēt finanšu sistēmas dinamiku: ja tā vēlas samazināt starpbanku procentu likmi, tā var iepludināt sistēmā papildu rezerves, – šādā gadījumā bankām būs pieejami papildu līdzekļi, ko tās pašas neizmantos un labprāt aizdos citām bankām, veidojot lejupvērstu spiedienu uz procentu likmi, un otrādi.

Pārzinot šīs darbības, ir vieglāk izprast arī trīs dažādas procentu likmes, ko ECB nosaka pēc saviem ieskatiem.

Pirmā ir “noguldījuma likme uz nakti” (angļu val. deposit rate). Šī ir likme, ko ECB maksā bankām par rezervēm, ko tās tur savā norēķinu kontā centrālajā bankā. To ieviesa 2008. gada finanšu krīzes laikā, kad centrālās bankas iepludināja rezerves finanšu sistēmā, lai motivētu komercbankas atkal izsniegt savstarpējus aizdevumus. Tomēr papildu rezerves nozīmēja, ka starpbanku likme var nokristies līdz pat nullei, kas savukārt apdraudēja centrālo banku spēju ietekmēt šīs likmes apjomu nākotnē.

Tāpēc bija nepieciešams ieviest šīs procentu likmes grīdu – centrālā banka sāka maksāt komercbankām par rezervēm, lai no tām būtu kaut kāds finansiāls labums. Šobrīd ECB noguldījuma likme ir -0,5%. Tas savukārt nozīmē, ka bankas ir spiestas maksāt ECB par jebkurām rezervēm, kas tām ir. Kāpēc? Jo ECB šādi spiež komercbankas izsniegt aizdevumus “reālajā ekonomikā”. Vari iedomāties – ja banka tev liktu maksāt par to, ka turi naudu savā kontā, tu, visticamāk, šo naudu izņemtu no bankas.

Otrā ir “refinansēšanas likme”, kas ir galvenā ECB procentu likme. Ja banka vēlas palielināt savas rezerves, tā var iemainīt kādu no saviem aktīviem (jebkurš bankas izsniegts kredīts ir aktīvs) pret ECB rezervēm. Šobrīd šī likme ir nulle, tātad bankas to var darīt bez maksas.

Visbeidzot, trešā likme ir “aizdevumu iespēja uz nakti” (angļu val. marginal lending facility), ko bankas var izmantot gadījumā, ja nav paspējušas aizņemties dienas laikā no citām bankām. Tā ir sava veida soda likme, kas šobrīd ir 0,25%.

Ko mēs varam secināt, aplūkojot šīs likmes? Pirmkārt, tās ir ļoti zemas, kas atbilst ECB vērtējumam par eirozonas ekonomikas slikto stāvokli. Otrkārt, var paredzēt, ka procentu likmes valdību obligācijām arī būs zemas. No vienas puses, eirozonas valstu valdības tik tiešām ir spiestas vērsties pie privātām kredītiestādēm, lai finansētu savas vajadzības, un līdz ar to ir atkarīgas no tirgus pieprasījuma pēc to obligācijām. Jo lielāks pieprasījums, jo mazākas likmes. Tomēr, no otras puses, ECB tiešā veidā ietekmē šo likmju apmēru, jo komercbankas iegūst eiro nevis no privātpersonu komercdarbības, bet gan no Eiropas Centrālās bankas. Ja ECB palielinās cenu, kas kredītiestādēm jāmaksā, lai iegūtu eiro, tad, loģiski, pieaugs procentu likmes arī valdību obligācijām.

Tomēr, ja ECB šobrīd kaut ko tādu izdarītu, tā būtu politiska katastrofa, jo ekonomika ieietu vēl dziļākā recesijā. Turklāt jāatminas, ka ECB patlaban pati aktīvi pērk valdību obligācijas otrreizējos tirgos, kas kredītiestādēm tās padara par faktiski bezriska aktīviem. ECB ir spiesta to darīt, jo citādi dažām eirozonas valstīm (piemēram, Itālijai) procentu likmes tik tiešām ievērojami pieaugtu, kas apdraudētu gan to dalību monetārajā savienībā, gan visu eirozonas eksistenci kopumā.

Visbeidzot, apsvērumi par publiskā parāda ilgtspēju mēdz vienpusēji koncentrēties uz absolūtiem skaitļiem: piemēram, attiecībā uz Latviju izskanēja pieņēmums, ka parādam nevajadzētu pārsniegt 50% no IKP. Tomēr šādi apgalvojumi ir ļoti primitīvi. Līdztekus parāda attiecībai pret IKP ir jāņem vērā jau minētā aizdevuma procentu likme un ekonomikas izaugsmes temps. Ja izaugsmes temps būs lielāks par procentu likmi, tad parāds vienmēr būs ilgtspējīgs – neatkarīgi no tā attiecības pret IKP. Un, kā jau minēts, procentu likmi nosaka ne ekonomiski, bet gan politiski apsvērumi.

 Tātad, ja izaugsme būs zema vai nekāda (kā šobrīd), tad arī centrālās bankas procentu likme (un līdz ar to likme, ko valsts maksās par obligāciju) būs zema vai tāda, kas nerada papildu slodzi nodokļu maksātājiem. Savukārt, ja izaugsmes temps būs liels, tad procentu likme pieaugs, bet ne virs vidējā izaugsmes rādītāja ilgtermiņā. Varbūt būs īss laika periods, kurā procentu likme pārsniegs attiecīgā gada izaugsmes rādītāju, bet ilgākā laika periodā šāda politika radītu ekonomiski nelabvēlīgu iznākumu un tātad netiktu īstenota.

Jebkurā gadījumā – retorika par parādu slogu nākamajām paaudzēm vienkārši neatbilst monetāro procesu realitātei. Procentu likmi nosaka politiski lēmumi, nevis tikai tirgus dalībnieku priekšstati par valstu ekonomisko struktūru. Arī eirozona – kas ir mērķtiecīgi veidota, lai privātas kredītiestādes varētu diktēt savus noteikumus, – ir pakļauta politiskai dinamikai.

Nākamajā rakstā veltīšu vairāk uzmanības iemesliem, kāpēc par spīti šeit aprakstītajai loģikai politiķi un baņķieri joprojām skandina frāzes par briesmām, kas draud sabiedrībai, ja publiskā parāda līmenis pieaugs.

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir pirmais no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Novērtē šo rakstu:

9
32

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ceļš uz nekurieni

FotoDaudzi brīnās, arī es, par to, ka cilvēkus nav iespējams pārliecināt, viņiem ir grūti izskaidrot, un viņi bieži nespēj saprast pat vienkāršas un elementāras lietas. Rodas loģisks jautājums, kāpēc tā ir? Iespējams, lai to saprastu, ir jāielūkojas šai līdzībā.
Lasīt visu...

21

Nē, cilvēki Latvijā nav dīvaini un neizvairās no vakcinēšanās!

FotoPar spīti masīvai antivakcinācijas kampaņai soctīklos, ko uzkurina Kremļa troļļi kopā ar visādiem vietējiem dīvainīšiem, un par spīti valdības vienveidīgajai naudas apgūšanas... pardon, atvainojiet, “vakcinācijas informācijas” kampaņai, iedzīvotāji vakcinējas tā, ka rindās stāv!
Lasīt visu...

12

Viena mācība gan, ja jebkad “ejat politikā” – rūpējieties par sevi!

FotoPROGRESĪVO valde aizmuguriski un negaidīti ir izslēgusi mani no partijas par neseno interviju. Manuprāt, lēmums par tā pieņēmējiem pasaka vairāk, nekā es jebkad spētu ietilpināt kādā savā komentārā.
Lasīt visu...

12

Omega vēlētāja vilšanās

FotoAizritējušajās Saeimas vēlēšanās balsoju par KPV LV, pieliekot plusiņu Aldim Gobzemam. Diemžēl, nokļūstot Saeimā, partija neattaisnoja lolotās cerības. Tās suņu būdas cerbers kļuva par Šveices blēža vaukšķi, bet pati KPV LV iekļāvās Kariņa valdībā un stāvēja pie esošo nejēdzību šūpuļa.
Lasīt visu...

12

Ja jums ir tikai gurķis, tad nevar uztaisīt gurķu un tomātu salātus

FotoDārgā Latvijas tiesu vara! Vai arī man jūs tagad jāsauc par likumdevēja varu? Rakstu, lai vaicātu, vai tiesa, ka tagad divi vīrieši varēs juridiski nostiprināt savas “ģimenes” attiecības un tikt valsts atzīti par “ģimeni”?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Joku diena Evri Dej, teicēnieši gardi smej

Teikas likumdošanai ir jāsoļo soli solī ar Dievzemītē notiekošajām nejēdzībām. Kad savulaik izdevu dekrētus, man prātā nevarēja ienākt, ka...

Foto

Kariņš un Pavļuts ir diskreditējuši vakcinācijas procesu un tagad grasās vakcināciju diskreditēt vēl vairāk

Vispirms valdība politiskas konjunktūras dēļ neiepirka vakcīnas un vakcinācija Latvijā tika novilcināta...

Foto

Izejiet ielās, Levita kungs, sajutīsiet, ko tauta par jums domā

Levits šodien runāja Saeimā. Runa bija tukša. Jautājums ir par redzējumu, Levita kungs. Par adekvātu redzējumu....

Foto

Tāda cilvēka viedoklis, kuram neskaidras cilmes preparāts, ko sauc par vakcīnu, nav pieņemams

Šeit izteikts vienkārša cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš šobrīd ir pensionārs, sejas masku nenēsā...

Foto

Es visu ko pieprasu un norādu, un lūdzu iedot man varu

Levit, Kariņ, Pavļut, Raivi Dzintar ar saviem prievīšu varavīksnes draugiem un pārējie pie varas esošie...

Foto

Ventspils paradokss: vēlētāji nomaina nevis Lembergu, bet gan... domes opozīciju

Pašvaldību vēlēšanas Ventspilī beigušās ar zināmu pārsteigumu: ne tajā, ka uzvaru svinēja “Latvijai un Ventspilij”, iegūstot...

Foto

Drošības līdzeklis nedrīkst tikt izvēlēts kā iebiedēšanas vai iepriekšējas sodīšanas paņēmiens

Atbilstīgi Kriminālprocesa likumam tiesībsargājošām instancēm ir pienākums vērtēt drošības līdzekļa piemērošanu saistībā ar cilvēktiesību normām....

Foto

Man vislabāk spēs palīdzēt Selma Levrence, jo viņa ir jauna, gudra, pieredzējusi un zina daudzas valodas

Pēc ilgām pārdomām par to, kas varētu kļūt par manu...

Foto

„Sargsuns” pazemīgi lūdz atlikt nodokļu reformu

Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) aicina valdošo koalīciju atlikt nodokļu reformas uzsākšanu no 2021. gada 1. jūnija. LPIA uzskata, ka...

Foto

Viss sākās ar Šleseru!

Tvnet var lasīt Re:Baltica sagatavotu propagandas rakstu, kurā skaidri tiek pateikts, ka Latvijā baznīcas nedrīkst aizstāvēt kristīgās vērtības! Esmu pārsteigts, ar kādu naidu pret Baznīcām,...

Foto

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Aivars Ozoliņš grauj Latvijas informācijas telpas kvalitāti

Pašlaik – Lielās dezinformācijas laikmetā – viens no svarīgiem uzdevumiem visiem, kuri darbojas informatīvajā telpā,...

Foto

Nākotnes vīzija par neiespējamo... (Turpinājums rakstam „Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne”)

Nesen par to runāju un pat rakstīju. Šo var uzskatīt gan par turpinājumu jau teiktajam,...

Foto

Ceļā uz ļaužu ganāmpulku

Sākotnēji biju iecerējis rakstu ar konkrētām personālijām un pierādījumu bāzi zem katras tēzes, taču tad uzaustu milzu palagu. Turklāt  patiesība ir acu...

Foto

Vīlands piedāvā neētisku lobismu?

Ralfs Vīlands neapšaubāmi ir viens no sabiedrisko attiecību jeb tā dēvētās PR nozares dinozauriem, pamatlicējiem Latvijā. Neapšaubāmi ļoti ietekmīgs....

Foto

Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne

Taisnība ir apgalvojumam, ka cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē, bet par saprātu zinātnieki vēl strīdas. Es neesmu nedz...

Foto

Īpatnais pasažieru pārvadājumu iepirkums KNAB neinteresē

Labdien, vērsos KNAB ar iesniegumu sakarā ar NRA publikāciju, no kuras izriet, ka oligarhi dabūjuši valsts dotācijas pasažieru pārvadājumiem 500...

Foto

Dažas piezīmes uz vēlēšanu biļetena malām

1. Grand Prix par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad...

Foto

Pirms bijušā kolaboranta, tagadējā politologa Skudras intervēšanas pārliecinieties, vai viņš nav paspējis piedzerties

Šajos laikos par politologu sauktā, okupācijas laikos par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas...

Foto

Absolūta saskarsmes impotence

Te mazs secinājums, izrietošs no vērojumiem. Pirms nedēļas ievietoju savā sejasgrāmatas profilā "pašiņu" ar atkailinātu plecu, kam pielipināta izdruka, kas apliecina "Teātra Vēstneša"...

Foto

Mīļā miera labad

Bieži no patriotiskām aprindām, īpaši tiem patriotiem, kuri dzīvo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmēr un...

Foto

Jaunā iekšlietu ministre – sodīta par pretkorupcijas likumdošanas pārkāpumu, prioritātes nav saistītas ar iekšlietu nozares problemātiku

Valdība ir pārskatījusi ministru portfeļu sadalījumu, mainot par nozari atbildīgos...

Foto

Interesantas lietas Ventspilī gaidāmo pašvaldības vēlēšanu sakarā

Manās rokās patrāpījās laikraksta “Latvijas Avīze” šā gada 25. maija numurs, kur Māras Libekas rakstā “Gatavojas Ventspils “atbrīvošanai”” lasu,...

Foto

Kā nav kauna kandidēt uz domi un turklāt vēl Ventspilī: kandidāta atbildes uz jautājumiem

Katram, kurš sadomā kandidēt uz Ventspils domi, jānonāk starp Skillu un Haribdu:...

Foto

Demokrātijas caurais jumts

Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību...

Foto

Ar ko Garkalnes novada domes deputāts Mārtiņš Bērziņš atšķiras no bijušā domes priekšsēdētāja Mārtiņa Gunāra Bauzes-Krastiņa

Ja Garkalnes kritušais „karalis” Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš kampj un...

Foto

Kāpēc jūs man neticat, ka vakcinācija nav obligāta, tā ir brīvprātīga un neierobežo mūsu tiesības un brīvības

Covid-19 cilvēkus nešķiro - slimo visdažādākie cilvēki neatkarīgi no vecuma,...

Foto

Paldies, ka esam gatavi iestāties par tiesībām domāt arī ar savu galvu

Paldies Matīsam Kaļānam par iniciatīvu un visiem pārējiem par to, ka esam gatavi iestāties...

Foto

Uz vēlēšanām jāiet!

Mazais vēlētāju skaits iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās liecina par nepatiku pret esošo varu un sabiedrības neprasmi reizi četros gados lietderīgāk izlietot savu instrumentu –...

Foto

Jāmaina nevis citas valsts karogi, bet kas cits

Visi ir pieauguši cilvēki. Gribi - vakcinējies, gribi - nē. Svarīgāk ir - vajag atcelt ierobežojumus, un katrs...

Foto

Jānis Reirs ir sliktāks par izbijušu čekistu

Ja jūs jautātu - kāpēc esmu sācis tik ļoti neuzticēties "Vienotības" kartelim? Tāpēc, ka viņi ar Krišjāni Kariņu priekšgalā,...