Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viena no kļūdainākajām, bet vismazāk apstrīdētajām tēzēm, kas regulāri izskan Latvijas publiskajā diskursā, ir pieņēmums, ka pieaugošs valsts parāds un ikgadējs nacionālā budžeta deficīts ir kaut kas nevēlams. Pastāv dziļi iesakņojies aizspriedums, ka valsts aizņēmumi mazinās attīstības iespējas nākotnē, jo nākamajām paaudzēm būs jācieš no lielāka nodokļu sloga, lai nomaksātu arvien pieaugošos parādu procentus. Šo skatījumu var racionāli izprast – par spīti tam, ka tas ir kļūdains.

Pirmkārt, gan politiskajās aprindās, gan plašākā sabiedrībā valda uzskats, ka valsts budžets un mājsaimniecības budžets ir funkcionāli vienādi. Ja mājsaimniecības izdevumi regulāri pārsniedz ienākumus, tad tik tiešām pastāv nopietns maksātnespējas risks. Taču valsts budžets funkcionē pēc citiem principiem: valsts izdevumi pārtulkojas mājsaimniecību (tātad arī Tavos) ienākumos, un Latvijas valsts maksātnespēja būtu tik eksistenciāls drauds visai Eiropas monetārajai savienībai, ka nav uzskatāma par nopietnu risku.

Otrkārt, iemesls intuitīvai pārliecībai, ka publisks parāds ir drīzāk problēma, nevis risinājums, saistās ar vārda “parāds” semantisko ietvaru. Būt parādā – tas nozīmē būt atkarīgam no cita labvēlības. Gluži loģiski šķiet, ka prātīgāk ir izvairīties no jebkādas atkarības, jo galu galā politiskā un ekonomiskā brīvība saistās ar neatkarību un suverenitāti. Tomēr šis pieņēmums ir tikpat kļūdains kā analoģija ar mājsaimniecības budžetu.

Patiesībā “publiskais parāds” apzīmē demokrātiski kontrolējamo naudas daudzumu ekonomikā. Nauda kā maiņas līdzeklis var tikt radīta divos veidos: privāti (piemēram, kredītiestādēs) un publiski. Ja tiesības radīt naudu tiek nodotas tikai un vienīgi privātām iestādēm, tad tām tiek piešķirta vara lemt, kādiem mērķiem nauda tiks radīta (piemēram, darbībām ar nekustamo īpašumu).

Savukārt, ja naudu rada publiskas institūcijas (piemēram, valsts), tad vismaz juridiskā izpratnē lēmumi par naudas izlietošanu un sadali ir nosakāmi demokrātiski. Svarīgi paturēt prātā, ka “parāds” būs jebkurā gadījumā: vienīgā atšķirība ir tā, vai šis parāds būs privāts vai publisks.

Kaut arī pastāv ievērojams akadēmisko zināšanu kopums par monetāro procesu reālo (nevis mitoloģisko) darbību, tomēr daudzi politiķi, centrālo banku ekonomisti un baņķieri turpina runāt par mistiskiem fiskāliem limitiem un biedēt ar situāciju, kurā valsts parāds kļūs par slogu. Viņu intelektuālajā arsenālā gan joprojām nav zinātnisku pierādījumu šādiem apgalvojumiem. Šo personu izteikumi drīzāk atgādina mantru skaitīšanu, nevis intelektuāli godīgu dialogu, kas paredz gatavību atkāpties no iepotētiem uzskatiem. Tāpēc ir vērts censties izprast šīs makroekonomiskās ticības premisas, kas, lai gan iekšēji saskanīgas, ir empīriski kļūdainas.

Pirmkārt, valdošie makroekonomikas priesteri uzskata, ka privāti uzkrājumi ir publisko parādu avots. Citiem vārdiem sakot, pastāv pieņēmums, ka nauda rodas no privātpersonu komercdarbībām. Šo darbību rezultātā rodas pārpalikums, kas tiek noguldīts bankā. Ja valstis vēlas veikt finansiālas darbības, tās aizņemas šo uzkrājumu no bankas. Tas skan intuitīvi loģiski, tomēr ir fundamentāli kļūdaini. Izsniedzot aizdevumus, bankas neņem naudu no Tava konta, bet gan vienkārši rada to no zila gaisa, jo valsts tām ir piešķīrusi šādas tiesības.

Turklāt privāti uzkrājumi nemaz nevarētu rasties, ja sākotnēji nepastāvētu publiska institūcija, kas ne tikai juridiski definētu norēķinu vienību (dolārs, eiro utt.), bet arī veiktu maksājumus privātajam sektoram. Tieši publiskais sektors jeb valsts ir privāto uzkrājumu avots, un līdz ar to tam nav nepieciešams lūgt aizdevumu no privātā sektora, lai veiktu maksājumus. Lai arī eirozonā, vismaz teorētiski, valstīm ir jāvēršas pie privātiem finanšu tirgiem, lai finansētu savas darbības, faktiskā realitāte ir citāda, kā parādīšu zemāk rakstā.

Otrkārt, makroekonomikas priesteri tic, ka pieaugošs publiskais parāds un regulārs budžeta deficīts neizbēgami nozīmē pieaugošas procentu likmes, kas savukārt rada nepieciešamību palielināt nodokļus un tātad – bremzēt ekonomisko aktivitāti. Šī ir visizteiktākā makroekonomikas dogma. Būtībā tā atspoguļo pārliecību, ka procentu likmes nosaka lielākoties ekonomiski faktori: ja valsts izdevumi pārsniedz ienākumus, tai ir nepieciešams finansēt deficītu, aizņemoties no privātā sektora. Tas savukārt samazina privātajām investīcijām pieejamo kapitālu, radot papildu pieprasījuma spiedienu un šādi forsējot procentu likmes pieaugumu.

Atkal – skan intuitīvi loģiski. Tomēr jau atkal – empīriski kļūdaini. Situācijā, kurā valūta nav piesaistīta citai valūtai vai zeltam, palielināts publiskais parāds nenozīmē samazinātas iespējas privātām investīcijām. Šāda loģika darbojas tikai gadījumā, ja ir noteikts ierobežots aizņēmumu resurss. Tāpēc valdošo makroekonomikas priesteru teorijas ir arhaiskas, jo attiecas uz finanšu pasauli, kuras darbību nosaka zelta standarts. Šādā pasaulē tik tiešām, ja valsts vēlas finansēt savas darbības, tai ir nepieciešams aizņemties no privātiem uzkrājumiem – pretējā gadījumā radīsies attiecīgās valūtas un zelta maiņas risks. Tomēr mēs vairs nedzīvojam zelta standarta pasaulē.

Tātad, ja procentu likmi nenosaka ekonomiski faktori, tad kādi? Džons M. Keinss argumentēja, ka valstu obligāciju ilgtermiņa procentu likmes faktiski nosaka centrālo banku lēmumi par īstermiņa likmēm. Būtībā atbilde ir politiska – centrālā banka izvērtē ekonomikas stāvokli un lemj, vai cenu stabilitātes vārdā ir nepieciešams stimulēt vai bremzēt ekonomisko darbību. Ja, piemēram, ekonomikā strauji aug cenas, centrālā banka palielinās likmi, kas bankām ir jāmaksā, lai aizņemtos no centrālās bankas, un pretēji. Nav pat svarīgi izprast visas tehniskās darbības, lai saredzētu, ka procentu likmi nosaka apsvērumi par vispārējo ekonomikas stāvokli – nevis par valdības parāda un budžeta deficīta līmeni. Turklāt šo likmi nosaka ne privātas kredītiestādes, bet gan centrālā banka, kas ir publiska institūcija.

Lai konkretizētu šo perspektīvu, īsi jāieskicē komercbanku saikne ar centrālo banku. Gluži tāpat kā privātpersonām ir norēķinu konti komercbankās, tā arī komercbankām ir norēķinu konts centrālajā bankā. Šos finanšu resursus sauc par banku rezervēm. Tā ir atsevišķa monetārās sistēmas josla, kas bankām ir nepieciešama, lai veiktu savstarpējus maksājumus. Turklāt finanšu sistēmas stabilitātes vārdā var tikt ieviesti nosacījumi par minimālo rezervju apjomu, kas bankām ir obligāti jātur šajā norēķinu kontā. Banku rezerves ir valūta, kurā bankas izsniedz aizdevumus cita citai. Piemēram, ja dienas beigās kādai no bankām trūkst rezervju, tā aizņemsies no citas bankas par noteiktu samaksu (procentu likmi). Centrālā banka ar savām darbībām cenšas ietekmēt šo starpbanku procentu likmi, jo tā iespaidos to, kādas procentu likmes tiks piemērotas pārējai ekonomikai (arī valstu obligācijām).

Rezerves ir saistītas ar noguldījumiem un aizdevumiem, ko bankas izsniedz privātpersonām un uzņēmumiem, bet ne gluži tā, kā makroekonomikas priesteri mēdz uzskatīt. Viņu ieskatā, bankas rezervju apjoms nosaka, cik daudz aizdevumu tā var izsniegt pārējai ekonomikai – jo vairāk rezervju, jo vairāk izsniedzamo kredītu. Tomēr monetāro procesu realitāte ir citāda. Bankas izsniedz aizdevumus, vadoties nevis pēc pašu rezervju apjoma, bet gan pēc uzticamu kredītņēmēju skaita. Jo vairāk uzticamu kredītņēmēju, jo vairāk kredītu tā izsniegs – ja kredītu apjoms pārsniegs pieejamās rezerves, tad banka vienkārši tās aizņemsies no citas komercbankas vai centrālās bankas. Tātad dinamika starp rezervēm un banku kredītiem ir apvērsta.

Svarīgi arī uzsvērt, ka centrālā banka var radīt rezerves neierobežotā daudzumā. Bieži vien, cenšoties izprast šos monetāros procesus, ir grūti pārvarēt konceptuālo pieņēmumu, ka nauda ir fundamentāli ierobežots resurss, kas atkarīgs no privātpersonu uzkrājumiem. Tomēr sistēmā, kur nauda nav piesaistīta dārgmetālam vai citam politiski patvaļīgi pieņemtam kritērijam, centrālajai bankai ir unikāla spēja vienkārši radīt šādas rezerves bez ierobežojuma.

Ne velti Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagārda pagājušā gada oktobrī apstiprināja, ka ECB nevar bankrotēt. Šis apstāklis sniedz centrālajai bankai nepieciešamo kapacitāti ietekmēt finanšu sistēmas dinamiku: ja tā vēlas samazināt starpbanku procentu likmi, tā var iepludināt sistēmā papildu rezerves, – šādā gadījumā bankām būs pieejami papildu līdzekļi, ko tās pašas neizmantos un labprāt aizdos citām bankām, veidojot lejupvērstu spiedienu uz procentu likmi, un otrādi.

Pārzinot šīs darbības, ir vieglāk izprast arī trīs dažādas procentu likmes, ko ECB nosaka pēc saviem ieskatiem.

Pirmā ir “noguldījuma likme uz nakti” (angļu val. deposit rate). Šī ir likme, ko ECB maksā bankām par rezervēm, ko tās tur savā norēķinu kontā centrālajā bankā. To ieviesa 2008. gada finanšu krīzes laikā, kad centrālās bankas iepludināja rezerves finanšu sistēmā, lai motivētu komercbankas atkal izsniegt savstarpējus aizdevumus. Tomēr papildu rezerves nozīmēja, ka starpbanku likme var nokristies līdz pat nullei, kas savukārt apdraudēja centrālo banku spēju ietekmēt šīs likmes apjomu nākotnē.

Tāpēc bija nepieciešams ieviest šīs procentu likmes grīdu – centrālā banka sāka maksāt komercbankām par rezervēm, lai no tām būtu kaut kāds finansiāls labums. Šobrīd ECB noguldījuma likme ir -0,5%. Tas savukārt nozīmē, ka bankas ir spiestas maksāt ECB par jebkurām rezervēm, kas tām ir. Kāpēc? Jo ECB šādi spiež komercbankas izsniegt aizdevumus “reālajā ekonomikā”. Vari iedomāties – ja banka tev liktu maksāt par to, ka turi naudu savā kontā, tu, visticamāk, šo naudu izņemtu no bankas.

Otrā ir “refinansēšanas likme”, kas ir galvenā ECB procentu likme. Ja banka vēlas palielināt savas rezerves, tā var iemainīt kādu no saviem aktīviem (jebkurš bankas izsniegts kredīts ir aktīvs) pret ECB rezervēm. Šobrīd šī likme ir nulle, tātad bankas to var darīt bez maksas.

Visbeidzot, trešā likme ir “aizdevumu iespēja uz nakti” (angļu val. marginal lending facility), ko bankas var izmantot gadījumā, ja nav paspējušas aizņemties dienas laikā no citām bankām. Tā ir sava veida soda likme, kas šobrīd ir 0,25%.

Ko mēs varam secināt, aplūkojot šīs likmes? Pirmkārt, tās ir ļoti zemas, kas atbilst ECB vērtējumam par eirozonas ekonomikas slikto stāvokli. Otrkārt, var paredzēt, ka procentu likmes valdību obligācijām arī būs zemas. No vienas puses, eirozonas valstu valdības tik tiešām ir spiestas vērsties pie privātām kredītiestādēm, lai finansētu savas vajadzības, un līdz ar to ir atkarīgas no tirgus pieprasījuma pēc to obligācijām. Jo lielāks pieprasījums, jo mazākas likmes. Tomēr, no otras puses, ECB tiešā veidā ietekmē šo likmju apmēru, jo komercbankas iegūst eiro nevis no privātpersonu komercdarbības, bet gan no Eiropas Centrālās bankas. Ja ECB palielinās cenu, kas kredītiestādēm jāmaksā, lai iegūtu eiro, tad, loģiski, pieaugs procentu likmes arī valdību obligācijām.

Tomēr, ja ECB šobrīd kaut ko tādu izdarītu, tā būtu politiska katastrofa, jo ekonomika ieietu vēl dziļākā recesijā. Turklāt jāatminas, ka ECB patlaban pati aktīvi pērk valdību obligācijas otrreizējos tirgos, kas kredītiestādēm tās padara par faktiski bezriska aktīviem. ECB ir spiesta to darīt, jo citādi dažām eirozonas valstīm (piemēram, Itālijai) procentu likmes tik tiešām ievērojami pieaugtu, kas apdraudētu gan to dalību monetārajā savienībā, gan visu eirozonas eksistenci kopumā.

Visbeidzot, apsvērumi par publiskā parāda ilgtspēju mēdz vienpusēji koncentrēties uz absolūtiem skaitļiem: piemēram, attiecībā uz Latviju izskanēja pieņēmums, ka parādam nevajadzētu pārsniegt 50% no IKP. Tomēr šādi apgalvojumi ir ļoti primitīvi. Līdztekus parāda attiecībai pret IKP ir jāņem vērā jau minētā aizdevuma procentu likme un ekonomikas izaugsmes temps. Ja izaugsmes temps būs lielāks par procentu likmi, tad parāds vienmēr būs ilgtspējīgs – neatkarīgi no tā attiecības pret IKP. Un, kā jau minēts, procentu likmi nosaka ne ekonomiski, bet gan politiski apsvērumi.

 Tātad, ja izaugsme būs zema vai nekāda (kā šobrīd), tad arī centrālās bankas procentu likme (un līdz ar to likme, ko valsts maksās par obligāciju) būs zema vai tāda, kas nerada papildu slodzi nodokļu maksātājiem. Savukārt, ja izaugsmes temps būs liels, tad procentu likme pieaugs, bet ne virs vidējā izaugsmes rādītāja ilgtermiņā. Varbūt būs īss laika periods, kurā procentu likme pārsniegs attiecīgā gada izaugsmes rādītāju, bet ilgākā laika periodā šāda politika radītu ekonomiski nelabvēlīgu iznākumu un tātad netiktu īstenota.

Jebkurā gadījumā – retorika par parādu slogu nākamajām paaudzēm vienkārši neatbilst monetāro procesu realitātei. Procentu likmi nosaka politiski lēmumi, nevis tikai tirgus dalībnieku priekšstati par valstu ekonomisko struktūru. Arī eirozona – kas ir mērķtiecīgi veidota, lai privātas kredītiestādes varētu diktēt savus noteikumus, – ir pakļauta politiskai dinamikai.

Nākamajā rakstā veltīšu vairāk uzmanības iemesliem, kāpēc par spīti šeit aprakstītajai loģikai politiķi un baņķieri joprojām skandina frāzes par briesmām, kas draud sabiedrībai, ja publiskā parāda līmenis pieaugs.

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir pirmais no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Novērtē šo rakstu:

10
32

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

FotoLīdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Lasīt visu...

15

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

FotoŠis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Lasīt visu...

21

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

FotoJums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Lasīt visu...

21

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

FotoSatversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Lasīt visu...

21

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

FotoVadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

FotoNepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Lasīt visu...

20

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

FotoĻoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

FotoJūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Lasīt visu...

21

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

FotoMums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...

Foto

Inflācijas krīze – laiks, kad mērķtiecīgi izvēlēties Latvijas uzturproduktus

„Rudentiņis – bagāts vīrs,” septembrī, vācot ražu vai gādājot krājumus ziemai, teica mūsu senči. Septembris mūsdienās ir...

Foto

Kariņam aste kājstarpē - "Vienotības" premjers izrādījies Putina skolnieks

Jau vairākus mēnešus virkne mediju aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu piedalīties raidījumos, kuros bija iecerēts iztirzāt premjera...

Foto

Politikā man kopā ar Pavļutu pie siles tikt neizdevās, tagad izmēģināšu „dzimumu līdztiesības” tēmu

"Dzimumu līdztiesība?! Mums taču ar to viss kārtībā!" ir biežākā reakcija, kad...

Foto

Tikai nesmejieties, kad es jums mēģināšu iestāstīt, ka Latvijas valsts šajos četros gados ir kļuvusi drošāka un stiprāka

13. Saeima ierakstīs Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs...

Foto

1. oktobra mājsēdes organizatori

Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu...

Foto

Subjektīvs Saeimas deputātu kandidātu sarakstu apskats

Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena...

Foto

LPSR 2.0 kūrē reliģiju

Levits, kas identificē sevi kā latvieti, sadarbībā ar valdošās koalīcijas tieslietu ministru (lasi – boļševiku komisāru) Bordānu ir iesniedzis likumprojektu, lai mainītu...

Foto

Vēlēšanas: piedalīties vai ignorēt?

Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu...

Foto

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda bezatbildīgo aicinājumu doties meklēt un fotografēt lāčus

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu,...

Foto

Elektrizētā priekšvēlēšanu kampaņa

Par Dievzemītes “reņģēdāju” nežēlīgu dīrāšanu 2007.—2010. gada finanšu krīzes laikā Valdis Dombrovskis (JV) ticis pie amata Eiropas Komisijā. Toreiz pat starptautiskie naudas dūži...

Foto

Jehovas liecinieki atsāk apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietās

Pēc divarpus gadu pārtraukuma no 1. septembra Jehovas liecinieki visā pasaulē, arī Latvijā, atsāks to savas darbības aspektu, kas...

Foto

Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Nu jau ar zināmu regularitāti līdz mums nonāk lietas, kur Valsts ieņēmumu dienests (VID) apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā...