Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viena no kļūdainākajām, bet vismazāk apstrīdētajām tēzēm, kas regulāri izskan Latvijas publiskajā diskursā, ir pieņēmums, ka pieaugošs valsts parāds un ikgadējs nacionālā budžeta deficīts ir kaut kas nevēlams. Pastāv dziļi iesakņojies aizspriedums, ka valsts aizņēmumi mazinās attīstības iespējas nākotnē, jo nākamajām paaudzēm būs jācieš no lielāka nodokļu sloga, lai nomaksātu arvien pieaugošos parādu procentus. Šo skatījumu var racionāli izprast – par spīti tam, ka tas ir kļūdains.

Pirmkārt, gan politiskajās aprindās, gan plašākā sabiedrībā valda uzskats, ka valsts budžets un mājsaimniecības budžets ir funkcionāli vienādi. Ja mājsaimniecības izdevumi regulāri pārsniedz ienākumus, tad tik tiešām pastāv nopietns maksātnespējas risks. Taču valsts budžets funkcionē pēc citiem principiem: valsts izdevumi pārtulkojas mājsaimniecību (tātad arī Tavos) ienākumos, un Latvijas valsts maksātnespēja būtu tik eksistenciāls drauds visai Eiropas monetārajai savienībai, ka nav uzskatāma par nopietnu risku.

Otrkārt, iemesls intuitīvai pārliecībai, ka publisks parāds ir drīzāk problēma, nevis risinājums, saistās ar vārda “parāds” semantisko ietvaru. Būt parādā – tas nozīmē būt atkarīgam no cita labvēlības. Gluži loģiski šķiet, ka prātīgāk ir izvairīties no jebkādas atkarības, jo galu galā politiskā un ekonomiskā brīvība saistās ar neatkarību un suverenitāti. Tomēr šis pieņēmums ir tikpat kļūdains kā analoģija ar mājsaimniecības budžetu.

Patiesībā “publiskais parāds” apzīmē demokrātiski kontrolējamo naudas daudzumu ekonomikā. Nauda kā maiņas līdzeklis var tikt radīta divos veidos: privāti (piemēram, kredītiestādēs) un publiski. Ja tiesības radīt naudu tiek nodotas tikai un vienīgi privātām iestādēm, tad tām tiek piešķirta vara lemt, kādiem mērķiem nauda tiks radīta (piemēram, darbībām ar nekustamo īpašumu).

Savukārt, ja naudu rada publiskas institūcijas (piemēram, valsts), tad vismaz juridiskā izpratnē lēmumi par naudas izlietošanu un sadali ir nosakāmi demokrātiski. Svarīgi paturēt prātā, ka “parāds” būs jebkurā gadījumā: vienīgā atšķirība ir tā, vai šis parāds būs privāts vai publisks.

Kaut arī pastāv ievērojams akadēmisko zināšanu kopums par monetāro procesu reālo (nevis mitoloģisko) darbību, tomēr daudzi politiķi, centrālo banku ekonomisti un baņķieri turpina runāt par mistiskiem fiskāliem limitiem un biedēt ar situāciju, kurā valsts parāds kļūs par slogu. Viņu intelektuālajā arsenālā gan joprojām nav zinātnisku pierādījumu šādiem apgalvojumiem. Šo personu izteikumi drīzāk atgādina mantru skaitīšanu, nevis intelektuāli godīgu dialogu, kas paredz gatavību atkāpties no iepotētiem uzskatiem. Tāpēc ir vērts censties izprast šīs makroekonomiskās ticības premisas, kas, lai gan iekšēji saskanīgas, ir empīriski kļūdainas.

Pirmkārt, valdošie makroekonomikas priesteri uzskata, ka privāti uzkrājumi ir publisko parādu avots. Citiem vārdiem sakot, pastāv pieņēmums, ka nauda rodas no privātpersonu komercdarbībām. Šo darbību rezultātā rodas pārpalikums, kas tiek noguldīts bankā. Ja valstis vēlas veikt finansiālas darbības, tās aizņemas šo uzkrājumu no bankas. Tas skan intuitīvi loģiski, tomēr ir fundamentāli kļūdaini. Izsniedzot aizdevumus, bankas neņem naudu no Tava konta, bet gan vienkārši rada to no zila gaisa, jo valsts tām ir piešķīrusi šādas tiesības.

Turklāt privāti uzkrājumi nemaz nevarētu rasties, ja sākotnēji nepastāvētu publiska institūcija, kas ne tikai juridiski definētu norēķinu vienību (dolārs, eiro utt.), bet arī veiktu maksājumus privātajam sektoram. Tieši publiskais sektors jeb valsts ir privāto uzkrājumu avots, un līdz ar to tam nav nepieciešams lūgt aizdevumu no privātā sektora, lai veiktu maksājumus. Lai arī eirozonā, vismaz teorētiski, valstīm ir jāvēršas pie privātiem finanšu tirgiem, lai finansētu savas darbības, faktiskā realitāte ir citāda, kā parādīšu zemāk rakstā.

Otrkārt, makroekonomikas priesteri tic, ka pieaugošs publiskais parāds un regulārs budžeta deficīts neizbēgami nozīmē pieaugošas procentu likmes, kas savukārt rada nepieciešamību palielināt nodokļus un tātad – bremzēt ekonomisko aktivitāti. Šī ir visizteiktākā makroekonomikas dogma. Būtībā tā atspoguļo pārliecību, ka procentu likmes nosaka lielākoties ekonomiski faktori: ja valsts izdevumi pārsniedz ienākumus, tai ir nepieciešams finansēt deficītu, aizņemoties no privātā sektora. Tas savukārt samazina privātajām investīcijām pieejamo kapitālu, radot papildu pieprasījuma spiedienu un šādi forsējot procentu likmes pieaugumu.

Atkal – skan intuitīvi loģiski. Tomēr jau atkal – empīriski kļūdaini. Situācijā, kurā valūta nav piesaistīta citai valūtai vai zeltam, palielināts publiskais parāds nenozīmē samazinātas iespējas privātām investīcijām. Šāda loģika darbojas tikai gadījumā, ja ir noteikts ierobežots aizņēmumu resurss. Tāpēc valdošo makroekonomikas priesteru teorijas ir arhaiskas, jo attiecas uz finanšu pasauli, kuras darbību nosaka zelta standarts. Šādā pasaulē tik tiešām, ja valsts vēlas finansēt savas darbības, tai ir nepieciešams aizņemties no privātiem uzkrājumiem – pretējā gadījumā radīsies attiecīgās valūtas un zelta maiņas risks. Tomēr mēs vairs nedzīvojam zelta standarta pasaulē.

Tātad, ja procentu likmi nenosaka ekonomiski faktori, tad kādi? Džons M. Keinss argumentēja, ka valstu obligāciju ilgtermiņa procentu likmes faktiski nosaka centrālo banku lēmumi par īstermiņa likmēm. Būtībā atbilde ir politiska – centrālā banka izvērtē ekonomikas stāvokli un lemj, vai cenu stabilitātes vārdā ir nepieciešams stimulēt vai bremzēt ekonomisko darbību. Ja, piemēram, ekonomikā strauji aug cenas, centrālā banka palielinās likmi, kas bankām ir jāmaksā, lai aizņemtos no centrālās bankas, un pretēji. Nav pat svarīgi izprast visas tehniskās darbības, lai saredzētu, ka procentu likmi nosaka apsvērumi par vispārējo ekonomikas stāvokli – nevis par valdības parāda un budžeta deficīta līmeni. Turklāt šo likmi nosaka ne privātas kredītiestādes, bet gan centrālā banka, kas ir publiska institūcija.

Lai konkretizētu šo perspektīvu, īsi jāieskicē komercbanku saikne ar centrālo banku. Gluži tāpat kā privātpersonām ir norēķinu konti komercbankās, tā arī komercbankām ir norēķinu konts centrālajā bankā. Šos finanšu resursus sauc par banku rezervēm. Tā ir atsevišķa monetārās sistēmas josla, kas bankām ir nepieciešama, lai veiktu savstarpējus maksājumus. Turklāt finanšu sistēmas stabilitātes vārdā var tikt ieviesti nosacījumi par minimālo rezervju apjomu, kas bankām ir obligāti jātur šajā norēķinu kontā. Banku rezerves ir valūta, kurā bankas izsniedz aizdevumus cita citai. Piemēram, ja dienas beigās kādai no bankām trūkst rezervju, tā aizņemsies no citas bankas par noteiktu samaksu (procentu likmi). Centrālā banka ar savām darbībām cenšas ietekmēt šo starpbanku procentu likmi, jo tā iespaidos to, kādas procentu likmes tiks piemērotas pārējai ekonomikai (arī valstu obligācijām).

Rezerves ir saistītas ar noguldījumiem un aizdevumiem, ko bankas izsniedz privātpersonām un uzņēmumiem, bet ne gluži tā, kā makroekonomikas priesteri mēdz uzskatīt. Viņu ieskatā, bankas rezervju apjoms nosaka, cik daudz aizdevumu tā var izsniegt pārējai ekonomikai – jo vairāk rezervju, jo vairāk izsniedzamo kredītu. Tomēr monetāro procesu realitāte ir citāda. Bankas izsniedz aizdevumus, vadoties nevis pēc pašu rezervju apjoma, bet gan pēc uzticamu kredītņēmēju skaita. Jo vairāk uzticamu kredītņēmēju, jo vairāk kredītu tā izsniegs – ja kredītu apjoms pārsniegs pieejamās rezerves, tad banka vienkārši tās aizņemsies no citas komercbankas vai centrālās bankas. Tātad dinamika starp rezervēm un banku kredītiem ir apvērsta.

Svarīgi arī uzsvērt, ka centrālā banka var radīt rezerves neierobežotā daudzumā. Bieži vien, cenšoties izprast šos monetāros procesus, ir grūti pārvarēt konceptuālo pieņēmumu, ka nauda ir fundamentāli ierobežots resurss, kas atkarīgs no privātpersonu uzkrājumiem. Tomēr sistēmā, kur nauda nav piesaistīta dārgmetālam vai citam politiski patvaļīgi pieņemtam kritērijam, centrālajai bankai ir unikāla spēja vienkārši radīt šādas rezerves bez ierobežojuma.

Ne velti Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagārda pagājušā gada oktobrī apstiprināja, ka ECB nevar bankrotēt. Šis apstāklis sniedz centrālajai bankai nepieciešamo kapacitāti ietekmēt finanšu sistēmas dinamiku: ja tā vēlas samazināt starpbanku procentu likmi, tā var iepludināt sistēmā papildu rezerves, – šādā gadījumā bankām būs pieejami papildu līdzekļi, ko tās pašas neizmantos un labprāt aizdos citām bankām, veidojot lejupvērstu spiedienu uz procentu likmi, un otrādi.

Pārzinot šīs darbības, ir vieglāk izprast arī trīs dažādas procentu likmes, ko ECB nosaka pēc saviem ieskatiem.

Pirmā ir “noguldījuma likme uz nakti” (angļu val. deposit rate). Šī ir likme, ko ECB maksā bankām par rezervēm, ko tās tur savā norēķinu kontā centrālajā bankā. To ieviesa 2008. gada finanšu krīzes laikā, kad centrālās bankas iepludināja rezerves finanšu sistēmā, lai motivētu komercbankas atkal izsniegt savstarpējus aizdevumus. Tomēr papildu rezerves nozīmēja, ka starpbanku likme var nokristies līdz pat nullei, kas savukārt apdraudēja centrālo banku spēju ietekmēt šīs likmes apjomu nākotnē.

Tāpēc bija nepieciešams ieviest šīs procentu likmes grīdu – centrālā banka sāka maksāt komercbankām par rezervēm, lai no tām būtu kaut kāds finansiāls labums. Šobrīd ECB noguldījuma likme ir -0,5%. Tas savukārt nozīmē, ka bankas ir spiestas maksāt ECB par jebkurām rezervēm, kas tām ir. Kāpēc? Jo ECB šādi spiež komercbankas izsniegt aizdevumus “reālajā ekonomikā”. Vari iedomāties – ja banka tev liktu maksāt par to, ka turi naudu savā kontā, tu, visticamāk, šo naudu izņemtu no bankas.

Otrā ir “refinansēšanas likme”, kas ir galvenā ECB procentu likme. Ja banka vēlas palielināt savas rezerves, tā var iemainīt kādu no saviem aktīviem (jebkurš bankas izsniegts kredīts ir aktīvs) pret ECB rezervēm. Šobrīd šī likme ir nulle, tātad bankas to var darīt bez maksas.

Visbeidzot, trešā likme ir “aizdevumu iespēja uz nakti” (angļu val. marginal lending facility), ko bankas var izmantot gadījumā, ja nav paspējušas aizņemties dienas laikā no citām bankām. Tā ir sava veida soda likme, kas šobrīd ir 0,25%.

Ko mēs varam secināt, aplūkojot šīs likmes? Pirmkārt, tās ir ļoti zemas, kas atbilst ECB vērtējumam par eirozonas ekonomikas slikto stāvokli. Otrkārt, var paredzēt, ka procentu likmes valdību obligācijām arī būs zemas. No vienas puses, eirozonas valstu valdības tik tiešām ir spiestas vērsties pie privātām kredītiestādēm, lai finansētu savas vajadzības, un līdz ar to ir atkarīgas no tirgus pieprasījuma pēc to obligācijām. Jo lielāks pieprasījums, jo mazākas likmes. Tomēr, no otras puses, ECB tiešā veidā ietekmē šo likmju apmēru, jo komercbankas iegūst eiro nevis no privātpersonu komercdarbības, bet gan no Eiropas Centrālās bankas. Ja ECB palielinās cenu, kas kredītiestādēm jāmaksā, lai iegūtu eiro, tad, loģiski, pieaugs procentu likmes arī valdību obligācijām.

Tomēr, ja ECB šobrīd kaut ko tādu izdarītu, tā būtu politiska katastrofa, jo ekonomika ieietu vēl dziļākā recesijā. Turklāt jāatminas, ka ECB patlaban pati aktīvi pērk valdību obligācijas otrreizējos tirgos, kas kredītiestādēm tās padara par faktiski bezriska aktīviem. ECB ir spiesta to darīt, jo citādi dažām eirozonas valstīm (piemēram, Itālijai) procentu likmes tik tiešām ievērojami pieaugtu, kas apdraudētu gan to dalību monetārajā savienībā, gan visu eirozonas eksistenci kopumā.

Visbeidzot, apsvērumi par publiskā parāda ilgtspēju mēdz vienpusēji koncentrēties uz absolūtiem skaitļiem: piemēram, attiecībā uz Latviju izskanēja pieņēmums, ka parādam nevajadzētu pārsniegt 50% no IKP. Tomēr šādi apgalvojumi ir ļoti primitīvi. Līdztekus parāda attiecībai pret IKP ir jāņem vērā jau minētā aizdevuma procentu likme un ekonomikas izaugsmes temps. Ja izaugsmes temps būs lielāks par procentu likmi, tad parāds vienmēr būs ilgtspējīgs – neatkarīgi no tā attiecības pret IKP. Un, kā jau minēts, procentu likmi nosaka ne ekonomiski, bet gan politiski apsvērumi.

 Tātad, ja izaugsme būs zema vai nekāda (kā šobrīd), tad arī centrālās bankas procentu likme (un līdz ar to likme, ko valsts maksās par obligāciju) būs zema vai tāda, kas nerada papildu slodzi nodokļu maksātājiem. Savukārt, ja izaugsmes temps būs liels, tad procentu likme pieaugs, bet ne virs vidējā izaugsmes rādītāja ilgtermiņā. Varbūt būs īss laika periods, kurā procentu likme pārsniegs attiecīgā gada izaugsmes rādītāju, bet ilgākā laika periodā šāda politika radītu ekonomiski nelabvēlīgu iznākumu un tātad netiktu īstenota.

Jebkurā gadījumā – retorika par parādu slogu nākamajām paaudzēm vienkārši neatbilst monetāro procesu realitātei. Procentu likmi nosaka politiski lēmumi, nevis tikai tirgus dalībnieku priekšstati par valstu ekonomisko struktūru. Arī eirozona – kas ir mērķtiecīgi veidota, lai privātas kredītiestādes varētu diktēt savus noteikumus, – ir pakļauta politiskai dinamikai.

Nākamajā rakstā veltīšu vairāk uzmanības iemesliem, kāpēc par spīti šeit aprakstītajai loģikai politiķi un baņķieri joprojām skandina frāzes par briesmām, kas draud sabiedrībai, ja publiskā parāda līmenis pieaugs.

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir pirmais no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Novērtē šo rakstu:

10
32

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Priekšlikums ir tikai par mūsu nodokļu maksātāju segtajām atlīdzībām

FotoAtsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Lasīt visu...

18

Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!

FotoĢirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Lasīt visu...

6

„Re:Baltica” cenšas izdarīt uz spiedienu uz Sabiedrības integrācijas fondu, tam izvērtējot šīs organizācijas rīcību ar nodokļu maksātāju naudu

FotoPubliskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Lasīt visu...

21

Mazie modulārie kodolreaktori (SMR) – sapņi un realitāte

FotoIgaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt visu...

21

“Iekļaujošas valodas ceļvedis” ir valodas manipulācija, kas deformē valodas struktūras un pasaules uztveri

FotoValsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Lasīt visu...

21

Sāga par nogriezto ausi

FotoDomāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Lasīt visu...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mediju diskusija Rīgas pilī atsedz līdz šim slēptās problēmas sabiedriskajos medijos

Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību...

Foto

„Sabiedriskie” mediji uzsāk atklātu konfrontāciju ar Latviju

“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem...

Foto

Sabiedriskais medijs, plurālisms un demokrātija

Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs...

Foto

Atbalstiet mūsu runas brīvību, liedzot to citiem, kuru viedoklis nav ne pareizs, ne svarīgs!

Pēdējo nedēļu laikā Latvijā ir pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina...

Foto

Prezidenta Makrona paziņojumi paver jaunas politikas iespēju

Jāsaka, ka Francijas prezidenta Makrona pēdējo nedēļu paziņojumi attiecībā uz iespējamo spēku izvietošanu Ukrainā, kā arī vārdu apmaiņa ar...

Foto

Labā un ļaunā saknes

Ādolfs Hitlers, atbildot uz žurnālista jautājumu, kāpēc viņu ievēl arvien vairāk un vairāk cilvēku, atbildēja: "Viņi mani izvēlas, jo kaut kur dziļi...

Foto

Krišjāņa Kariņa Briseles scenārija psiholoģiskā kļūda

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas...

Foto

Nelāgi sanācis IRšiem...

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka abonējamais reklāmas buklets “IR” sācis interesēties par Ogres novadā nodarbinātajiem maniem domubiedriem. Tagad “sensacionālais” raksts beidzot ir iznācis...

Foto

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze,...

Foto

„Slikto” valodu vaininieki

Krievu valodas noturībā Latvijā vainojami nevis krievi, bet latvieši, un tā ir mūsu, nevis krievu mentalitātes īpašība, kas ar kaimiņu liek runāt viņa...

Foto

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver...

Foto

Nē seksuālai vardarbībai!

Izskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek...