Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?
Ivars Zariņš24.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Šokē pārtikas cenas? Maksā, māmiņ, maksā!...” Šāds iespaids par Kariņa valdības attieksmi rodas pēc tai izteiktajiem ierosinājumiem sniegt atbalstu Latvijas sabiedrībai pēc šokējoši straujā pārtikas cenu kāpuma. It īpaši vienai no neaizsargātākajām tās grupām – vientuļajām mātēm. Taču līdz māmiņām mēs vēl nonāksim. Sākotnēji paskatīsimies uz kopbildi.
Inflācijas veiktā laupīšana.
Šokējoši straujais energoresursu cenu kāpums atstāja iznīcinošu ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību finansēm. Degvielas, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums sekmējis loģistikas un ražošanas izmaksu palielinājumu un gala rezultātā – cenu kāpumu arī pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem.
Arī komunālos pakalpojumus kopā ar pārtiku var attiecināt pie pirmās nepieciešamības precēm. Piemēram, siltumenerģijas cena atsevišķās Latvijas vietās, kurām tagad gāze ir jāiepērk par jauno cenu, ir pat pieckāršojusies (Rēzeknē)!
Patēriņa preču pieaugums gada griezumā ir pieaudzis par 13% (Avots: The Enonomist, 2022.gada maija izdevums, raksts Bearing the brunt).
Tīri praktiskā izteiksmē – ja Latvijas iedzīvotājam līdz šim, piemēram, ikmēneša ienākumi uz rokas bija EUR 1000, tad tagad pāris mēnešu laikā, vērtējot to pirktspējas kategorijās, šī summa ir noslīdējis līdz EUR 870. Taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem “cirpiens” ir pat par 75% lielāks.
Paskaidrosim, kā tas veidojas. Pārtikas preču īpatsvars mājsaimniecību patēriņa grozā vidēji veido ceturto daļu. Taču šajā statistikā būtiski ir nodalīt maksātspējīgos no maznodrošinātajiem, jo ģimenēs ar mazākiem ienākumiem pārtika sastāda turpat pusi no izdevumiem. Un, kā par spīti, visstraujākais cenu kāpums ir vērojams tieši pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - maizei, mājputnu gaļai, piena produktiem, eļļai, dārzeņiem un cukuram.
Norādītās cenas, protams, var atšķirties no viena pārdevēja pie cita, bet te pāris kliedzoši piemēri. Ātri vārāmās rīsu pārslas putrai pusgadu atpakaļ maksāja EUR 1,20, tagad EUR 3,80. Rauga mīklas maisījums bērnu tik iecienītajām pankūkām bija EUR 0,90 - tagad EUR 2,70. Zīdaiņu piena maisījums bērniem pēc gada vecuma bija EUR 2,90, tagad EUR 4,80. Pieaugums par divām vai trīs reizēm. Un tā visam.
Par vientuļajām māmiņām.
No pārtikas cenu pieauguma cieš visi, taču vienu grupu šeit gribas izcelt it īpaši – vientuļās māmiņas, kuras likteņa varā pametuši alimentu nemaksātāji un kuras ir spiestas paļauties uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda sniegtajiem pabalstiem. Jūs zināt, cik ir šādu vecāku Latvijā? 42 000! No kuriem nospiedoši lielākā daļa ir sievietes. Valsts sniegtais pabalsts viņām ir EUR 129 par vienu skolas vecuma bērnu.
Un tagad atgriezīsimies pie skaitļiem, par pamatu ņemot tos pašus (hipotētiskos) EUR 1000 ienākumus uz vienu vientuļo māti (kaut lielai daļai arī tik daudz nesanāk). Izdevumi par pārtiku vidēji ir 25% no mājsaimniecību izdevumiem, maznodrošinātām ģimenēm tuvu 50%. Pirmās nepieciešamības produktiem cenas ir pieaugušas 2-3 reizes. Tātad bijušo EUR 250-500 vietā tagad nepieciešami EUR 500-1500. TIKAI, lai pabarotu ģimeni. Bet ceļas jau vēl arī transporta, apkures izmaksas, elektroenerģijas un gāzes izmaksas.
Bankrots, maksātnespēja, “lielas grūtības” vai cits glauns ekonomikas termins, bet tīri praktiski – tas nozīmē badu un trūkumu ciest piespiestus bērnus un izmisumā iedzītas sievietes.
Valsts atbalsts? Kas tas tāds?!
Un te uz visas šīs valsts atbalsta klaunādes fona cirka arēnas vidū izsoļo mūsu premjers Kariņš. Viņa valdība tikko kā braši ir noraidījusi ierosinājumu samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm, jo – citāts – “PVN samazināšana neproporcionāli vairāk palīdzētu turīgākajiem iedzīvotājiem”.
Klasisks demagoģijas un nekompetences piemērs esošās varas izpildījumā, lai attaisnotu jebkuru savu nejēdzību. Proti, tik tiešām, ja PVN samazinātu visām precēm un pakalpojumiem, tad vairāk iegūtu turīgie, jo viņi tērē vairāk. Taču, samazinot PVN pirmās nepieciešamības precēm, vislielāko atslogu justu tieši mazāk nodrošinātie, jo tās veido lielāko daļu izdevumu šajā grupā.
Pat varai vēlamās alternatīvās realitātes veidotājiem Re:Baltica savā 18.maija rakstā “Vai Kariņam taisnība, ka PVN samazināšana vairāk palīdzētu bagātniekiem?” ir nācies to atzīt:
“Statistika apliecina, ka nabadzīgākas mājsaimniecības lielāku daļu no saviem ienākumiem un izdevumiem tērē par pārtikas precēm un ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Ja PVN likme tiktu pazemināta šīm preču grupām un samazinātos vai nostabilizētos to cena, tad lielākie ieguvēji būtu tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa.”
Protams, rīcībspējīga, kompetenta un atbildīga valdība varētu rīkoties vēl efektīvāk – pārdalot gūtos PVN ieņēmumus un mērķēti novirzot tos tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama, bet tas noteikti nav šīs valdības stāsts. Šīs valdības labklājības ministrs nav spējīgs pateikt pat to – cik tad īsti un kam vajadzētu palīdzēt.
Kariņš, iespējams, savu ASV iegūtās izglītības studiju laikā ekonomikas lekcijās aiz stūra būs pīpējis, varbūt arī ne, bet elementāras ekonomikas likumsakarības gan būs palaidis gar ausīm. Nu neko - lai māmiņas tagad par to maksā…
Turklāt Rīgā vientuļās māmiņas cietīs vēl vairāk. Ja ar PVN samazinājuma atteikumu vēl nav gana, Kariņam talkā nu nākusi arī Rīgas Dome, kuras spraunais vadītājs Mārtiņš Staķis tikko paziņojis par brīvpusdienu atcelšanu skolās no šī gada 1. septembra. Tas no alimentu nemaksātāju un varas pamesto sieviešu maciņiem izzvejos vēl papildus EUR 60 mēnesī.
Ja mēs savus bērnus vairs pat paēdināt nevaram augstāk uzskaitītās matemātikas dēļ, kā lai tos vēl apģērbj, par pulciņiem samaksā un (kur nu vēl tādu lepnību) uz kādu kino vai teātra izrādi aizved?
Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?…
Padomājiet par to un dodieties 1. oktobrī uz Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
