Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?
Ivars Zariņš24.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Šokē pārtikas cenas? Maksā, māmiņ, maksā!...” Šāds iespaids par Kariņa valdības attieksmi rodas pēc tai izteiktajiem ierosinājumiem sniegt atbalstu Latvijas sabiedrībai pēc šokējoši straujā pārtikas cenu kāpuma. It īpaši vienai no neaizsargātākajām tās grupām – vientuļajām mātēm. Taču līdz māmiņām mēs vēl nonāksim. Sākotnēji paskatīsimies uz kopbildi.
Inflācijas veiktā laupīšana.
Šokējoši straujais energoresursu cenu kāpums atstāja iznīcinošu ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību finansēm. Degvielas, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums sekmējis loģistikas un ražošanas izmaksu palielinājumu un gala rezultātā – cenu kāpumu arī pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem.
Arī komunālos pakalpojumus kopā ar pārtiku var attiecināt pie pirmās nepieciešamības precēm. Piemēram, siltumenerģijas cena atsevišķās Latvijas vietās, kurām tagad gāze ir jāiepērk par jauno cenu, ir pat pieckāršojusies (Rēzeknē)!
Patēriņa preču pieaugums gada griezumā ir pieaudzis par 13% (Avots: The Enonomist, 2022.gada maija izdevums, raksts Bearing the brunt).
Tīri praktiskā izteiksmē – ja Latvijas iedzīvotājam līdz šim, piemēram, ikmēneša ienākumi uz rokas bija EUR 1000, tad tagad pāris mēnešu laikā, vērtējot to pirktspējas kategorijās, šī summa ir noslīdējis līdz EUR 870. Taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem “cirpiens” ir pat par 75% lielāks.
Paskaidrosim, kā tas veidojas. Pārtikas preču īpatsvars mājsaimniecību patēriņa grozā vidēji veido ceturto daļu. Taču šajā statistikā būtiski ir nodalīt maksātspējīgos no maznodrošinātajiem, jo ģimenēs ar mazākiem ienākumiem pārtika sastāda turpat pusi no izdevumiem. Un, kā par spīti, visstraujākais cenu kāpums ir vērojams tieši pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - maizei, mājputnu gaļai, piena produktiem, eļļai, dārzeņiem un cukuram.
Norādītās cenas, protams, var atšķirties no viena pārdevēja pie cita, bet te pāris kliedzoši piemēri. Ātri vārāmās rīsu pārslas putrai pusgadu atpakaļ maksāja EUR 1,20, tagad EUR 3,80. Rauga mīklas maisījums bērnu tik iecienītajām pankūkām bija EUR 0,90 - tagad EUR 2,70. Zīdaiņu piena maisījums bērniem pēc gada vecuma bija EUR 2,90, tagad EUR 4,80. Pieaugums par divām vai trīs reizēm. Un tā visam.
Par vientuļajām māmiņām.
No pārtikas cenu pieauguma cieš visi, taču vienu grupu šeit gribas izcelt it īpaši – vientuļās māmiņas, kuras likteņa varā pametuši alimentu nemaksātāji un kuras ir spiestas paļauties uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda sniegtajiem pabalstiem. Jūs zināt, cik ir šādu vecāku Latvijā? 42 000! No kuriem nospiedoši lielākā daļa ir sievietes. Valsts sniegtais pabalsts viņām ir EUR 129 par vienu skolas vecuma bērnu.
Un tagad atgriezīsimies pie skaitļiem, par pamatu ņemot tos pašus (hipotētiskos) EUR 1000 ienākumus uz vienu vientuļo māti (kaut lielai daļai arī tik daudz nesanāk). Izdevumi par pārtiku vidēji ir 25% no mājsaimniecību izdevumiem, maznodrošinātām ģimenēm tuvu 50%. Pirmās nepieciešamības produktiem cenas ir pieaugušas 2-3 reizes. Tātad bijušo EUR 250-500 vietā tagad nepieciešami EUR 500-1500. TIKAI, lai pabarotu ģimeni. Bet ceļas jau vēl arī transporta, apkures izmaksas, elektroenerģijas un gāzes izmaksas.
Bankrots, maksātnespēja, “lielas grūtības” vai cits glauns ekonomikas termins, bet tīri praktiski – tas nozīmē badu un trūkumu ciest piespiestus bērnus un izmisumā iedzītas sievietes.
Valsts atbalsts? Kas tas tāds?!
Un te uz visas šīs valsts atbalsta klaunādes fona cirka arēnas vidū izsoļo mūsu premjers Kariņš. Viņa valdība tikko kā braši ir noraidījusi ierosinājumu samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm, jo – citāts – “PVN samazināšana neproporcionāli vairāk palīdzētu turīgākajiem iedzīvotājiem”.
Klasisks demagoģijas un nekompetences piemērs esošās varas izpildījumā, lai attaisnotu jebkuru savu nejēdzību. Proti, tik tiešām, ja PVN samazinātu visām precēm un pakalpojumiem, tad vairāk iegūtu turīgie, jo viņi tērē vairāk. Taču, samazinot PVN pirmās nepieciešamības precēm, vislielāko atslogu justu tieši mazāk nodrošinātie, jo tās veido lielāko daļu izdevumu šajā grupā.
Pat varai vēlamās alternatīvās realitātes veidotājiem Re:Baltica savā 18.maija rakstā “Vai Kariņam taisnība, ka PVN samazināšana vairāk palīdzētu bagātniekiem?” ir nācies to atzīt:
“Statistika apliecina, ka nabadzīgākas mājsaimniecības lielāku daļu no saviem ienākumiem un izdevumiem tērē par pārtikas precēm un ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Ja PVN likme tiktu pazemināta šīm preču grupām un samazinātos vai nostabilizētos to cena, tad lielākie ieguvēji būtu tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa.”
Protams, rīcībspējīga, kompetenta un atbildīga valdība varētu rīkoties vēl efektīvāk – pārdalot gūtos PVN ieņēmumus un mērķēti novirzot tos tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama, bet tas noteikti nav šīs valdības stāsts. Šīs valdības labklājības ministrs nav spējīgs pateikt pat to – cik tad īsti un kam vajadzētu palīdzēt.
Kariņš, iespējams, savu ASV iegūtās izglītības studiju laikā ekonomikas lekcijās aiz stūra būs pīpējis, varbūt arī ne, bet elementāras ekonomikas likumsakarības gan būs palaidis gar ausīm. Nu neko - lai māmiņas tagad par to maksā…
Turklāt Rīgā vientuļās māmiņas cietīs vēl vairāk. Ja ar PVN samazinājuma atteikumu vēl nav gana, Kariņam talkā nu nākusi arī Rīgas Dome, kuras spraunais vadītājs Mārtiņš Staķis tikko paziņojis par brīvpusdienu atcelšanu skolās no šī gada 1. septembra. Tas no alimentu nemaksātāju un varas pamesto sieviešu maciņiem izzvejos vēl papildus EUR 60 mēnesī.
Ja mēs savus bērnus vairs pat paēdināt nevaram augstāk uzskaitītās matemātikas dēļ, kā lai tos vēl apģērbj, par pulciņiem samaksā un (kur nu vēl tādu lepnību) uz kādu kino vai teātra izrādi aizved?
Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?…
Padomājiet par to un dodieties 1. oktobrī uz Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
