Maksātnespējas lietas un to iztiesātāji: ziņojums Tieslietu padomei
PIETIEK28.08.2018.
Komentāri (0)
Ņemot vērā lasītāju interesi, šodien publicējam būtiskāko daļu no nule atklātīvā nodotai ziņojuma Tieslietu padomei, kurā līdz šim visprecīzāk un detalizētāk izanalizēts stāvoklis maksātnespējas jomā un arī konkrētu tiesnešu darbība.
IEVADS
Ziņojuma ievaddaļā ir aprakstīts ekspertu grupas izveidošanas pamats, sastāvs, mērķis, darba principi, metodes un tvērums (robežas). Secinājumos ir ietvertas galvenās atziņas par publikācijās minētajiem tiesnešiem un nolēmumiem, kā arī apkopojoši slēdzieni par būtiskākajām maksātnespējas procesu problēmām, kuras konstatētas darba gaitā. Secinājumi pamatā balstās uz sadaļā „Lietu pārskats” analizētajām lietām. Ieteikumi Tieslietu padomei ir iespējamie tālākie rīcības modeļi.
Darba grupas izveidošana, sastāvs, mērķi
Tieslietu padome 2018. gada 5. februāra lēmumā aicināja Augstāko tiesu, piesaistot tieslietu jomas ekspertus, apkopot un izanalizēt maksātnespējas procesa un tiesiskās aizsardzības procesa lietas, kurās apmierināti protesti laikā no 2008. gada līdz 2014. gadam, un nepieciešamības gadījumā izlases veidā veicot arī to lietu izpēti, kurās protests nav iesniegts. Komisijā strādāja šādi tiesu varas pārstāvji: Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētāja Edīte Vernuša un tiesneši Rudīte Vīduša, Aigars Strupišs, Latvijas Tiesnešu biedrības ieteiktā Rīgas rajona tiesas tiesnese Elita Stivriņa, Tieslietu ministrijas deleģējumā – tieslietu ministra padomnieks maksātnespējas jautājumos Edgars Stafeckis un Tiesu sistēmas uzraudzības departamenta direktore Egita Gintere, kā arī atbilstoši Tieslietu padomes sēdē izskanējušajiem aicinājumiem tieslietu jomas eksperti profesors Kalvis Torgāns un Dr. iur. Mārtiņš Paparinskis, maksātnespējas tiesību eksperts Helmuts Jauja. Apkopojuma tehnisko procesu nodrošināja Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa.
Lai nodrošinātu pēc iespējas vispusīgāku skatījumu, Augstākā tiesa ziņojuma sagatavošanai piesaistīja daudzveidīgu ekspertu loku gan no institucionālās piesaistes, gan no pārstāvēto viedokļu aspekta. Ziņojumā ietvertie darba grupas kopīgie secinājumi un ekspertu atsevišķie secinājumi un komentāri attiecībā uz tiesību normu interpretāciju, lietu faktisko apstākļu vērtējumu un lietu izskatīšanā iesaistīto amatpersonu un lietas dalībnieku rīcības izvērtējumu atspoguļo ekspertu viedokli, nevis Augstākās tiesas nostāju. Jāņem vērā, ka kopš ziņojumā analizēto lietu izskatīšanas pagājuši vairāki gadi, īpaši detalizētai lietas materiālu izpētei bija iespējams atvēlēt vien ierobežotus laika resursus, kā arī, ka ekspertu viedoklis balstīts galvenokārt uz lietās pieņemto nolēmumu analīzi, neuzklausot lietās iesaistīto personu viedokli. Līdz ar to gan ekspertu grupas kopīgie, gan ekspertu atsevišķie secinājumi par izvērtēto lietu apstākļiem var būt nepilnīgi.
Darba principi un metodes
Ekspertiem tika sagatavota šāda informācija:
1) nolēmumi (atceltais nolēmums, Augstākās tiesas nolēmums, kā arī nākamais rajona (pilsētas) tiesas nolēmums) 118 lietās, kurās maksātnespējas jautājumu jomā laika posmā no 2008. gada līdz 2014. gadam Augstākā tiesa, izskatot protestu Civilprocesa likuma 60. nodaļas kārtībā, atcēlusi pirmās instances nolēmumu;
2) nolēmumi žurnāla „Ir” publikācijās minētajās lietās – tika identificētas 30 lietas, kā arī pēc lietu izprasīšanas no arhīva, tika veikta katras lietas pilna analīze, lai ekspertiem sniegtu pārskatu par katru no šīm lietām un atbildētu uz interesējošajiem jautājumiem;
3) nolēmumi citās lietās, ar kurām, pēc ekspertu ieskatiem, būtu nepieciešams iepazīties: kopā 14 lietas – pārsvarā ar publikācijā minētajām konkrētajām lietā saistītas lietas, no kurām iespējams gūt vispārīgu priekšstatu par tiesneša nolēmumiem konkrētos jautājumos vai attiecīgajā laika posmā;
4) statistikas dati par 2007.–2014. gadā izskatīto maksātnespējas procesu, tiesiskās aizsardzības procesu un ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu lietu skaitu.
Individuālo lietu analīzes pamatā tika atbildēts uz šādiem jautājumiem:
lietas būtība;
publikācijā norādītais pārmetums;
tiesnesim pieejamā informācija lietas skatīšanas brīdī;
tiesību piemērošanas jautājumi (tiesību normas, tiesu prakse);
nolēmuma atcelšanas gadījumā – atcelšanas pamats;
vai nolēmums pieņemts apstākļos, kad pastāvēja stabila judikatūra un doktrīna;
vai tiesnesis konkrētajā lietā veicis darbības, kas rada šaubas par procesa objektivitāti;
vai ir citi apstākļi, kas ietekmējuši procesa kvalitāti;
secinājumi par lietu un tiesneša darbu.
Grupas vienošanās par atskaites pamatprincipiem
Atskaite balstāma uz pamatprincipu, ka tiesnesis nedrīkst tikt pakļauts represijām par „nepareizu” likuma interpretāciju tikai tāpēc, ka lietas dalībnieks nav apmierināts ar lietas iznākumu un par to sūdzējies masu medijiem. Tas būtu nopietns tiesas neatkarības apdraudējums, kas būtu pretrunā ar tiesiskas valsts pamatprincipiem jebkuras Rietumu demokrātijas izpratnē. Tiesnesis atbild tikai likumā noteiktos gadījumos un kārtībā. Tas nenozīmē, ka nedrīkst izteikt viedokļus par tiesneša nolēmumiem un kritizēt tos, taču kritikai jābūt konstruktīvai, balstītai faktos, tās mērķis nedrīkst būt tiesneša ietekmēšana viņa profesionālo pienākumu veikšanā, un tās motīvs nedrīkst būt personisks. Tāpēc atzinumā, ja tiesneša rīcība atzīta par nepareizu, ir jānorāda konkrēti – kā šī nepareizība izpaudās un kura tiesību norma ar to tikusi pārkāpta.
Darba grupas dalībnieki apzinās, ka viņu rīcībā nav nekādu izmeklēšanas vai operatīvās darbības instrumentu, kas ļautu pamatoti konstatēt korupciju kā iespējamo tiesnešu kļūdu motīvu. Tādēļ šādi motīvi netiks aplūkoti.
Atsevišķie viedokļi, ja ekspertu grupas dalībniekam tādi ir, jāpievieno aiz tās sadaļas, kuras saturam viņš nepiekrīt, ievērojot vispārējās prasības atzinumam (sk. iepriekš).
Informācijas atklāšana par iespējamu interešu konfliktu ekspertu grupas dalībniekiem (sk. pēdējo šī ziņojuma sadaļu).
Izmantotie saīsinājumi
TAP – tiesiskās aizsardzības process
ĀTAP – ārpustiesas tiesiskās aizsardzības process
AT CLD – Augstākās tiesas Civillietu departaments
SECINĀJUMI
Vispārīgs pārskats
Maksātnespējas lietu izskatīšana tiesās, jo īpaši ekonomiskās krīzes un pēckrīzes laikā, bijusi jutīgs jautājums, jo bija jātiek galā gan ar lielu skaitu ekonomiskās grūtībās nonākušu fizisku un juridisku personu, gan notika bieža normatīvo aktu maiņa un grozīšana ar neskaidrībām pat būtiskos maksātnespējas procesa jautājumos. Tā kā maksātnespējas procesu efektīva un taisnīga norise ir būtiska interese visas valsts ekonomikas līmenī, tostarp ārvalstu investīciju aizsardzībā, ir saprotams, ka par to ir arī liela sabiedrības interese un kritika.
Rakstā „Tiesneši pret likumu” („Ir” 23.-29.12.2017., autore I. Sprance) sākuma daļā ir minēts iespaidīgs Ārvalstu investoru padomes un SIA “Deloitte” atzinums: „Ļaunprātīgos maksātnespējas procesos Latvija 7 gados zaudējusi vismaz 665 miljonus eiro” ar norādi, ka par visām maksātnespējas lietām lemjot tiesa, ar ko radīts maldinošs iespaids, ka šie zaudējumi ir tiesas darbības rezultāts. Tas nav pareizi. Maksātnespēja ir komersanta vai citas personas nespēja nokārtot savas civiltiesiskās saistības. Ja persona pieteic maksātnespēju, tad tiesa veic attiecīgas procesuālas darbības, bet nevar un tai nav jānodrošina visu parādu samaksa. Krīzes laikā un arī bez krīzes noteiktus zaudējumus cieš kreditori, viņu manta samazinās, šādi zudumi var tikt sarēķināti arī valstij kopumā, bet tos nav izraisījusi tiesas darbība. Jāpiebilst, ka patiešām pastāv jēdziens „ļaunprātīga maksātnespēja”, taču ne visos gadījumos maksātnespēja kvalificējama kā ļaunprātīga.
Pastiprinātā interese un liela ekonomiskā nozīme tomēr nevar būt iemesls, lai pārlieku nozīmi piešķirtu ikvienai tiesas un tiesneša kļūdai šo lietu izskatīšanā. Lai kā negribētos to vispārināt, diemžēl ir jārēķinās, ka ikviens tiesnesis kļūdās. No kļūdām nevar izvairīties nevienā lietu kategorijā nevienā tiesu instancē nevienā valstī. Latvijā pastāv trīs instanču tiesu sistēma, lai dotu iespēju pārskatīti un, nepieciešamības gadījumā, atcelt zemāku instanču tiesu nolēmumus (maksātnespēju gadījumā procesa ātruma labad iespēja lēmumu pārbaudīt augstākā tiesu instancē pastāv ļoti ierobežotā apjomā, protestu kārtībā). Reizēm tiesu prakses maiņa notiek pat Augstākajā tiesā. Tomēr tiesu sistēmai jātiecas nodrošināt tiesiskumu jau pirmās instances tiesā, lai, nodrošinot procesuālo ekonomiju, maksimāli operatīvi un kvalitatīvi tiktu uzraudzīti valsts organizētie procesi.
Tiesību attīstība dažkārt notiek tādējādi, ka vakardienas „kļūda” likuma iztulkošanā rītdien kļūst par judikatūru un dominējošo doktrīnu. No šīs tiesību attīstības dialektikas nav izdevies izvairīties nevienā valstī. Tāpēc Rietumu tiesību loka tiesību sistēmas balstās uz principu, ka par „nepareizu” tiesību normas iztulkojumu vai lietas apstākļu „nepareizu” vērtējumu tiesnesis nedrīkst tikt sodīts, ciktāl viņš rīkojies labā ticībā (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 „Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”). Kļūdu vērtējums nevar būt primitīvi vienkāršots: ja atcelts nolēmums, tad jau skaidrs, ka ir nolaidība vai ļaunprātība. Jāpievērš uzmanība normatīvā regulējuma nepilnībām (uz kurām tiesnesis var atsaukties – tiesnesis ir pakļauts likumam), tiesu prakses attīstībai. Tāpat ir jāņem vērā arī tādi apstākļi kā pušu negodprātīga rīcība, ko ne vienmēr var atklāt maksātnespējas procesa ietvaros, noslēpti vai noklusēti fakti, maksātnespējas administratoru maldinoša rīcība utt.
Kopumā apskatītajos nolēmumos, kurus Augstākā tiesa vēlāk atcēla, formāli var atsaukties uz vienotas prakses neesību, likuma neskaidrību, komplicētiem faktiskajiem apstākļiem. Taču no lietas apstākļiem bieži bija redzams, ka maksātnespējas process vai tiesiskās aizsardzības process tiek izmantots negodprātīgi un, iespējams, tiek būtiski aizskartas kāda no procesa dalībniekiem (pārsvarā – viena vai vairāku kreditoru) intereses. Tiesneši, kuru darbību analizēja eksperti, daudzkārt rīkojās formāli, ievērojot likuma burtu, bet nepievēršot pienācīgu uzmanību apstākļiem, kuri var norādīt uz negodprātīgu rīcību. Kopsakarā ar citiem apstākļiem atsevišķu tiesnešu nolēmumi vērotājam no malas varēja radīt pamatotas šaubas par šī tiesneša kompetenci un godaprātu. Maksātnespējas jomas kompleksais regulējums neattaisno to, ka tiesas nolēmums sabiedrībai nav saprotami izskaidrojams un pamatojams.
Kļūdas, kas sastopamas arī vairākās izskatītajās lietās, lielākoties ir lietas būtisku apstākļu neizvērtēšana, nolēmuma nemotivēšana u.c. procesuāli trūkumi tiesneša darbībā, it īpaši tādi, kuri var ietekmēt lietas iznākumu. Tās likumā noteiktos gadījumos var būt par pamatu tiesnešu disciplināratbildībai, ja tās pieļautas tīši vai aiz rupjas neuzmanības vai nepildot tiesneša pienākumus, vai rupji pārkāpjot tiesneša ētiku (Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmā daļa). Par pazīmēm, kas norāda uz šādu iespējamu kvalifikāciju sīkāk skatīt sadaļu „Konstatētie trūkumi”. Tomēr jānorāda, ka ekspertu grupas rīcībā nav instrumentu, lai spētu šos trūkumus objektīvi saklasificēt. Tiesneša saukšanai pie disciplināratbildības ievērojamas likumā noteiktās formalitātes, tāpēc šajās lietās būs iestājies discilplināratbildības noilgums.
Tāpat jāņem vērā, ka šāda veida lietu izpēte pašā savā būtībā nevar nedz apstiprināt, nedz noliegt publiskajā telpā izdarītos pieņēmumus par iespējamu tīši neobjektīvu (koruptīvu) tiesas spriešanu, bet var tikai identificēt gadījumus, kuros lietas izskatīšanas rezultāts ir grūti izskaidrojams ar vienkāršu kļūdīšanos faktu noskaidrošanā vai tiesību normu interpretācijā.
Konstatētie trūkumi un problēmas
Vērtējot vispārīgo kvalitātes līmeni, jāpatur prātā, ka Augstākajā tiesā protesta kārtībā pārbaudīto un darba grupas caurskatīto lietu skaits ir ārkārtīgi niecīga daļa no tiesās izskatītajām maksātnespējas lietām un arī no katra atsevišķā tiesneša izskatītajām lietām. Var ļoti vispārīgi pieņemt, ka protestētie un atceltie nolēmumi uzrāda nopietnākās problēmas, bet skaitļi vienmēr jāvērtē attiecībā pret tādu nesalīdzināmi lielāku nolēmumu skaitu, kas nav bijis pamats protestam.
Darba grupa kopumā (atšķirīgi viedokļi atsevišķos jautājumos un atsevišķu lietu vērtējumos pastāv un tiek nodoti apsvēršanai Tieslietu padomei) uzskatīja, ka pastāv daži cēloņi, kuri daļā gadījumu liek atturēties no kritiska vērtējuma par tiesneša nolēmumu kvalitāti:
1. Daļā gadījumu nolēmumu atcelšanas pamats bijis tāds tiesību jautājums, kurā objektīvi bijušas neskaidrības tiesu praksē.
Šeit ir tomēr jānodala divas grupas: tādi, kuros risinājums ir objektīvi ļoti sarežģīts un Augstākās tiesas atziņām bijusi izšķiroša nozīme, un tādi, kuros taisnīgu un sistēmiski pareizu risinājumu būtu normāli sagaidīt no jebkura kvalificēta tiesneša.
Pirmajā gadījumā kā piemēru var minēt jautājumu par to, vai trešā persona, kura ir ķīlas ņēmēja, būtu atzīstama par nodrošināto kreditoru jeb t.s. „trīsstūra” problemātika – šajā jautājumā darba grupas locekļi, kas bijuši saistīti ar maksātnespējas procesiem, atzina jautājuma juridisko sarežģītību (piemēram, sk. lietu Nr. C27177512 ar tajā pieņemto tiesneša R. Bula 14.11.2012. lēmumu, vienlaikus sk. prof. K. Torgāna nepiekrītošo viedokli).
2. Ir gadījumi, kuros lēmuma objektīva nepareizība atklājas tikai pēc protesta iesniegšanas, kad lietai tiek pievienoti jauni dokumenti un parādās jauni argumenti no kreditoriem, kas tiesnesim, pieņemot protestēto nolēmumu, nemaz nebija zināmi. Arī tādā gadījumā Augstākā tiesa nolēmumu atceļ, tomēr tādēļ vien nav pamata uzskatīt, ka rajona tiesas tiesnesis ir pieņēmis nepareizu nolēmumu, jo, balstoties uz tobrīd pieejamajiem pierādījumiem, lēmums ir bijis pamatots.
Šāda situācija konstatējama, piemēram, tiesneses I. Krēvicas lietā Nr. C30623012 „Tomo”.
3. Shēmu veidošana, lai izvairītos no saistībām (gan ārpus tiesas, gan izmantojot tiesu kā instrumentu), kas kļūst jo sarežģītāka, jo lielāka ir maksātnespējīgā uzņēmuma mantas vērtība. Jāatzīst, ka ne vienmēr uzreiz ir izprotama atsevišķu leģitīmu darbību nozīme lielākā shēmā, par kuru informācijas uz lietas izskatīšanas brīdi nav. Piemēram, divu secīgu ĀTAP izmantošana, lai atbrīvotos no nodrošinātā kreditora prasījuma caur trešo ĀTAP – lietas „Arts Plaza”, „Tērbatas centrs”, „Gvano” (Nr. C27208110, C27205910, C27210414 – sākotnējie divi nolēmumi tiesnesim R. Bulam); arī fiktīvu kreditoru iespējama legalizācija ar tiesas lēmumu bezstrīdus vai brīdinājumā kārtībā vai ar šķīrējtiesas spriedumu.
Tāpat jāņem vērā, ka vismaz sākotnējā laikposmā daļa tiesnešu, ievērojot Maksātnespējas likumā ietverto procesuālo regulējumu un maksātnespējas administratora statusu un funkcijas, lielā mērā paļāvās uz maksātnespējas administratora profesionālo un neitrālo lomu. Nākas secināt, ka praksē maksātnespējas administratori vienmēr nav bijuši neitrāli, dažos gadījumos pat rīkojušies kā parādnieka vai atsevišķa kreditora aizstāvji. Augstākās tiesas nolēmumos vairākkārt norādīts uz tiesas pienākumu izvērtēt kreditoru iebildumus un nepaļauties tikai uz administratora atzinumu. Tomēr jautājums par administratora lomu maksātnespējas procesa organizēšanā ir aktuāls joprojām (sk. SKC-618/2018).
Attiecībā uz tiesas spēju saskatīt un novērst ļaunprātīgu rīcību, ir būtiski, vai lieta ir izskatīta agrīnajā maksātnespējas regulējuma attīstības posmā vai arī tad, kad saprātīgs un šajā tiesību nozarē strādājošs tiesnesis varēja par šādiem negodprātīgiem paņēmieniem zināt un attiecīgi labāk novērtēt. Atsevišķos gadījumos jāatzīst, ka tiesnesis parastajā lemšanas procesā arī nevarēja (un viņam nevajadzēja) iedomāties par likuma neievērošanu no administratora puses (piemēram, ja administrators sūtījis paziņojumu kreditoram uz nepareizu adresi, nav sagaidāms, ka tiesai būtu jāpārbauda adreses pareizība (sk. tiesneses I. Krēvicas lietu Nr. C30623012 „Tomo”). Tomēr tiesnesim – neatkarīgi, vai uz to jau bijušas norādes kādā Augstākās tiesas spriedumā vai ne – nebūtu jāturpina nekritiski paļauties uz maksātnespējas administratora atzinumu, ja viņam ir iesniegti konkrēti un ar pierādījumiem pamatoti kreditoru iebildumi (piemēram, „Winergy” maksātnespējas lieta Nr. C29769013, tiesnese J. Zaškina; „Winergy” tiesiskās aizsardzības process, lieta Nr. C27144014, tiesnesis I. Dzenis). Šādi kreditoru iebildumi ir jāvērtē vismaz pirmšķietamības līmenī.
Apsverot šos papildu cēloņus kļūdainiem nolēmumiem, atzinumā ietvertais lietu apskats uzrāda, ka lielākajā daļā (~ ¾) pārbaudīto lietu (t.i., „Ir” publikācijā pieminēto lietu) ir pieļautas mazāk nopietnas kļūdas. Šādu kļūdu labošana parastā gadījumā ir augstākas instances tiesas uzdevums normālas tiesu prakses veidošanās ietvaros. Nereti īpašo nozīmi pārkāpumam/kļūdai publiskajā diskusijā šādos gadījumos rada žurnālistikai raksturīgs brīvāks pasniegšanas veids, kurā, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz iespējamām problēmām, mēdz izdarīt vispārīgus pieņēmumus par šādu kļūdu cēloņiem vai nozīmi, izcelt atsevišķus faktus no konteksta u.tml.
Šāda veida kļūdās var ieskaitīt lielāko daļu to nolēmumu, kuros ir atšķīries zemākas un augstākas instances tiesas viedoklis par tiesību normu piemērošanu vai pat par apstākļu vērtējumu. Ir vairāki tiesību jautājumi (sīkāk to var redzēt no lietu apkopojuma tabulas), par kuriem var saprātīgi pamatot atšķirīgus viedokļus, un līdzīgi, vērtējot pārbaudāmos nolēmumus, viedokļi daudzos tiesību un faktu vērtēšanas jautājumos dalījās arī ekspertu grupā.
Tāpat daļa lietu iezīmē faktu pārbaudes problēmu, par ko jau tika runāts Tieslietu padomes sēdēs: jārēķinās ar tiesas pārbaudes robežām, un šī robeža daudzu gadu laikā ir bijusi diezgan neskaidra un tikusi iezīmēta kazuistiski, reaģējot arī uz ļaunprātīgu rīcību atpazīšanu. Maksātnespējas procesa specifika un īsie izskatīšanas termiņi reizē ir lielākais šķērslis tiesas uzraudzībai pār maksātnespējas procesu tiesiskumu. Ja reiz tiesas process ir vērsts uz ātrumu un efektivitāti, nevar no tiesas objektīvi prasīt (turklāt tas neatbilstu civilprocesa principiem), ka tiesa veiks objektīvo izmeklēšanu, lai pati noskaidrotu apstākļus. Maksātnespējas regulējums ir veidots tā, ka maksātnespējas administratoram par noteiktām lietām ir jāuzņemas pilnīga atbildība. Piemēram, lai noskaidrotu, vai maksātnespējas cēlonis nav pašas personas nodoms vai rupja neuzmanība, tieši administratoram ir iespēja un pienākums apzināt, vai persona nav atsavinājusi īpašumus trīs gadu laikā pirms maksātnespējas iestāšanās; tiesa šādā gadījumā nevar veikt objektīvo izmeklēšanu, lai objektīvi noskaidrotu personas mantisko stāvokli trīs gadu periodā.
Šī dilemma nav pilnībā atrisināma, vienlaikus saglabājot ātrumu un pārmetot tiesai paļaušanos uz tai iesniegtajiem dokumentiem, sabiedrības (publikācijās izteiktā) kritika lielā daļā gadījumu nav pamatota.
Vienlaikus tiesai ir jābūt pietiekami profesionālai gadījumos, kad ir pieļaujams un ir iespējams novērtēt faktus, kas uzrāda maksātnespējas procesa ļaunprātīgas izmantošanas pazīmes gan no maksātnespējīgās personas, gan no citu personu puses. Jo īpaši, ja šādi brīdinoši argumenti parādās iesniegtajos dokumentos (parasti no kreditoru puses).
Tieši šajā aspektā tiesneša stājai un spējai piemērot likumu atbilstoši tā mērķim un (vēlāk likumā skaidri ierakstītajam) labticības principam ir bijusi vislielākā nozīme. Atsevišķās lietās tieši atturēšanās saskatīt problēmu vai nespēja atrast likuma burtā tās risinājumus radījusi būtiskas negatīvas sekas gan mantiskā ziņā konkrētām personām, gan tiesu un konkrētā tiesneša reputācijai. No lietām konstatējams, ka Augstākā tiesa pastāvīgi vēršas pret likuma burta negodprātīgu izmantošanu un tiesas procesa instrumentalizēšanu, tomēr šāda pieeja ne vienmēr ir vērojama rajona tiesās. Šķiet, būtu vērtīgi šīs jomas pieredzi izmantot, lai rajona tiesu tiesnešiem atgādinātu par likuma jēgas un mērķa prevalēšanu pār burtu, Civillikuma 1. pantā ietverto labās ticības principu un tiesību normu pienācīgu interpretāciju.
Tomēr, iepazīstoties ar lietām, nācās konstatēt atsevišķus gadījumus, kuros pieņemtie tiesnešu nolēmumi ir tāda rakstura kļūdām, kuras nav izskaidrojamas ar iepriekš raksturotajām grūtībām vai vienkārši kļūdīšanos faktu noskaidrošanas vai tiesību normu interpretācijas jautājumā. Tas jo īpaši rada bažas, ja tiesnesis ir ar pietiekamu darba pieredzi un pozitīvi novērtēts Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Konkrētās problēmas un konkrētie tiesneši minēti atsevišķās turpmākajās sadaļās.
Lietu analīzes gaitā izkristalizējās vairāki problēmjautājumi, kuri norāda uz būtiskiem trūkumiem maksātnespējas lietu izskatīšanā aplūkojamā periodā un uz kuriem būtu vēršama Tieslietu padomes uzmanība:
Uz izskatīšanas brīdi lietā atspoguļoto faktu ignorēšana par fiktīvajiem kreditoriem, lai gan bija iespēja tos ņemt vērā un attiecīgi novērtēt, tostarp ievērojot Maksātnespējas likumā tiešā tekstā norādīto labticības principu (tiesneses lēmums, noraidot sūdzību par maksātnespējas administratoru saistībā ar „Winergy” maksātnespējas lietu Nr. C29769013, tiesneša Dzeņa spriedums par tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanu lietā „Winergy” Nr. C27144014);
Uz izskatīšanas brīdi lietā atspoguļoto faktu ignorēšana par kreditora saistību (atrašanos koncernā) parādnieku (tiesneses vēstule SIA „Gvano” lietā Nr. C27210414, būtībā bez argumentiem un pretēji lietas materiāliem ar vēstuli noraidot iesniegumu par kreditora atrašanos koncernā ar parādnieku);
Kreditora, pat nodrošinātā kreditora, izstumšana ar formāliem iemesliem (tiesneša lēmums, noraidot sūdzību par administratoru saistībā ar lietām Nr. C27242009, C27125610 – SIA „Troja Immobilien” un SIA „Ceturtā planēta” ar kreditoru „Danske Bank”, tiesneses 2014 .gada 28. janvāra lēmums, noraidot sūdzību par administratoru saistībā ar „Winergy” maksātnespējas lietu Nr. C29769013);
Sūdzību noraidīšana par maksātnespējas administratora atrašanos interešu konfliktā vai par administratora rīcību vai lēmumu, tiesai nepieļaujami formāli vai nepareizi novērtējot sūdzības argumentus, kas noved pie tā, ka tiek ierobežotas kreditoru tiesības (saistītās lietas Nr. C27242009, C27125610 SIA „Troja Immobilien” un SIA “Ceturtā planēta” ar kreditoru „Danske Bank”, divi tiesneses lēmumi saistībā ar lietu Nr. C29769013 „Winergy”, tiesneses lēmums saistībā ar lietu Nr. C29547016 „Peltes īpašumi”, tiesneses lēmums saistībā ar „Mežlejas” ĀTAP lietu Nr. C35142311); ja pieņem darba grupā apskatītos apsvērumus, ka ir pamatoti nevērtēt tiesas procesā neiesaistītā (neatzītā) kreditora iebildumus maksātnespējas pasludināšanas procesā un ka civiltiesiskās apgrozības labad ir pamatoti drīzāk pasludināt nekā nepasludināt maksātnespēju (respektīvi, iebildumi par fiktīvu kreditoru vai citādu patiesā kreditora izstumšanu var netikt pienācīgi izvērtēti pašā maksātnespējas procesā), tad tomēr administratora darbības pienācīga uzraudzība bija instruments, lai nepieļautu prettiesisku maksātnespējas procesa izmantošanu;
Lēmuma pieņemšana par pāreju no TAP/ĀTAP uz maksātnespējas procesu tūlīt pēc tam, kad iesniegts protests un ierosināta tiesvedība Augstākajā tiesā par TAP/ĀTAP procesā pieņemto lēmumu, tādējādi saglabājot kā maksātnespējas administratoru iepriekš paša uzņēmuma izvēlēto personu un cenšoties izvairīties no protesta izskatīšanas (lietas Nr. C35058010 „CCP finanses”, Nr. C35072510 „Jurta”, Nr. C35076014 „Zemzari”, turklāt trešajā lietā atkārtoti pieļauts tāds pats pārkāpums pēc tam, kad Augstākā tiesa otrajā lietā bija norādījusi, ka tas nav pieļaujams);
Formāla fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana, nepārbaudot, vai nepastāv maksātnespējas procesa pasludināšanas ierobežojumi – arī tajā apjomā, kas izrietēja no lietas materiāliem (īpaši apstāklis, ka maksātnespējas cēlonis varētu būt šīs personas nodoms vai rupja neuzmanība pēdējo triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa lietas ierosināšanas dienas) (šāda veida kļūdas – lieta Nr. C24064010, lieta Nr. C26143710, kurā netika pēc būtības pārbaudīti arī kreditora attiecīgie iebildumi, tāpat lieta Nr. C30664610), vai ir redzams mēģinājums izvairīties no kreditoriem, atsavinot īpašumu bez atlīdzības.
Jāuzsver, ka šādas lietas ar nopietnām un grūti izskaidrojamām kļūdām tomēr ir maz un pārkāpumi mēdz izrietēt viens no otra (piemēram, faktu ignorēšana par fiktīvajiem kreditoriem ir pieļauta tajā pašā lietā, kurā – būtībā tā rezultātā – notikusi lielāko kreditoru izstumšana (sk. lietu Nr. C29769013 „Winergy”). Lietas ar būtiskākajiem pārkāpumiem ir ne tikai izsaukušas sabiedrības kritiku, bet arī agrāk vai vēlāk panākušas taisnīgu noregulējumu – ar Augstākās tiesas nolēmumiem, ar zaudējumu atlīdzību, arī kriminālprocesuālu izmeklēšanu, kurā pastāv izredzes noskaidrot noziedzīga nodarījuma esību, ja tāds pieļauts. Līdz ar to ir pamats runāt nevis par ļoti nekvalitatīvu vai negodprātīgu lēmumu pieņemšanas tendenci tiesās šajā lietu kategorijā, bet par konkrētām neliela skaita lietām, kurās parādās nopietni jautājumi par tiesneša profesionalitāti vai pat neitralitāti, no kuram liela daļa, iesniedzot protestus un atceļot nolēmumus Augstākajā tiesā, visticamāk, tikušas līdz šim arī identificētas, kā arī nevar neņemt vērā, ka tiesu sistēmā pastāv tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas, lai arī ne vienmēr nekavējoši, tomēr panāk taisnīgu noregulējumu. Secināms, ka izvirzītā hipotēze par krīzi – neapstiprinās.
Par „ceļošanu” un „tiesnešu izvēli”
Viens no publikācijās visbiežāk minētajiem apstākļiem, kurš, publikāciju autoru ieskatā, norāda uz koruptīvām saitēm starp pieteikuma iesniedzējiem un tiesnešiem, ir juridiskās adreses maiņa pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā ar mērķi mainīt lietas piekritību, lai tā tiktu izskatīta konkrētā tiesā. Šis apstāklis tiek minēts kā publikāciju vispār pamatiemesls.
Ekspertu grupa konstatē, ka juridiskās adreses maiņa pirms pieteikuma iesniegšanas ir notikusi daudzos gadījumos. Tas, lai gan liek uzdot jautājumus par šādas parādības iemesliem, tomēr automātiski neļauj uzskatīt, ka attiecīgās tiesas tiesneši prettiesiski sadarbotos ar šādiem pieteikumu iesniedzējiem un administratoriem.
Tiesneši nelemj par konkrētu lietu izskatīšanas piekritību, jo lietu sadale notiek centralizēti katrā tiesā. Par to, vai nevainojami darbojās nejaušības princips lietu sadalē, ir vairākas piezīmes. Taču, ekspertu vērtējumā, nebija pareizi žurnālā norādīt visus 19 tiesnešus, kuri skatījuši „ceļotāju” lietas, kā iespējamus šaubīgu lēmumu pieņēmējus, tostarp arī tos, kuriem neviens nolēmums nav protestēts un atcelts. Ņemot vērā, ka lietas dalībnieku motivāciju adreses maiņai noskaidrot nav iespējams, ekspertu ieskatā, svarīgi atbildēt uz jautājumu, vai pastāv racionāli iemesli, kāpēc notikusi adreses maiņa tieši īpaši pieminētajos gadījumos, proti, vai adreses maiņas iemesls nebija noteikta administratora izvēle vai cits ar procesu tiesā nesaistīts iemesls.
Viens no izskaidrojumiem, ko norādīja arī AT CLD vēstulē Tieslietu padomei, ka tas varētu būt izskaidrojams ar dažādo tiesību piemērošanas praksi dažādās tiesās.
Racionāls izskaidrojums varētu būt arī administratora vēlme taupīt savus resursus, koncentrējot visu lietu izskatīšanu vienā tiesā atbilstoši savai adresei.
Jāņem vērā arī, ka tiesnesis nevar kontrolēt juridiskās adreses maiņu un pēc likuma nedrīkst atteikties no lietas izskatīšanas, izņemot, ja to pieļauj likums. Adreses maiņa aplūkojamā periodā nebija pamats atteikumam pieņemt lietu.
Tāpat nevar vispārināt no publikācijām secināmo pieņēmumu, ka tiesnesis, kas izskatījis atkārtoto pieteikumu (t.i., pēc atteikuma citā tiesā un adreses pārreģistrācijas) un nonācis pie cita rezultāta, pieļāvis kļūdu: darba grupa konstatēja, ka vairākās lietās atkārtotais pieteikums ir cita veida pieteikums vai ir pamatots ar citiem apstākļiem, vai tiesā iesniegts cits pierādījumu kopums, tātad cits rezultāts ir likumsakarīgs.
Tas tomēr nedod atbildi uz jautājumu, vai un kādā veidā tiesu vara pati ir radījusi pamatu subjektīvai vēlmei mainīt tiesu piekritību, kas, kā redzams no publikācijām, ir saskatāma tendence virzienā uz atsevišķām tiesām.
Secinājumi šeit var būt tikai vispārīga rakstura pieņēmumi, jo darba grupai nav nedz pilnvaru, nedz iespēju tieši noskaidrot adrešu maiņā iesaistīto personu viedokļus un motīvus adrešu maiņai.
Var izteikt hipotēzi, ka fizisko personu virzība uz Ogres rajona tiesu varētu būt izskaidrojama ar tiesneša Plauža konsekventi uzturēto labvēlīgāku likuma interpretāciju fiziskajām personām, kuras, nebūdami komersanti, nodarbojas ar saimniecisko darbību, un tiesneša vispārīgu uzskatu par ekonomiskās krīzes seku ietekmi uz personu finansēm (kā to var redzēt lietā, kur bez konkrētu faktu pārbaudes vispārīgi tiek pieņemta iespēja, ka nekustamie īpašumi pirms maksātnespējas pieteikšanas tiek atsavināti, mēģinot izvairīties no tālākas cenu krišanās, nevis ļaunprātīgi).
Par šo parādību, pirmkārt, ievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī vienveidīgu likuma piemērošanu, no tiesu varas vajadzētu sagaidīt, ka katrs tiesnesis spēj juridiski pamatot savus atšķirīgos uzskatus, vai arī tiesu prakse ar laiku vienādojas, apzinot prakses atšķirības. Tādēļ vispārīgā gadījumā šāda „labvēlīgāka” tiesību normu interpretācija kādā tiesā drīkstētu būt vien īslaicīga parādība.
Otrkārt, nevar tomēr nepamanīt, ka Augstākās tiesas atceltie nolēmumi uzrāda, ka Ogres rajona tiesas tiesnesis ne tik daudz atšķirīgi interpretējis tiesību normas, bet arī faktu noskaidrošanā un novērtēšanā kļūdījies par labu tieši maksātnespējas pieteikuma iesniedzējiem (lietas Nr. C24103109, C24064010, C24166312). Tas nevar apstiprināt izskaidrojumu dzīvesvietu pārreģistrācijas iemesliem, bet vērotājam no malas var radīt bažas par konkrēta tiesneša nepieļaujami labvēlīgu pieeju pret noteiktu personu grupu, kas saistīta ne tikai ar labvēlīgāku likuma interpretāciju pieļaujamās robežās, bet arī ar faktu noskaidrošanas kļūdām par labu tieši konkrētai personu grupai. Diemžēl analizētās lietas neuzrādīja faktus, lai sabiedrībā vērojamo šīs tendences skaidrojumu skaidri izslēgtu.
Lielākas bažas ir par Siguldas tiesu un Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesu, jo to pastiprina tiesneša un administratora sakrišana vairākās lietās (Siguldas tiesa, sk. tālāk) un cits varbūtējais paņēmiens konkrēta tiesneša atrašanai – vairāku vienlaicīgu pieteikumu iesniegšana ar trūkumiem, trūkumus pēc tam novēršot tikai vienā no tām (Latgales priekšpilsētas tiesa, sk. tālāk).
1. Vairāku pieteikumu iesniegšana vienā tiesā, pieļaujot formālus trūkumus, bet tikai vienā lietā trūkumi tiek novērsti un lieta ierosināta, kas tādējādi var radīt aizdomas, ka ar procesuālām manipulācijām tiek rasta iespēja, ka lietu izskatīs konkrēts tiesnesis (tiesnese J. Zaškina, lieta Nr. C29769013, „Winergy”). Darba grupas loceklis H. Jauja uzrādīja arī citu gadījumu ārpus šīs darba grupas pārbaudāmajām lietām, kurā process uzsākts analoģiskā veidā. Līdz ar to Tieslietu padomes uzmanība būtu vēršama uz faktu, ka pie atsevišķiem tiesnešiem lietas nonāk šādā ceļā, radot pamatu aizdomām par mērķtiecīgu konkrēta tiesneša izvēli.
2. Vairākkārtēja viena un tā paša tiesneša un administratora sakrišana vienā lietā, kas tika konstatēts attiecībā uz tiesnesi V. Grebežnieci un administratoru Andri Bērziņu (sk. lietu novērtējuma apkopojumu); caurskatītās lietas turklāt uzrāda, ka dažās no šīm lietām tiesnese izlēma par TAP/ĀTAP izbeigšanu un maksātnespējas pasludināšanu (tādējādi saglabājot sākotnēji noteikto administratoru) laikā, kad TAP/ĀTAP procesā pieņemtais tiesas spriedums ticis noprotestēts Augstākajā tiesā pat bez lietas materiāliem un pat pēc tam, kad Augstākā tiesa šīs pašas tiesneses lēmumu tieši šā iemesla dēļ iepriekš bija atcēlusi. Respektīvi, maksātnespējīgajam uzņēmumam un administratoram īpaši labvēlīga lēmumu pieņemšanas secība sakrīt lietā, kurā ir gan atkārtoti tas pats administrators, gan tas notiek tiesā, uz kuru tiek mainīta adrese.
Par administratora un tiesas kompetenci
Visos maksātnespējas likumos, kas bijuši spēkā kopš 1996. gada, bija noteikts, ka administratora pienākums ir nodrošināt procesa likumīgu norisi (likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju 19. panta pirmā daļa, 2007. gada Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa, 2010. gada Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa). Arī Civilprocesa likuma komentāros (2012) skaidrots, ka administratora pienākums un arī viņa atzinuma mērķis ir atvieglot tiesas darbu un sniegt tai objektīvu un neatkarīgu speciālista viedokli.
Tiesvedība maksātnespējas un TAP procesos nenotiek klasiskā sacīkstes principa ietvaros. Šie procesi notiek t.s. sevišķās tiesāšanas kārtībā (CPL sestā sadaļa). Šādā procesā nav pretēju pušu un nav arī strīda, un līdz ar to nav arī sacīkstes tādā formā, kāda tā ir prasības tiesvedībā. Sacīkstes elementi var parādīties šajos procesos izņēmuma kārtā, kad kāds kreditors, uzzinot par pieteikumu, ceļ iebildumus vai iesniedz sūdzības, iesniedz pierādījumus u.tml. Šādā procesā it īpaši izteikti parādās iepriekšminētās administratora funkcijas loma – nodrošināt maksātnespējas procesa likumīgu gaitu. Administrators ir vienīgais subjekts, kurš šajos procesos var tiesai sniegt objektīvu un profesionālu viedokli par konkrētās lietas faktiem, jo gan parādnieks, gan kreditors ir ieinteresēti lietas iznākumā, līdz ar ko uz tiem nevar paļauties kā uz objektīvas informācijas avotiem. Savukārt administratoram ir visas iespējas izpētīt konkrētā parādnieka situāciju, saistību rašanās apstākļus, iemeslus saistību nepildīšanai, iespējamos šķēršļus maksātnespējas (TAP) uzsākšanai un sniegt tiesai par to visu objektīvu, profesionālu atzinumu.
Izpētītās lietas norāda, ka praksē maksātnespējas administratori reizēm neietur neitrālu pozīciju, bet rīkojas kā parādnieka vai atsevišķa kreditora aizstāvji. Piemēram, lietā Nr. C24103109 administrators atzinumā norāda, ka nav šķēršļu fiziskās personas maksātnespējas pasludināšanai, kas neatbilst patiesībai, uz ko norāda pat pieteikumam pievienotie dokumenti. Tiesneši šādā situācijā ir pieļāvuši kļūdas, paļaujoties uz administratora atzinumu un nepārbaudot atzinumam pievienotos dokumentus, kas ir pretrunā atzinumam. Jau 2010. gadā Augstākā tiesa norādījusi, ka, neskatoties uz administratora atzinumu, jāpārbauda kreditoru iebildumi, iepretim rajona tiesas tiesneša viedoklim, ka, ievērojot maksātnespējas administratora funkcijas, noteicošais ir maksātnespējas administratora atzinums (SPC-77/2010 (C27160009)); arī vēlākos Augstākās tiesas nolēmumos parādās kritisks vērtējums administratora rīcībai un lēmumiem konkrētās lietās, vienlaikus norādot uz administratora likumā paredzēto neitrālo funkciju (sk. SKC-618/2018). Tomēr šis jautājums nav atrisināts un ir aktuāls joprojām (sk. SKC-193/2018).
H. Jaujas komentārs
2016. gadā apogeju sasniedza sabiedrības uzticības krīze maksātnespējas sistēmai, un beidzot valsts līmenī tika atzīts, ka pastāv plaša un sistemātiska maksātnespējas ļaunprātīgas izmantošanas prakse, nodarot ievērojamu kaitējumu valsts tautsaimniecībai un tiesiskumam. Kā galvenie “grēkāži” tika pasludināti negodprātīgi maksātnespējas administratori. Tam sekoja žurnālā “IR” rakstu sērija, kurā tika norādīts, ka vērienīgās maksātnespējas shēmas nebūtu iespējamas bez tiesnešu akcepta, un tika izteiktas aizdomas, ka atsevišķi tiesneši varētu būt apzināti iesaistīti maksātnespējas shēmu piesegšanā. Pētījumā tika norādīts uz vairākiem tiesnešiem, kuri aizdomīgos apstākļos visvairāk ir pieņēmuši nolēmumus lietās, kurās, iespējams, ļaunprātīgi ir izmantots maksātnespējas process.
Ekspertu komisija izvērtēja maksātnespējas procesa un TAP/ĀTAP lietas, kuras bija minētas „IR” publikācijās, „IR” publikācijā īpaši minēto tiesnešu nolēmumus, kurus bija atcēlis AT CLD, kā arī atsevišķas šo tiesnešu lietas, kuras varētu apstiprināt vai atspēkot šaubas par attiecīga tiesneša kompetenci, objektivitāti un godaprātu.
No visām analizētajām lietām tikai divu tiesnešu daži nolēmumi bija acīmredzamā pretrunā ar likumu/iepriekšpieņemtu praksi/AT CLD nolēmumiem par tā paša tiesneša nolēmumiem cita lietā. Liela daļa no aplūkotajiem nolēmumiem, kas bija minēti arī “IR” publikācijās un kurus bija atcēlis arī AT CLD, bija pieņemti normas gramatiskā teksta ietvaros, situācijā, kura juridiski bija nepietiekami skaidra. Atsevišķās lietās, kur tiesneša nolēmumu bija atcēlis AT CLD, tiesneša rīcībā nebija informācijas, kura bija par pamatu nolēmuma atcelšanai AT CLD.
Tiesnešu nolēmumus, kuri taisīti juridiski neskaidrā situācijā un kurus vēlāk ir atcēlis AT CLD, protams, var skaidrot ar to, ka maksātnespējas regulējums bieži mainījās, atsevišķi jautājumi (piemēram, par kreditoru statusu TAP vai trešo personu ķīlas attiecībām) likumā nebija pietiekami skaidri noregulēti vai nebija regulēti vispār. Tāpat var atzīt, ka maksātnespējas un TAP/ĀTAP lietas ir samērā komplicētas. Lai tajās pilnvērtīgi orientētos, ir labi jāpārzina arī uzņēmējdarbības ekonomikas pamatprincipi. Droši vien komplicētu jautājumu izskatīšanas kvalitāti tiesās neveicina arī tiesnešu noslodze.
Neskatoties uz visiem objektīvajiem attaisnojumiem, vispārējā tendence tiesnešu nolēmumiem, kurus analizēja eksperti (jo par to taisnīgumu bija izteiktas publiskas šaubas), ir tāda, ka tie ir pieņemti likuma burta ietvaros, bet ir pretēji likuma garam un ir noveduši pie netaisnīga rezultāta, jo ar tiem ir akceptēta negodprātīga rīcība. Turklāt lielā skaitā gadījumu lietas apstākļi vairāk vai mazāk norādīja uz to, ka notiek blēdības vai maksātnespējas procesa/TAP ļaunprātīga izmantošana. Savukārt tiesību sistēma ļāva atrast un izmantot tādus risinājumus, kas ierobežotu lietas dalībnieku negodprātīgo rīcību (to apliecina arī AT CLD nolēmumi). Tā vietā, lai meklētu juridiskus risinājumus, kas ierobežotu negodprātīgo rīcību, tiesneši ir gājuši formālo ceļu. Pat ja pieņemtu, ka visos šajos gadījumos tiesneši nav rīkojušies apzināti, lai lemtu par labu negodprātīgiem lietas dalībniekiem, šī tendence pati par sevi norāda uz tiesu sistēmas vājajām vietām. Jo ir jāapzinās, ka personas, kurām ir negodprātīgi mērķi, parasti savus nodomus maskē aiz šķietami tiesiskām darbībām, kuras bieži vien formāli atbilst likuma burtam. Lai šādos gadījumos pieņemtu taisnīgu un juridiski korektu nolēmumu, neapšaubāmi ir nepieciešama augsta kvalifikācija un tiesiskā apziņa.
To, vai atsevišķās tiesnešu rupjās kļūdas un strīdīgo situāciju interpretācijas, kas ir ļāvušas negodprātīgām personām sasniegt savus mērķus, ir bijušas nejaušas vai apzinātas, protams, nav iespējams viennozīmīgi pateikt. Taču, analizējot vairāku tiesnešu nolēmumus un ar to pieņemšanu saistītos apstākļus, saprātīgam vērotājam no malas var rasties pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša objektivitāti un godaprātu. Analizētie nolēmumi un lietas apstākļi drīzāk apstiprina nekā atspēko aizdomas par to, ka maksātnespējas shēmu piesegšanā tomēr varētu būt iesaistīti atsevišķi publikācijā minētie tiesneši.
Tiesneši, kuru darbības rada aizdomas, ir R. Buls, V. Grebežniece un J. Zaškina. Jo vairāki apstākļi liecina, ka pieteicēji varētu būt mērķtiecīgi mēģinājuši panākt lietas skatīšanu pie šiem tiesnešiem, savukārt šie tiesneši ir konsekventi lēmuši par labu pieteicējiem situācijās (gan atklāti pārkāpjot likumu, gan izvēloties pieteicējam labvēlīgu interpretāciju strīdīgos jautājumos). Saprātīgam vērotājam no malas aizdomas var radīt arī divi tiesneses V. Gailītes lēmumi, ar kuriem ir akceptēta acīmredzami negodprātīga lietas dalībnieku rīcība.
Lietu izpētes gaitā apstiprinājās aizdomas, ka atsevišķās lietās pieteicēji ir apzināti mainījuši juridiskās adreses, lai panāktu sev vēlamo tiesu piekritību (nešaubīgi tas ir attiecībā uz Siguldas un Ogres tiesu (attiecīgi tiesnese V. Grebežniece un tiesnesis D. Plaudis)). Sistemātiskums, lielais gadījumu skaits salīdzinoši īsā laika periodā, kā arī vienas un tās pašas iesaistītās personas nedod iespēju rast nevienu citu kaut cik racionālu skaidrojumu. Tāpat nāca klajā fakti par to, kā lietas dalībnieki nepārprotami bija veikuši darbības, lai vienas tiesas ietvaros panāktu lietas izskatīšanu pie kāda no tiesnešiem, un vairāki netieši pierādījumi liecināja, ka tā varētu būt bijusi tiesnese J. Zaškina Latgales priekšpilsētas tiesā. Lai gan ekspertiem nav nedz kompetences, nedz instrumentu pilnībā noskaidrot šo lietu apstākļus, šis ir nopietns signāls tiesu sistēmai pārbaudīt gan apstākļus, kas ir saistīti ar konkrētajiem tiesnešiem (t.sk. iespējams lietās, kuras eksperti nevērtēja), gan arī pārbaudīt, vai līdzīgi gadījumi nav bijuši citās tiesās/citiem tiesnešiem. Lai gan pieteicēju adreses maiņa, ja tā veikta tiesas piekritības dēļ, atrauti no lietas apstākļiem, vēl nepierāda tiesneša negodprātību, tomēr katrs šāds gadījums tiesu sistēmai būtu jāuztver ļoti nopietni un jāveic rūpīga pārbaude, lai novērstu jebkādas šaubas par attiecīgo tiesnešu objektivitāti un godaprātu.
Dr. iur. M. Paparinska komentārs
Esmu pagodināts par to, ka Augstākā tiesa saskaņā ar Tieslietu padomes 2018. gada 5. februāra lēmuma Nr. 47 1. punktu izvēlējās piesaistīt mani tieslietu eksperta statusā maksātnespējas procesu tiesvedību vērtējumam. Man ir jāizdara atruna, ka es neesmu tieši maksātnespējas jomas eksperts, tādēļ neizteikšos ne par jautājumiem, kuros šīs jomas eksperti bija vienisprātis, ne arī par tiem, kuros viņu viedokļi atšķiras, proti, ne par secinājumiem, ne par rekomendāciju Tieslietu padomei, ne par konkrētiem nolēmumiem. Mans pienesums šim ziņojumam aprobežosies ar šajās rindkopās ieskicētajām vispārējām piezīmēm par maksātnespējas procesu tiesvedību vērtējumu.
Atskaites punkts ir tiesas neatkarības princips. Starptautiskās un konstitucionālās cilvēktiesību normas attiecībā uz tiesas neatkarību būtiski ierobežo valsts rīcības brīvību situācijā, kas var tikt uztverta kā likumdevēja vai izpildvaras iejaukšanās tiesas darbā.[1] Parasti tiesas spriešana un process netiek pārbaudīti no ārpuses. Maksātnespējas procesa vērtēšana ir jauns risinājums Latvijas tiesu sistēmā (un, no malas vērtējot, savdabīga procesa kompromisa rezultāts). Tomēr jebkurā gadījumā, ja Tieslietu padome vai citas institūcijas piešķirs juridisku vērtību vērtējumam un pieņems lēmumus uz tā pamata, tām būs jāņem vērā arī piemērojamās starptautisko un konstitucionālo tiesību normas.
Viens iespējams risks ir t.s. slidenās pakalnes princips. Es negribu tikt pārprasts: maksātnespējas joma nav situācija, kurā būtu runa par plašsaziņas līdzekļos izskanošu pārspīlētu kritiku, kas būtu pievērsta spriedumiem, kas ir labvēlīgi politiski, ekonomiski, juridiski vai kā citādi marginalizētām personām vai to interesēm. Tomēr Tieslietu padomes lietotais formulējums (‘[v]ērtējot publiskajā telpā izskanējušo kritiku par ... tiesvedību’) ir plašs, un šķietami izvirza tēzi, ka kritika plašsaziņas līdzekļos pati par sevi ir iemesls tiesas procesa pamatotību izvērtēt ārpus tradicionālās tiesu varas struktūras. Šeit ir jāsamēro vairāki apsvērumi. No vienas puses, atklāta un kritiska diskusija par valstij un sabiedrībai svarīgiem juridiskiem jautājumiem, tajā skaitā izmantojot preses brīvību plašsaziņas līdzekļos, ir ikdienišķa un sagaidāma tiesiskas valsts sastāvdaļa. Ar ļoti retiem izņēmumiem,[2] šāda diskusija ir vērtējama pozitīvi. No otras puses, tiesu spriedumi ir bieži labvēlīgi publiskajā telpā nepopulārām personām, piemēram, lietās par cilvēktiesībām vai valsts drošību, un plašsaziņas līdzekļi dažkārt pat ļoti asi kritizē šādus nolēmumus. Neskatoties uz to, ja tiesa ir spriesta atbilstoši Satversmes un tiesiskas valsts prasībām, tad publiskā telpā izskanošā kritika nav iemesls tos apšaubīt.[3] Galvenā tēze ir, ka jāspēj nošķirt tās lietas, kurās tiesa ir spriesta atbilstoši Satversmes un tiesiskas valsts prasībām, process ir bijis taisnīgs un rezultāts ir taisnīgs, pat ja tas ir nepopulārs, no situācijām, kur plašsaziņas līdzekļi izsaka pamatotas aizdomas par sistēmiskām tiesiskuma un taisnīguma problēmām.
Sabiedrības cieņa pret tiesībām un tiesas procesu ir būtiska vērtība, kas nav automātiska un garantēta pat vispārēji tiesiskā un taisnīgā valstī.[4] Dažādās tiesību sistēmās un nozarēs tiesas procesa cieņas stiprinājuma tehniskais mehānisms var būt dažāds, un dažkārt piemērotākais risinājums ir lūgt izteikt vērtējumu par tiesas procesa pamatotību arī tām personām, kas stāv ārpus tradicionālās tiesu varas struktūras, kā to šajā gadījumā ir lēmusi Tieslietu padome. Šo tēzi var ilustrēt ar piemēru no pavisam citas tiesību sistēmas un nozares – starptautiskās ieguldījumu aizsardzības tiesības ir starptautisko publisko tiesību nozare, kuras pieeja starptautiskajai tiesvedībai ir tikusi dažkārt kritizēta. Šobrīd ieguldījumu strīdu risināšanas aizsardzības reforma tiek diskutēta tradicionālajā starpvalstu forumā (UNCITRAL), bet paralēli Ieguldījumu aizsardzības tiesību akadēmiskais forums gatavo ziņojumu projektus par nolēmumu pamatotību un konsekvenci.[5] Vērtējot Tieslietu padomes lēmumu šajā gaismā, vēlme izmantot jaunus risinājumus, lai stiprinātu cieņu pret tiesu varu, ir vērtējama pozitīvi.
Maksātnespējas procesa vērtēšanas praktiskie aspekti ir līdzīgi vērtējami pozitīvi. Man ir jāatkārto atruna, ka es neesmu maksātnespējas jomas eksperts, turklāt akadēmisku pienākumu dēļ nevarēju piedalīties vairākās sanāksmēs, tādēļ neizteikšu viedokli par secinājumiem pēc būtības. Bet varu teikt, ka vērtēšanas process atbilda taisnīga procesa pamatprincipiem, ar vērtētāju pieprasīto materiālu izprasīšanu un izvērtēšanu, detalizētu juridisko un institucionālo aspektu izvērtējumu no tiesnešu, izpildvaras un privātprakses perspektīvas, kā arī ar atklātu un godīgu viedokļu apmaiņu, it īpaši par jautājumiem, kuros nebija vienprātības. Anitas Zikmanes, Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītājas, pienesums vērtēšanas tehnisko aspektu organizēšanā ir uzslavas vērts.
Visbeidzot, jāatzīmē, ka Tieslietu padomes izvēlētais tehniskais risinājums nav ideāls. Lēmuma ievadparagrāfa un 1. punkta kodolīgais izklāsts nedod atbildi uz daudziem būtiskiem jautājumiem par maksātnespējas procesa vērtēšanas procesu (piemēram, par vērtētāju iecelšanas procedūru un kritērijiem, par tiesībām, pienākumiem un atbildību, par termiņiem, par atbildamiem jautājumiem, par darba rezultāta juridisko raksturu). Šis risinājums rada gan praktiskas, gan normatīvas problēmas. Praktiskie aspekti ietekmē gan vērtēšanas procesa efektivitāti, gan iespēju turpmāk ņemt vērā šī procesa secinājumus un ieteikumus. Plašākā nozīmē institūciju leģitimitāte balstās citastarp uz to izveidi un darbību noteicošo normu skaidrību,[6] un Tieslietu padomes lēmuma formulējums ietekmē maksātnespējas procesa vērtēšanas iespējamo devumu cieņas pret tiesu varu stiprināšanā. Šī komentāra kopsavilkumā, Tieslietu padomes lēmuma tehniskais izpildījums būtu varējis būt skaidrāks un izsmeļošāks, pilnīgāk izmantojot padomei likumā “Par tiesu varu” paredzētās plašās pilnvaras, tajā pašā laikā vērtēšanas procesa praktiskais nodrošinājums ir uzslavas vērts, un padomes vēlme stiprināt sabiedrības cieņu pret tiesu varu ir vērtējama tiesībpolitiski pozitīvi.
REKOMENDĀCIJAS TIESLIETU PADOMEI
1. Kā risināt problēmu, ka tiesu varas ietvaros šajā lietu kategorijā nepastāv parastais tiesu prakses vienādošanas instruments – pārsūdzība augstākas instances (īpaši kasācijas instances) tiesā?
Ja likumdevējs ir izšķīries par sistēmu, kurā pārsūdzība nav iespējama un pastāv tikai izņēmuma instruments (protesta iesniegšana), tiesību normu piemērošanas vienādošanai un attīstīšanai īpaša nozīme ir informācijas apmaiņai un tiesību diskusijai tiesu varas iekšienē. Tiesu varai šādām lietu kategorijām ir jāpievērš īpaša uzmanība aktuālo tiesību jautājumu diskusijās ar augstākām instancēm. Ja lietu kategorija nav kopīga rajona tiesām un apgabaltiesām, sadarbībā ar Latvijas tiesnešu mācību centru, iespējams, jāveido īpaši forumi – vismaz rajona tiesas tiesnešu līmenī vai ar Augstākās tiesas tiesnešu piedalīšanos. Tiesu priekšsēdētājiem jābūt proaktīviem, nodrošinot problemātisko jautājumu apzināšanu un diskusiju veidošanu. Tiesu informācijas sistēmas viens no sākotnējiem mērķiem bija – dot iespēju tiesnešiem iepazīties ar tiesu praksi; esošā situācija rada pārdomas, vai tas tiek darīts pietiekami, ja veidojas atšķirīga prakse, bet atšķirība netiek īpaši pamatota, lai trešā persona no malas varētu atšķirīgo pieeju saprast (piemēram, kādēļ vienos gadījumos maksātnespējas administratora atzinums, atsaucoties uz likumu, principā netiek apšaubīts, bet citos tiesa pati uzņemas pārbaudīt maksātnespējas pazīmes un saistību dzēšanas plānu vai citus priekšnoteikumus noteikta lēmuma pieņemšanai).
Tiesneses E. Stivriņas komentārs
Būtu nepieciešams izveidot īpašu mehānismu, lai pirmās instances tiesas tiesnesis varētu operatīvi iepazīties ar nolēmumiem maksātnespējas lietās. Jo pirmās instances tiesas tiesnesis skata ļoti dažādu kategoriju lietas, un maksātnespējas lietas ir tikai vienas no tām. Šobrīd tiesu informatīvās sistēmas dotā iespēja iepazīties ar citu tiesnešu pieņemtajiem lēmumiem prasa daudz laika, turklāt atlasīto nolēmumu klāsts ir atkarīgs no uzdotiem atlases kritērijiem. Pēc šīs atlases sistēmas ir neiespējami pateikt, vai tiesu prakse ir vienota, un, lai pateiktu, kāda ir tiesu prakse, ir jāatver un jāizlasa vairāki nolēmumi.
2. Tiesu varas spēja reaģēt uz iespējami nepieļaujami nekvalitatīvu vai negodprātīgu tiesas spriešanu
Kas attiecas uz tiesu sistēmas līdzšinējo spēju reaģēt uz nekvalitatīviem vai, iespējams, neobjektīviem tiesu nolēmumiem, kā arī uz varbūtēju tiesu sistēmas reaģēšanu nākotnē, ir vienmēr jāpatur prātā ierobežojumi, kas izriet no tiesu neatkarības principa. Konkrētu kļūdu labošanai ir paredzēta noteikta procesuālā kārtība (pārsūdzība, protesti), savukārt vēršanās pret tiesnesi ir pieļaujama tikai likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā. Būtībā tas nozīmē novērtēt, vai tiesnešu pašpārvaldes institūcijas ir spējušas pienācīgi reaģēt iepriekš un vai būtu uzlabojama to darbība nākotnē, lai radītu sabiedrībā paļāvību, ka tiesu sistēma rūpējas par kvalifikāciju un godaprātu.
a) Vai Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā nonāk pietiekama un objektīva informācija par tiesneša darbu?
Kā jau tika minēts Tieslietu padomes sēdēs, tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanas procesā var nebūt iespējams pārbaudīt attiecīgas specializācijas tiesneša pieļautās kļūdas kādā lietu kategorijā tā iemesla dēļ, ka nepastāv pārsūdzība augstākā tiesu instancē, kura parasti sniedz atzinumu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Būtu jāievieš kārtība, ka tādos gadījumos Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija lūdz atzinumu no Augstākās tiesas vai lūdz šo lēmumu kvalitātes un protestēšanas jautājumam pievērst uzmanību paša vērtējamā tiesneša tiesas priekšsēdētājam.
Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai arī būtu jābūt dzirdīgai, ja sabiedrībā vai pēc atceltajiem nolēmumiem parādās signāli par kādu negatīvu tendenci, kas rada šaubas par tiesneša kvalifikāciju. Gan individuāls tiesnesis, gan tiesu vara kopumā, gan sabiedrība ir ieinteresēti, lai par tiesneša nolēmumu kvalitāti būtu objektīvs novērtējums, un Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija ir būtībā vienīgā institūcija, kas ir kompetenta šādu novērtējumu dot. Tādēļ kolēģijai būtu jāizmanto iespēja noteiktos gadījumos pirms novērtēšanas konkretizēt, mērķtiecīgi virzīt kvalifikācijas pārbaudes saturu, lūdzot kolēģijas locekļiem sagatavot atzinumu ne tikai pilnīgas nejaušības veidā, bet sašaurinot kritērijus uz kādu lietu kategoriju vai kāda lietu izskatīšanas aspekta dziļāku pārbaudi.
b) Vai kompetentās personas ir pietiekami informētas par to, ka tikuši pieņemti nolēmumi ar būtiskām kļūdām?
Tā kā darba grupai nebija pieejama informācija par disciplinārlietu ierosināšanu un izskatīšanu, kas varētu būt saistītas ar maksātnespējas lietās pieņemtajiem nolēmumiem, nav iespējas izdarīt secinājumus par to, vai disciplinārā vara ir izmantota atbilstoši aktīvi un korekti.
Amatpersonām, kurām ir tiesības ierosināt disciplinārlietas, pastāvīgi sekojot tiesu praksei un objektīvi izvērtējot saņemto informāciju, kas var norādīt uz iespējamo pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, jābūt pirmajam filtram, atsijājot un tālāk virzot lietas, kurās prima facie ir saskatāmas pārkāpuma pazīmes.
Šajā ziņā jāņem vērā, ka nepareiza lēmuma pieņemšana pati par sevi nav pamats disciplināratbildībai – ir jāvērtē šā lēmuma būtība un pieļautās kļūdas vai pārkāpuma raksturs. Turklāt, ievērojot tiesneša neatkarību, nav arī pieļaujams atzīt tīšu likumpārkāpumu ikreiz, kad augstākas instances tiesas viedoklis tiesību jautājumā atšķiras vai kad pieļauta kāda faktu noskaidrošanas kļūda. Tas izriet gan no Tiesnešu disciplināratbildības likuma, gan no Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 „Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība” (Likuma interpretācija, faktu novērtēšana vai pierādījumu svēršana, ko tiesneši veic, lai noteiktu lietas, nedrīkst radīt civiltiesisko vai disciplināro atbildību, izņemot ļaunprātību un rupjas neuzmanības gadījumus.) Līdz ar to nedrīkst vispārīgi uzskatīt, ka protesta rezultātā atcelto nolēmumu skaits ir tāds, ka tiesu sistēmai būtu vajadzējis būt virknei piemērotu disciplinārsodu.
3. Formāla pieeja lietu izskatīšanā un argumentācijas nepietiekamība kā trūkums.
Izskatītās lietas norāda, ka tiesām ir jāpāriet no formālas pieejas uz iedziļināšanos lietas būtībā, jo liela daļa problēmu izriet tieši no formālas pieejas. Piemēram, ja ir sūdzība par administratora rīcību, tiesnesim būtu rūpīgi jāiepazīstas ar apstākļiem un tie jāizvērtē. Tāpat tiesnesim ir jādod vērtējums tiem dokumentiem, kurus viņš ir pievienojis lietai. Tas attiecas, piemēram, uz gadījumiem, kad kreditors, kuram nav lietas dalībnieka formāla statusa, iesniedz iebildumus, tiesnesis tos pievieno lietai, bet neizvērtē pēc būtības. Ja tiesnesis uzskatīja, ka iesniedzējam nav lietas dalībnieka statusa, tad bija jāatsaka pieņemt šos dokumentus, bet pieņemtie un lietai pievienotie dokumenti ir jāvērtē.
Šķiet, ka tiesneši reizēm lēmumus pamato ar argumentiem, ar kuriem ir vienkāršāk pamatot nolēmumu, nevis apsver visus argumentus, kurus vajadzētu attiecīgo apstākļu kontekstā. Kvalitatīvai juridiskajai analīzei nepieciešami detalizētāki motīvi, proti, izvērsti argumenti un pamatojums. Ja konstatētā tiesnešu pieeja sakņojas argumentācijas tehnikas defektā, tad nodrošināma atbilstoša papildus apmācība.
Tiesām vajadzētu visās maksātnespējas lietās izvērtēt lietas apstākļus pēc būtības, ņemt vērā visus argumentus, nevis lēmuma formālai pamatošanai selektīvi izvēlēties atsevišķus argumentus.
Nepieciešams vērst tiesnešu uzmanību uz šo problēmu, rosināt tiesnešus aktīvāk izmantot blakus lēmumu pieņemšanas tiesības par šādiem administratoru pārkāpumiem.
Vienlaikus atzīmējams, ka iespējas cīnīties pret krāpšanu civilprocesa ietvaros ir stipri ierobežotas, tāpēc lietas dalībniekiem, ja lietas apstākļi uz to norāda, jāmeklē tiesību aizsardzība atbilstošā kriminālprocesuālā kārtībā.
4. Ziņojuma tālākizmantošana kvalifikācijas pārbaudēs
Sagatavojot šo ziņojumu, detalizēti analizēti gan likumdošanas defekti, gan tiesu prakses attīstības problemātika, kā arī īpaša uzmanība pievērsta atsevišķu lietu izskatīšanai. Šo ziņojumu kā papildmateriālu iespējams izmantot gan ziņojumā pieminēto tiesnešu nākamajā kvalifikācijas pārbaudē, gan arī vispārināti maksātnespējas lietas skatījušo tiesnešu kvalifikācijas kontrolē. Aicinām šo ziņojumu nodot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas rīcībā.
[1] ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 32, UN Doc. CCPR/C/GC/32 (2007. gada 23. augusts) https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CCPR%2fC%2fGC%2f32&Lang=en 19.-20. paragrāfi; Baka pret Ungāriju, Piet. nr. 20261/12 [GC] ECT Ziņojumi 2016 72.-87. paragrāfi (dokumentu kopsavilkums), 121. paragrāfs.
[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Enemies_of_the_People_(headline).
[3] Līdzīgi kā spriedums, ko kritizēja iepriekšējā vērē citētais plašsaziņas līdzeklis, tika apstiprināts Anglijas Augstākajā tiesā, R (on the Application of Miller and another) v Secretary of State for Exiting the EU [2017] UKSC 5 https://www.supremecourt.uk/cases/docs/uksc-2016-0196-judgment.pdf.
[4] J Raz, ‘Respect for Law’ in J Raz, The Authority of Law: Essays on Law and Morality (OUP 1979).
[5] http://www.uncitral.org/uncitral/en/commission/working_groups/3Investor_State.html; https://www.cids.ch/academic-forum.
[6] T Franck, The Power of Legitimacy among Nations (OUP 1990).