Man, bijušajam okupācijas varas prokuroram, “lustrētāji” atgādina vecus, nobijušos suņus

Ap manu ierakstu “Advokātu replikā” sacēlās īsta brēka. Lieliski! Ir atkal iespēja patīrīt “draugu” sarakstu… Un vienlaikus apstiprināt, ka publicētais nav emociju raisīta “kļūda” (par “kļūdām” nedaudz tālāk). Taču šķiet, ka papildus nepieciešami vēl daži gluži racionāli paskaidrojumi.

Vārds “lustrācija” cēlies no latīņu valodas vārda “lustratio”, kas nozīmēja “šķīstīšanās upuris" vai “attīrīšanās rituāls”.

Sākotnēji Senajā Romā “lustrum” apzīmēja piecu gadu periodu, kurā pēc tautas skaitīšanas notika lieli, publiski attīrīšanās rituāli. Tie ietvēra upurēšanu (piemēram, cūkas, aitas un vēršus – suovetaurilia) un lūgšanas, lai attīrītu tautu no grēkiem un novērstu nelaimes. Šis rituāls bija paredzēts, lai atjaunotu sabiedrības morālo un garīgo tīrību.

Tātad, sākotnējā šī vārda nozīme ir saistīta ar rituālu, reliģisku attīrīšanos, vainas izpirkšanu un jauna, tīra sākuma radīšanu.

Vienīgi laika gaitā vārds “lustrācija” ieguva jaunu, politisku nozīmi, īpaši 20. gadsimta beigās pēc totalitāro režīmu sabrukuma. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un komunistisko režīmu krišanas Austrumeiropā “lustrācija” kļuva par oficiālu terminu. Tā apzīmē valstiski regulētu procesu, kura mērķis bija identificēt un izvērtēt personu pagātnes sadarbību ar represīvajiem totalitārā režīma dienestiem (piemēram, VDK, Stasi).

Latvijā tas savulaik izdarīts netika, lai gan brēka jau toreiz bija ne maza. Iespējams, tādēļ, ka tādā gadījumā reālā aina būtu katastrofāla… Labāk to bija pabāzt zem deķa. Kā saka, visiem labāk… Un tad paiet 35 gadi, un raugi, tēma kļūst atkal “karsta”. Ir radusies iespēja “instrumentalizēt” senus grēkus, selektīvi “izlustrējot” tieši tos, kas nekad nav slēpuši savu pagātni.

Savukārt mūsdienu informācijas laikmetā un digitālajā vidē “kļūdu” atklāšanas un instrumentalizācijas parādība iegūst aizvien jaunas dimensijas un perspektīvas. Sociālie mediji un ātra informācijas izplatība ir spēcīgs ierocis reputācijas graušanai vai karjeras iznīcināšanai. Ir veikti gana daudzi pētījumi, kas analizē publiskās diskreditācijas kampaņas, kuras bieži vien vērstas pret indivīdiem vai grupām, izmantojot to pagātnes kļūdas, strīdīgus izteikumus vai neatbilstošu rīcību, kas secīgi rada spēcīgu kolektīvo spiedienu un kas var novest pie indivīdu pilnīgas izslēgšanas no publiskās telpas, darba zaudēšanas un reputācijas sabrukuma.

Un šeit paliek atklāts jautājums, vai šāds sods (senajās kultūrās to sauca par bannitio – izdzīšana no polisas, kas bija bargākais iespējamais sods; mūsdienās to dēvē par ostrakismu) ir samērīgs ar pārkāpumu, un vai vispār pastāv jelkāda iespēja laboties vai reabilitēt sevi..

Renē Žirāra (René Girard, 1923–2015) grāmata “Violence and the Sacred” (1972) ir fundamentāls darbs, kas piedāvā jaunu skatījumu uz cilvēces kultūras un reliģijas izcelsmi, fokusējoties uz vardarbības lomu. Tur arī parādīts, kā darbojas “grēkāža” mehānisms, kas atspoguļo veidu, kā sabiedrība pārvalda un novērš nekontrolējamu vardarbību.

Lai izvairītos no pilnīgas sabiedrības iznīcināšanas, sabiedrība spontāni atrod veidu, kā visu vardarbību novirzīt uz vienu upuri – grēkāzi. Šis grēkāzis ir kāds, kurš ir gan līdzīgs sabiedrības locekļiem (lai vardarbību varētu uz viņu projicēt), gan atšķirīgs (lai viņa nogalināšana neprovocētu jaunu asinsatriebību). Bieži vien tie ir margināli indivīdi, svešinieki, invalīdi vai citas neaizsargātas (gluži kā mūsu “kāzusā”) personas.

Un tad kolektīvs vienojas par šī upura nogalināšanu vai izraidīšanu, tādējādi atjaunojot mieru un kārtību sabiedrībā. Šis akts tiek uztverts kā “svēts”, jo tas uz kādu laiku izbeidz vardarbību.

Ritualizētā upurēšana ir šī sākotnējā, spontānā grēkāža mehānisma formalizācija. Tā tiek veikta regulāri, lai nepieļautu jaunas vardarbības krīzes rašanos, atkārtojot “glābjošā” grēkāža izvēli. Šie rituāli palīdz sabiedrībai “aizmirst” pašas vardarbīgo izcelsmi, slēpjot patieso cēloni un upura nevainību.

Savukārt Džons Ronsons (Jon Ronson, 1967) savā grāmatā “So You've Been Publicly Shamed” (2015) pēta publiskās kaunināšanas atdzimšanu digitālajā laikmetā, īpaši sociālo mediju, piemēram, Twitter, kontekstā. Grāmatā Dž. Ronsons pēta gan mūsdienu tiešsaistes kaunināšanas gadījumus, gan tās vēsturiskos precedentus, kad publiskā kaunināšana bija valsts sankcionēts sods, piemēram, koloniālajā Amerikā.

Viņš secina, ka publiskā kaunināšana, kas Rietumu pasaulē kā sods tika pakāpeniski atcelta pirms vairāk nekā gadsimta, nu ir piedzīvojusi savu renesansi sociālajos medijos. Tagad par kļūdām, sliktiem jokiem vai neērtiem ierakstiem cilvēki var tikt pakļauti masīvai publiskai nosodīšanai.

Kolektīvā sašutuma vilnis internetā var pārvērsties par īstu viesuļvētru, kas izposta cilvēku dzīves. Viņš analizē, kā šis process ietekmē gan kauninātos, gan tos, kas kaunināšanā piedalās, bieži vien jūtoties morāli pārāki. Viens neapdomīgs ieraksts vai kļūda var novest pie darba zaudēšanas, sociālās izolācijas un pastāvīgiem negatīviem rezultātiem meklētājprogrammās.

Un viens no galvenajiem secinājumiem Dž. Ronsonam ir šāds – vairs nav iespējams izpirkt vainu.

Tiešsaistes publiskā kaunināšana bieži neatstāj vietu vainas izpirkšanai vai reabilitācijai, atšķirībā no vēsturiskām soda sistēmām, kas bieži paredzēja noteiktu kaunināšanas periodu un pēc tam iespēju atgriezties sabiedrībā.

Taču tad kāda ir pašu kauninātāju (lasi: mūsu “kāzusa” “dīvāna lustrētāju” motivācija? Kāpēc cilvēki iesaistās publiskajā kaunināšanā? Dž. Ronsons, piemēram, secina, ka tas bieži vien tiek darīts ar vēlmi justies kā daļai no kaut kā lielāka, lai gan rezultāti bieži vien ir nesamērīgi ar sākotnējo pārkāpumu. Viņš apšauba, vai tiešsaistes kaunināšana patiešām veicina taisnīgumu, un drīzāk tā ir kolektīva atriebība.

Šī grāmata rosina pārdomas par publiskās kaunināšanas ietekmi uz brīvību izteikties un sabiedrības spēju izjust empātiju. Ronsons brīdina, ka sociālo mediju algoritmi veicina sašutumu un melnbaltu domāšanu, mazinot spēju saprast nianses un atturēties no ātriem un bargiem spriedumiem. Dž. Ronsons arī parāda, cik postošs un nežēlīgs var būt šis process, un uzsver, ka tajā būtībā piedalāmies mēs visi.

Tad kā īsti ir pareizi? Lustrētāji, lustratori, lustranti vai lustrāti? Kas zina. Iespējams uz šo jautājumu varētu atbildēt paši “dīvānu nacionālie partizāni”, kas savās fantāzijās spēj teleportēties gadus 40-50 senā pagātnē, “gara acīm” redzot sevi ikvakaru nakts melnumā ar dūci rokā, slapstoties pa sētmalēm un griežot rīkles padomju oficieriem, padomju, partijas un komjaunatnes aktīvistiem, rīkojot sabotāžas un diversijas aktus.

Kaut kā neatceros tādus gadījumus no tiem laikiem. Tāpēc man šie “varoņi” – mutes bajāri atgādina tos lētos klaunus no kaimiņvalsts, kuri, uzkarinot sev uz krūtežas žvadzošas “bļambas”, tagad uzdod sevi par “Lielā Tēvijas kara” veterāniem, lai gan tajā laikā paši bija pirmskolas vecumā vai pat nebija dzimuši.

Tas saucas – kolektīvā psihoze (Psychosis Collectiva). Taču šīs ligas izcelsme gan ir meklējama citā kaitē – maniakāla “hipokrītija” (“Hypocrisia Maniacalis”).

Laipnam atgādinājumam – vārds “hipokrītija” (angļu: hypocrisy) cēlies no sengrieķu vārda “hypokrisis” (ὑπόκρισις), kas sākotnēji nozīmēja “atbildēšana” (uz jautājumiem vai argumentiem); “spēlēšana” vai “izlikšanās”; “aktiera lomas atveidošana” teātrī. “Hypokrites” (ὑποκριτής) bija “aktieris” vai “persona, kas atbild” (dialogā teātrī).

Sengrieķu teātrī aktieri bieži nēsāja maskas. Tas ir būtisks semiotisks elements, lai izprastu šī elegantā vārda etimoloģiju – maska slēpj aktiera patieso seju un personību, radot ilūziju par atveidojamo tēlu.

Tātad “hipokrītijas” semiotiskā būtība etimoloģijas līmenī norāda uz divkosīgumu, dubultu identitāti un tādas lomas atveidošanu, kas slēpj patieso būtību. Tā norāda uz neatbilstību starp ārējo izpausmi un iekšējo stāvokli.

Mūsdienu gadījumā – tā apzīmē izlikšanos par morālāku, godīgāku vai cēlāku nekā patiesībā ir. Citiem vārdiem, hipokrītija tiek uzskatīta par morālu vājumu vai pat korupciju, jo tā grauj morālos principus un tās vērtības.

Un pateicoties civilizācijas izgudrojumam – tīmeklim, hipokrītija nu var kļūt jau maniakāla, galīgi un pilnīgi liedzot nepieciešamo terapeitisko efektu, ko varētu piedāvāt palikšana vien savās “dīvāna fantāzijās”, lai cik tās arī nebūtu neauglīgas. Kāpēc efektu? Tādēļ, ka, iespējams, agri vai vēlu nāktos iemācīties destrukciju sublimēt konstruktīvā rīcībā. Taču tagad spunde vaļā un sakarsušajā prātā var uzburt “varenu ainu”, identificējot sevi ar “bezkompromisa cīnītāju” par brīvo Latviju padomju varas apstākļos.

Šādi “lustrētāji” gan atgādina vecus, nobijušos suņus, kas rej uz pilnmēnesi, iedomādamies, ka viņi to attīra no ļauniem gariem.

Novērtē šo rakstu: