Man ir daudz domu par visu ko, bet visvairāk par lielisko mani pašu

1. Nepiedalījos Saeimas sēdēs, no kurām esmu izslēgts? Mani neviens neaizstāvēja no tiem, kas pārmet, ka neesmu bijis Saeimā, no kuras mani izslēdza. Patiesībā tikai dalbajobi to nespēj saprast. Bet par to nav jāienīst mani, ka esi dalbajobs un nesaproti, ka esmu izslēgts no Saeimas. Neapvainojieties – tie d., tas nav ļauni, bet ar humoru.

2. Aizvedu bērnus, lai viņiem būtu laba izglītība un drošība. Jo Latvijā viņi ir apdraudēti gan fiziski, gan viņu nākotne, pateicoties iznīcībai, ko nes Kariņa Levita Rinkēviča režīms. (Jūs neredzat to arvien pieaugušo tukšumu Latvijā? Es redzu, jo daudzi citi vecāki rīkojas tieši tāpat.) Cik atminos, neviens no aplicējiem nekad nav bijis blakus, kad maniem sīčiem ir temperatūra vai vajag nopirkt jebko, ēst, drēbes utt. Ja maniem bērniem kas notiktu, internets pusi dienu pašausminātos un aizmirstu. Es iegūtu pusi dienas fake līdzi jušanu, ja apdraudētu savus bērnus. Man kā tēvam ar to ir par maz. Bet tas nav noziegums, par ko mani ienīst vai nolikt.

3. Es kā politiķis esmu atklājis entās shēmas, ieskaitot Kariņa Skolas ielu 2, vienmēr esmu balsojis par tautu, rīkojis protesta akcijas, kas ir normāla demokrātiskas valsts sastāvdaļa. Kas ir mans noziegums kā politiķim? Tādu nemaz nevar būt, jo ne sekundi neesmu bijis vara. Tātad mani ienīst vai nu propagandas upuri, vai tie, kuri šo propagandu rada. Bet normālam cilvēkam taču ir skaidrs, ka politiķis Gobzems vainīgs ir tikai pie tā, ka ir īsts.

4. Kāds ir mans noziegums, esot advokātam pirms tam? Esmu man nepazīstamiem cilvēkiem panācis kopskaitā miljonus kompensācijas. Valsts vēsturē lielākās. Turklāt uz sava laika un savas naudas rēķina. Tas ir noziegums? Vai noziegums ir desmitiem, desmitiem tūkstoši, ko kā fiziska persona esmu samaksājis nodokļos, nevis kā Kariņa sieva Skolas ielā 2 smuki caur ofšoru darījumiem. Jūs jau saprotat.

5. Kas ir mans noziegums? Ka es neciešu katru dienu? Vai ka neglābju? Ko man ir pienākums glābt? Šodien saņēmu kārtējos 5 tūkstošus sodos tikai par to, ka man uzvārds ir Gobzems, neatminos, ka kaut viens būtu glābis mani no tiem. Neviens no tiem, kurš šeit ierakstīs naida vai aizskarošu komentāru, nekad nav man palīdzējis vai izdarījis vairāk. Bet kas ir mans noziegums, ka mani jānīst? Tā arī nesapratu.

6. Varbūt tā ir skaudība? Vienkārši skaudība? Tikai par to, ka neesmu, nabadziņš, salūzis. Ka dzīvoju tālāk? Ka joprojām runāju tieši. Un, starp citu, ja Jūs domājat, ka Raivis Dzintars Jūs glābs ar pliku torsu un Abreni uz tā, tad es to apšaubu. Jo nekad Jūs līdz šim nav glābis, latviešu skaits Raivja valdīšanas laikā ir samazinājies visvairāk. Tāpat kā Vienotības. Bet nu Jums jau pateica priekšā, ko mīlēt un ko ienīst. Un arī par ko.

Nobeidzot. Atceros, ka pirmajās kara dienās ieliku paziņojumu, ka esmu gatavs uzņemt ukraiņu ģimeni. Ārprāts, kas sākās tviterī. Kā es tā varot. Kāds nelietis esmu. Nolēmu turpmāk par to klusēt un darīt klusējot to, kas jādara, jo tikai tviteris taču var rādīt, kas ir pareizie un kā ir pareizi. Ietīties karogos. Un sist sev uz pleca.

Tomēr post scriptum. Ir sajūta, ka tev jāizpilda zināms rituāls, lai iekļautos pareizajā sabiedrībā. Rituāla pirmā daļa ir publiska bļaušana par naidnieku, tad nākamā ir pierādīšana, ka esi lielākais patriots, un tad secīgi ir ieņemt “pragmatisku” pareizo runāšanu. Nevis taisnību, nevis patiesību, bet galvenais - lai būtu tāds nomierinošs tembrs, kad pasaki pilnīgu sviestu. Piemēram, kā Raivis Dz., ka ir padarījis lielu darbu - uzrakstījis pieteikumu zemessardzei un piezvanījis Mūrniecei. Kārtīgi nostrādājās, vajag atvaļinājumu. Es ironizēju.

Ziniet. Mani ienīst, jo esmu brīvs cilvēks. Tikai par to. Pamatā ienīst tie, kurus apdraudu. Vai nebrīvie. Bet šis raksts nav par mani, tas ir par jebkuru saprātīgi domājošu cilvēku. Jebkurš saprātīgi domājošais klusībā domā man līdzīgi. Pat, ja visam nepiekrīt.

Un vēl tomēr. Jā, karš ir nežēlīgs. Kara blakne ir iespēja tikt izvarotam, nogalinātam. Tas ir vājprātīgi šausmīgi. Buča, Groznija, Srebreņica, Alepo, napalms Vjetnamas džungļos, un tad es skatos uz Gaja Jūlija Cēzara statuju un domāju - tas nekad nebeigsies, jo nekad nav beidzies. Paies laiks un dzīvos tālāk. Šoreiz tikai tas tuvums. Un tā tuvuma sakarā es ļoti vēlos uzsvērt, ka no malas izskatās, ka mūs rauj iekšā. Naida un savstarpējas sašķeltības apjoms valstī ir ārprātīgs. Tas ir galvenais iemesls, kas apdraud valsts nākotni. Nespēt pārstāt nīst.

Mēs objektīvi dzīvosim paralēlās vidēs. Un mums ir jāiemācās dzīvot paralēlās vidēs. Kā somiem. Bez patosa. Mēs lepojamies ar savu valsti un savu nāciju, bet mēs netaisām šovu. Ārpolitiski pareizi būtu - mēs piegādājam ieročus ukraiņiem un atbalstam ukraiņu bēgļus bez skaļiem paziņojumiem. Tad ilgtermiņā mūsu vārdam būs lielāka nozīme. Tagad tajā vietā, lai risinātu svarīgus valsts iekšpolitikas jautājumus, visi ir metušies atzīmēties valsts ārpolitikas frontē. Tas ir pretēji valsts interesēm un pretēji tam, ko patiesi vajadzētu darīt, lai mēs būtu stipri kā nācija attiecībās ar totalitāro kaimiņu.

Mēs it kā zinām savu vēsturi, bet neņemam vērā tās kļūdas, nepieļaujot kuras, varēja novērst traģēdiju vēsturē. Turklāt stipri kā nācija varam būt tikai tad, ja esam vienoti, un mūsu tautsaimniecība spēj nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni iekšpolitiski. Nekas pagaidām no tā nav. Mūsu politiķu ņemšanās ar ārpolitikas bļaustīšanos ir nožēlojama. Paskatieties uz somiem.

Mūsu vara - Rinkēvičs, Kariņš, Pabriks un Co. - dara visu pretēji Latvijas interesēm. Jautājums - uzdevums vai pašu stulbums? Es ne par robežu. Par visu kopā. Neviena nopietna NATO valsts tā nedara kā Rinkēvičs un Pabriks. Pavērojiet! Mēs dodam rindu iemeslu agresijai. Respektīvi, sākam šo procesu. Te mainīsies politiskā kārtība, tā turpinot. Latviju acīmredzami grūž bezdibenī! Un kaut to saprastu vairākums pēc iespējas drīzāk! Tās ir tikai manas personīgas pārdomas, un tās ilgtermiņā atkal būs pareizas, kā lielākoties vienmēr ir bijis.

Un vienlaikus. Gribētu aicināt saglabāt vēsu prātu. Karš ir sliktākais, kas var notikt cilvēku pasaulē, taču pat 21. gs. faktiski nav nevienas dienas, kad kaut kur nekarotu un nenogalinātu cilvēkus. Kopš gadsimta sākuma katru gadu karos iet bojā ap 55 tūkstošiem cilvēku. Viņu nāve ir drausmīga un bezjēdzīga, taču tas notiek.

Kopš 2. pasaules kara pirmoreiz karš ir pienācis mums tik tuvu, un tas ir briesmīgi. Karam nav attaisnojuma no morāles viedokļa, taču vienai absolūti mazai daļai cilvēku tas ir bizness un iespēja mainīt varas samēru kādā reģionā vai pat planetārā mērogā. Tāpēc kari arī tiek organizēti.

Lai karu varētu organizēt, ir jārada naids, neapturams naids starp pusēm, kuras tiek gatavotas karam. Pēc tam tas ir jāuztur. Tas ir informatīvā kara uzdevums. Informatīvais karš sākas krietni pirms "karstā" kara. Pie mūsdienu iespējām nav iespējams atšķirt feiku no fakta. Visām šīm bildēm un video ir tikai viens uzdevums - radīt un uzturēt naidu. Tāpēc pēc iespējas es personīgi cenšos neskatīties šīs šausmas, jo karš nobriest mūsu prātos.

Mums svarīgākais šodien ir nepieļaut karu savā zemē. Neko daudz mēs tur gan izdarīt nevaram, taču vienu varam gan. Vismaz censties nešķelt sabiedrību. Nenostādīt vienu cilvēku pret otru, kultūru, valodu pret citu. Pārdomāt katru soli šajā laukā. Vai mēs ar to palielinām vai samazinām kara draudus. Vai papildu uzbraukumi vieniem vai otriem Latvijā, kas ir svarīgi šiem vieniem vai otriem, palielina vai samazina kara draudus? Nevajag radīt casus belli situācijas.

Slikts miers ir simtreiz labāks par karu. Slikts miers ir simtreiz labāks par karu. Un trešo reizi - slikts miers ir simtreiz labāks par karu. Pašreiz mums nekas it kā nedraud, jo esam Nato, taču viena provokācija vai vēsturē kārtējā dunču nakts var visu izmainīt vienā dienā. Es jūtu stipru naidu sabiedrībā, spriedzi, kādu nekad neesmu manījis. Tas mani biedē. Naids, ko lasu soctīklos. Naids, kas tiek pausts visur.

Es redzu, ka ar lielu varbūtību šogad būtiski pasliktināsies ekonomiskā situācija. Pieaugs nabadzība un cilvēku bailes par savas labklājības nākotni. Tiks meklēti vainīgie. Kariņš taču neizies tautas priekšā un neteiks, ka ir vainīgs, Vainīgais būs Putins, nevis Kariņš. To mēs redzam jau pēc Vācijas un dažu citu valstu piemēra. Eiropas ekonomiku, ļoti iespējams, sagaida drūms periods, ko apzīmē ar jēdzienu „stagflācija”, turklāt iespējams, ka pat vairāku gadu garumā.

Eiropa nav vienota, un visdrīzāk, ka izeju no krīzes katra valsts meklēs atsevišķi. Arī mums nebūs citu iespēju, kā tikai pašiem parūpēties par savu labklājību. Precīzāk sakot - pielikt visas pūles, lai kritums būtu pēc iespējas mazāks. Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns. Naida katls jau vārās. Ja nesamazināsim malkas padevi, tvaiks nonesīs vāku un "labvēļi" mūs iemetīs kara gaļas mašīnā. Es to negribu. Un ļoti ceru, ka Jūs arī ne.

Es citkārt domāju par propagandu. Šobrīd tas ir tik aktuāls temats. Ir pietiekami daudzi, kuri uzskata, ka propaganda skar tikai “tos tur, neizglītotos, kaut kur citur, nu tajos laukos vai tajā valstī”. Bet patiesībā propaganda nereti (es teiktu, gandrīz vienmēr) skar šķietami (vismaz viņiem pašiem tā liekas) saprātīgus ļaudis.

Piemēram, propaganda, ka politiķis Gobzems ir slikts. Kas par to liecina? Es rūpējos par saviem bērniem un ģimeni. Tas ir slikti? Vai - es mīlu dzīvniekus, man ir suņi un kaķis. Tas ir slikti? Es lasu grāmatas. Tas ir slikti? Esmu atteicies savulaik no savas profesijas, lai ziedotu savu laiku cilvēkiem, kam man nav pienākuma neko ziedot. Varbūt tas ir slikti? Es esmu strādīgs, sirsnīgs, man strādā galva, nedzeru, nesmēķēju, sportoju.

Un tad ir virkne ļaužu, kuri mani nepazīst, bet lej žulti. Tā žults ir analoga tai, ko lej ikviens propagandas upuris. Jo neadekvāta, ne ar ko nepamatota. Sevi nosaucu tikai par piemēru, bet gribu, lai saprotat - propaganda nav tikai Krievijā. Tā ir visur. Un daudzi jo Jums ir tās upuri. Propaganda ir manipulācijas līdzeklis un pēdējos gados īpaši nežēlīgi izmantots. Iedzīt bailes, naidu, radīt agresiju, depresiju, izmisumu. Propaganda reti kad propagandē labo. Tai ir cits uzdevums - pakļaut.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: