Iesaki rakstu: 
Runāt par neliešiem vajag un pēc iespējas vairāk, kā to izdarīja Alvis Hermanis šeit. Taču vēl vairāk vajag runāt par iemesliem, kāpēc nelieši ir milzīga un neatņemama mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Šis būs īpaši nepopulārs raksts.
Iedomājieties nelielu pilsētiņu mežonīgajos Rietumos pirms kādiem 200 gadiem. Nu, kā amerikāņu vesternos. Iedomājieties, ka mūsu izdomātā pilsēta ne ar ko neatšķiras no filmās redzamajām un tāpēc tajā lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojas ar dzeršanu, laupīšanu, viens otra pazemošanu un dzīvošanu sava prieka pēc. Iedomājieties, ka tas notiek dienām, nedēļām, gadiem un gadu desmitiem.
Cilvēka dvēselē netikumu klātbūtne nespēj pilnībā atrofēt mīlestības sajūtu, un tieši tādēļ mūsu pilsētas iedzīvotājos kādā brīdī pamostas tieksme pēc siltajiem sārtajiem mazuļu papēžiem. Šīs vēlmes rezultātā pilsētā dzimst bērni, kuri visu kopā ar vecākiem pavadīto laiku vēro, kā apkārtējie pieaugušie dzer, zog un viens otru pazemo.
Paiet laiks, un šie bērni paši kļūst pieauguši un sāk dzert, laupīt un pazemot. Taču šāda notikumu attīstība neapmierina ne viņu vecākus, ne citus šīs pilsētas iedzīvotājus, jo par nobriedušo neliešu upuriem tagad jau kļuvuši viņi paši.
Diemžēl īstermiņā situāciju vairs nevar izmainīt, jo šie vecāki ar savu piemēru 20-30 gadu garumā ir izaudzinājuši veselu paaudzi tādu pašu neliešu kā viņi paši, kuri turpmākos 40-50 gadus tāpat kā viņu vecāki jaunībā padarīs visu apkārtējo dzīvi nepanesamu.
Vēl trakāk ir tas, ka šiem pieaugušajiem bērniem, kuri, kā atceramies, caur savu vidi iemācījušies būt par deģenerātiem, pavisam drīz būs arī savi bērni, kuri veidos savu izpratni par to, kā vajag dzīvot tāpat kā visas paaudzes pirms viņiem.
Jums šī pilsēta neko neatgādina?
Lai situāciju mainītu, nepieciešams, lai divas-trīs (vai labāk trīs-četras) paaudzes apgrieztu savu dzīvi kājām gaisā un sakārtotu savas vērtības, centienus, prātus un dvēseles. Lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams tieši šis ceļš, jo tieši tas neatstās redzamus pierādījumus par elli, ko cilvēki absolūti brīvprātīgi daudzus gadu desmitus bija radījuši paši sev. Un, ja sabiedrībā būs pēc iespējas mazāk esošo deģenerātu, tad tas samazinās to bērnu skaitu, kuri, skatoties uz deģenerātiem, paši par tādiem kļūst.
Latvijas skatījumā "kājām gaisā" nozīmētu pilnīgu atteikšanos no mums piemītošā lepnuma, savtīguma, naida, vienaldzības un bailēm. Bet, kā reiz teica kāds nezināms autors, – “dimantus pakaļā nemeklē”, un dabiski, ka gandrīz neviens mūsu valstī nekādu pārdomāšanu īstenot netaisās.
Netaisās, jo vienai daļai no mums ir pārāk dārga pudele un kotlete (baiļu pazīmes). Otrai daļai no mums nav vēlmes atsacīties no vieglas un skaistas dzīves (lepnuma pazīmes). Trešajai daļai nerūp pilnīgi nekas no apkārtējā, un viņi dzīvo pēc filozofijas “mana atbildība beidzas uz manas mājas sliekšņa” (savtīguma pazīmes).
Tālāk nāk tie, kas vai nu izklaidē pirmās trīs grupas, vai pelna no tām naudu un tādējādi veicina viņu tālāku degradāciju - didrihsones, samantas tīnas, kesenfeldi, ostrovski, domburi, kašeri, kambalas, dīleri, lietu kārtotāji, prostitūtas, kalpi un klauni (vienaldzības pazīmes).
Piektā daļa uzskata, ka vājus, stulbus, slimus, atkarīgus, mantkārīgus un vienaldzīgus vajag uzmest, ko viņi veiksmīgi dara ar melu, prāta viltības, spēka pārākumu, ofšoru kompāniju, amatu valsts iestādē vai biroju ārvalsts vēstniecībā palīdzību (naida pazīmes).
Sestā un pēdējā daļa, kas ir absolūti mikroskopiska skaita ziņā, ir tie, kas saprot, kas ir šī apburtā loka iemesli, un tajā pašā laikā neveicina tā nostiprināšanos.
Šīs kategorijas cilvēkiem ir ļoti skumji vērot valstī notiekošo, bet diemžēl īsti ietekmēt situāciju viņi nevar. Viņi nav spējīgi situāciju ne uzlabot, ne pat apturēt tās pasliktināšanos, lai tā paliktu vismaz kaut kādā nemainīgā līmenī.
Vienīgais, ko viņi var, ir rādīt labu piemēru citiem un vērot, kā situācija pasliktinās, bet ne tik ātri kā tad, ja viņi šo labu piemēru vispār nerādītu. Tas ir tāpat kā cīnīties ar vēzi, zinot, ka tik un tā nomirsi, bet atsakoties padoties, jo tevi vada ticība, cerība un mīlestība.
Protams, ir jārunā par “destruktīvo vīrusu” jeb tiešā nozīmē dēmoniem Latvijas sabiedrībā un politikā. Taču būtu ļoti tuvredzīgi un naivi rēķināties, ka būs iespējams atbrīvoties no tiem ar sarunu palīdzību.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
