Iesaki rakstu: 
No vienas puses, Rīgas 40.vidusskolas murāļa īstenošana man personīgi šķita nepiemērota. No otras puses, es uzskatu sevi par objektīvu cilvēku, un tāpēc katru reizi, kad kāds, domājams, gudrs cilvēks mēģināja pamatot sienas murāļa ideju, es centos šī cilvēka vārdos atrast kaut kādu patiesību, kaut kādu veselo saprātu.
Bet diemžēl, jo vairāk murāļa aizstāvošo viedokļu es lasu, jo vairāk esmu pārliecināts, ka aizstāvju arsenālā ir tikai manipulācijas, vienpusēji argumenti un kļūdainas tēzes. Toma Zvirbuļa teksts nav izņēmums.
Toms savā tekstā sniedz mākslas priekšmetu piemērus, kuros ir attēloti kaili cilvēki, sakot, ka kailums jau sen ir neatņemama mākslas sastāvdaļa. Tekstam ir pievienoti radoša kailuma attēli, no kuriem viens ir “Jāsons ar zelta aunādu” skulptūra. Šī skulptūra ir daļa no Kopenhāgenas Torvaldsena muzeja.
Man personīgi ir diezgan dīvaini redzēt, kā Toms salīdzina muzejā izvietoto skulptūru ar attēlu, kas uzgleznots uz vidusskolas sienas, abu priekšmetu ietekmi uz sabiedrību kontekstā. Piekrītiet, ka pastāv divas lielas atšķirības starp to, kad pieaudzis cilvēks apzināti izvēlas apskatīt kailu skulptūru muzejā un kad bērnam jāskatās uz kailumu vienkārši tāpēc, ka viņam nav citas izvēles.
Ja būtu jāsalīdzina kailuma mākslas darbu ietekmi, tad būtu godīgi šos darbus salīdzināt pēc visiem kritērijiem, nevis tikai pēc satura. Taču Toms uzskata, ka šādās detaļās nav jāiedziļinās un ka starp muzeja ekspozīciju un skolas sienu atšķirību nav. Toms cenšas mums paskaidrot, ka māksliniekam ir tiesības radīt vienmēr un visur, nedomājot par to, kā viņa darbi ietekmē sabiedrību, ieskaitot bērnus.
Saskaņā ar šo loģiku sanāk, ka jebkurš mākslas akadēmijas absolvents var ar pūšamo krāsu uzzīmēt divu metru garu dzimumlocekli uz bērnudārza ārdurvīm un nevienam nebūs tiesību viņam par to pārmest. Galu galā viņš ir mākslinieks, viņš tā redz.
Starp citu, ņemot vērā, ka visādas administratīvās komitejas uz skolas sienas saskaņoja velnus un plikas krūtis, es nebūšu pārsteigts, ja šīs pašas komitejas saskaņos arī milzīgo dzimumlocekli uz bērnudārza durvīm.
Otrkārt, Toms, runājot par cilvekiem, kas iesaistīti kriminālprocesā, sauc tos par tumšiem un stulbiem. Toms arī saka, ka vērsties policijā ir populisms. Lasot šīs rindas, rodas iespaids, ka murāļa autors Kristians Brekte, kuru Toms mēģina attaisnot, ir īsts režīma upuris, kuram ar visu veidu represiju palīdzību cenšas aizvērt muti.
Šī ir ļoti ērta pozīcija Brektes aizstāvjiem, bet diemžēl tā nav nekas cits kā kārtējā manipulācija. Fakts ir tāds, ka absolūti nevienam mūsu valstī oficiāli nebija absolūti nekādu pretenziju pret Brekti un viņa darbu, pirms viņš sāka zīmēt plikas krūtis uz Rīgas skolām. Ļoti garu laiku Brekte daudzās izstādēs ir izstādījis savus velnus, asinis un citus sadistiski sātaniskos simbolus, un nevienam advokātam, nevienam policistam, nevienam vecākam nebija vēlmes viņu iesūdzēt tiesā.
Ja Brekte būtu režīma upuris, kā Toms mēģina viņu mums pasniegt, tad viņš būtu iesūdzēts jau simt reižu. Tā kā tas netika izdarīts, tēze par to, ka Brekte tiek vajāts par savu daiļradi, ir nepatiesa.
Noslēgumā jāpasaka daži vārdi par to, kāda var būt garīgās veselības ietekme uz mākslinieks dzīvi. Piemēram, angļu ilustratoram Luisam Veinam 57 gadu vecumā tika diagnosticēta šizofrēnija - traucējumi, kas ietekmē ne tikai cilvēka domāšanas veidu, bet arī uzvedību. Veins sāka uzvesties agresīvi un pēdējos 15 dzīves gadus pavadīja psihiatriskajās iestādēs
Vēl viens piemērs garīgās slimības ietekmei uz māksliniekiem ir Edvards Munks, kuram 1908. gadā bija garīgais sabrukums, ko pastiprināja alkoholisms, un viņš tika ievietots garīgās veselības klīnikā Dānijā.
Grieķu tēlnieks Jannoulis Čalepas un spāņu mākslinieks Francisko de Goija arī cieta no garīgām slimībām.
Par garīgo veselību es sāku runāt pēc Brektes galerijas apskatīšanas viņa Facebook profilā. Īsi sakot, galerijas attēli ir piepildīti ar asinīm, atsaucēm uz vardarbību un daudzām sātanistu simbolēm.
No psihoterapijas viedokļa tādām lietām kā vardarbība, velni un asinis vajadzētu cilvēkā iedvest bailes. Tūkstošiem gadu cilvēka DNS ir veidota, ņemot vērā faktu, ka asinis, vardarbība un velni ir lietas, kas nes nelaimi, sāpes un ciešanas, un tieši šīs DNS uzstādīšanas dēļ līdzsvarots cilvēks intuitīvi izvairīsies no visām šīm lietām savā dzīvē.
No otras puses, mums ir Brektes kungs, kurš pret asinīm, vardarbību un velniem izturas ar neticamu siltumu. Brekte simtiem stundu sava laika, uzmanības un enerģijas tērē asinīm, velniem un vardarbībai, gleznojot šīs lietas gandrīz visās savās gleznās. Arī mākslinieka izskats liek domāt, ka viņam patīk uz sava ķermeņa attēlot sātanisko kultūru.
No visa tā mēs varam secināt, ka Brektes kunga psihe uztver asinis, velnus un vardarbību kā absolūti normālas lietas, kas viņa prātā neizraisa nekādas negatīvas emocijas. Visa šī tumsa acīmredzami Brekti nebiedē un neatgrūž.
Pats par sevi saprotams, ka viņam ir visas tiesības to visu darīt. Tomēr no tās pašas psihoterapijas viedokļa tāda uzvedība liecina par vienu vai vairākām emocionālām novirzēm - emocionālu rupjumu, emocionālu aukstumu vai apātiju. Un šīs emocionālās novirzes savukārt ir pazīmes, ka cilvēks, iespējams, cieš no kādas šizofrēnijas pakāpes.
Ņemot vērā, ka mākslas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru tam, kā garīga slimība kaitīgi ietekmējusi atsevišķu mākslinieku darbu, varbūt arī Latvijas radošajai sabiedrībai vajadzētu pievērst uzmanību līdzīgiem gadījumiem savā “cehā”? Galu galā, ja Brekte patiešām cieš no nopietnas garīgas slimības, tad varbūt ļaut viņam "izklaidēt" skolēnus ar savām bildēm nav tā racionālākā ideja?
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
