Iesaki rakstu: 
25. novembrī es platformā “ManaBalss” iesniedzu iniciatīvu ar aicinājumu parakstīties par dabiskas ģimenes aizsardzības nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē. Iniciatīvā tika uzsvērts leģitīms ierosinājums nostiprināt Latvijas likumos katra bērna tiesības uz tēti un mammu, vīrieti un sievieti, turklāt paredzot šādai dabiskai ģimenei baudīt sabiedrības un valsts, tai skaitā likumdošanas, aizsardzību. “Valstij ir pienākums nodrošināt bērna tiesību aizsardzību un iestāties par bērna vislabākajām interesēm,” tika uzsvērts iniciatīvā.
Pēc vairāku nedēļu vilcināšanās, 9. decembrī “ManaBalss “paziņoja, ka atsakās publicēt iniciatīvu. Kā iemesli tika minēti, ka šāds ierosinājums nevar tikt nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē, ka portāls nevēloties konfrontēt sabiedrību un ka Satversmes tiesas, manuprāt antikonstitucionālais 12. novembra lēmums portālam ir saistošs.
Šajā sakarā vēlos uzsvērt vairākas lietas.
1. Platformas “ManaBalss” pārstāvji ir klāji nodemonstrējuši, ka vēlas uzņemties cenzora lomu valstī, dalot iniciatīvas vēlamajās un nevēlamajās, līdz ar to uzskatu, ka šī vietne ir zaudējusi uzticamību kā visas sabiedrības iniciatīvu platforma.
2. ”ManaBalss” ir pārkāpusi savas kompetences robežas, likumdevēja vietā izsakot spriedumu par iniciatīvu. Turklāt tas ticis darīts diletantiski un juridiski nekompetenti, jo iniciatīva tika izteikta vispārīgā veidā, nevis kā konkrēts juridisks dokuments. Jāpiebilst, ka savā atteikumā “Mana Balss” pārstāvji nav minējuši, ka iniciatīva kaut kāda veidā būtu pretlikumīga, tiek vienīgi uzsvērts, ka tā ir neiespējama.
3. ”ManaBalss” atteikums ir nepamatots pēc būtības, jo nav demokrātiskā valstī tāda likuma vai tiesas sprieduma, ko likumiskā un legālā veidā nevarētu mainīt ar vēlētāju vairākuma gribu, kas var izpausties caur deleģētiem Saeimas deputātiem vai, tieši balsojot, tautas vairākumam izsakot viedokli referendumā.
Izvērtējot vairākus iespējamos scenārijus saistībā ar turpmāko rīcību, es kā iniciatīvas iesniedzējs uzsveru, ka “ManaBalss” atteikums ir radījis pārliecību par to, ka mazākuma (LGBT) ideoloģijas pārstāvjiem, pie kuriem acīmredzami var pieskaitīt arī platformas “ManaBalss” uzturētājus, visvairāk ir bail no plašas sabiedrības viedokļa uzklausīšanas.
Tas nozīmē, ka mums šobrīd ir jācīnās ne tikai par manu konkrēto iniciatīvu - aizstāvēt dabisku ģimeni Latvijas Satversmē, bet cīņa ir arī par to, lai sabiedrības vairākums varētu izteikt savu gribu. Tāpēc uzskatu, ka šobrīd visi spēki ir jāvelta referenduma sarīkošanai. Esmu pieņēmis lēmumu pievienoties domnīcai, kas ir izveidota dabiskas ģimenes nostiprināšanai, un aktīvi tajā darboties.
Konsultējoties ar juristiem, arī apsveru iespēju pret portālu “Mana balss” vērsties tiesā.
Atgādinu, ka pēc 12. novembra Satversmes tiesas sprieduma par tēva atvaļinājuma piešķiršanu bērna mātes draudzenei – lesbietei konservatīvu uzskatu pārstāvji aktivizējušies savu likumisko tiesību aizstāvībai. Dabiskas ģimenes aizstāvji ir izveidojuši domnīcu. Tās pamatu veido biedrības, kuras izstrādāja Memorandu ģimenes vērtību stiprināšanai, kā arī daudzi jaunpienācēji – dažādu jomu eksperti no privātā un valsts sektora, NVO, draudžu un uzņēmumu pārstāvji, juristi, politiķi, radošā inteliģence. Memoranda vadmotīvs ir – Latvijas kā stipras un ilgtspējīgas valsts pamats ir ģimene, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti. Tā ir labvēlīgākā un drošākā vide bērnu attīstībai.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
