Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme – toreiz vēl ne valsts. Ne vairs Kurzeme, ne vairs Vidzeme, ne vairs Latgale, bet gan Latvija. Latvija kā viena noteikta daļa no pasaules. Latvija, kas atrodama pasaules kartē.
Šajā jaunajā jēdzienā – Latvija – jau no paša sākuma slēpās milzīgs spēks. Nezinu, vai šo spēku un tā konsekvences jau apjauta tās vārdu autors un dziesmas izpildītāji, taču šajā jēdzienā ielikto revolucionāro iedīgli jau uzreiz (un trāpīgi!) saskatīja represīvais cara režīms, aizliedzot dziesmā lietot vārdu “Latvija”, kas bija jāaizstāj ar vārdu “Baltija”.
Mūsu dārgā tēvija – šeit vispirms parādās jēdziens “mēs”. Kas ir šie “mēs”? Tas ir pateikts himnas otrajā pantā – tās ir “latvju meitas”, un tie ir “latvju dēli”. Aina, ko mēs redzam šajā rindkopā, ir dziesmas un dejas – tā ir poētiska norāde uz valodu un kultūru, skaistuma izjūtu, kas šos jaunos cilvēkus raksturo un vieno tieši kā “latvjus”. Tātad “latvji” jeb latvieši ir valodas un kultūras kopība. Vēlāk mēs teiksim – kultūrnācija.
Un šiem latvju dēliem, latvju meitām jeb latviešiem Latvija ir viņu tēvija. Tātad Latvija latviešiem ir īpaša zeme, īpaša vieta uz pasaules. Tā ir viņu tēvija, tātad zeme, kas latviešiem pieder, ar ko latvieši ir saistīti. Un, ja tā ir latviešu zeme, ar ko viņi ir saistīti, tad viņi par to arī ir atbildīgi. Latvija ir latviešu pasaules centrs – vienalga, kur viņi atrastos.
Laid mums tur laimē diet. Tā ir laime būt pašiem. Mēs vēlamies sev brīvību, lai mēs mūsu tēvijā – Latvijā – varētu “laimē diet”, tātad būt paši, dzīvot bez ārējas iejaukšanās, bez ārēja spiediena. Mēs vēlamies pašnoteikties.
Citu valstu himnās mēs bieži redzam, ka tur ir runa dinastijām, cīņām, varoņteikām. Mums tā visa nav. Mūsu himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā. Tā ir miermīlīga, cilvēcīga. Mēs esam ļoti demokrātiski – latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvo savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī, netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!
Himnā ir minēts Dievs. Konstitucionālajās tiesībās Dieva piesaukšana jeb invocatio Dei nav nekāds retums. Ar to tiek izteikta doma, ka eksistē kaut kas lielāks par cilvēku, ka cilvēks pasaulē nav absolūti pēdējā instance. Tas ir priekšstats par dabiskajām tiesībām, priekšstats par lietu dabisko kārtību. Šis priekšstats, kas iet tālāk par primitīvu materiālismu, atspoguļojas ne tikai latviešu tradicionālajā domāšanā, bet arī visu laiku, tostarp arī modernās pasaules, filosofijā, kas paškritiski ņem vērā cilvēka prāta ierobežotās spējas līdz galam izzināt un paredzēt pasauli. Mēs varam darīt daudz mūsu nākotnes veidošanā, ļoti daudz, bet līdz galam mēs par to nevaram būt droši, nevaram visu paredzēt, ne viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu gribas un rīcības. Tādēļ šis lūgums augstākai instancei – Dievam – ļauj mums mūsu zemē, mūsu valstī, mūsu Latvijā “laimē diet” – dzīvot tā, kā mēs to vēlamies.
Es domāju, ir vienmēr labi apzināties mūsu himnā, tās tekstā iekodēto priekšstatu par latviešiem, par Latvijas zemi un valsti, par mūsu valodu un kultūru. Par mums.
Attēls no www.viltvardis.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
