Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā mēs daudz runājam par civilo aizsardzību, runājam par patvertnēm, par evakuāciju, 72 stundu somu. Rodas tāda sajūta, ka visa valsts gatavojas slēpties. Man iztrūkst viena sadaļa - nevis kā mēs slēpsimies, bet kā mēs aizstāvēsim mūsu valsti.
Patvertnes un viss pārējais saistītais ar civilo aizsardzību būs nepieciešams tikai tad, ja būs frontes līnija. Frontes līniju nodrošinās karavīri, kas būs gatavi aizstāvēt savu valsti, un tieši šī sadaļa ir visneskaidrākā. Man joprojām nav atbildes, kas tad būs tie, kas aizstāvēs mūsu valsti. Šīs atbildes es gribētu dzirdēt no mūsu valsts prezidenta un valsts vadības.
Jo, lai aizsargātu valsti, Tev ir jāapzinās, kāds ir resurss Tavā rīcībā. Pirmkārt, cik daudz Latvijas vīriešu būs gatavi aizstàvēt savu valsti ar ieročiem rokās. Un vai mums ir sabiedrotie, kas būs gatavi mirt Latvijā par Rietumu vērtībām.
Es šodien noskatījos dokumentālo filmu par krievijas karaspēku, ieņemot Vīni. Pēc šīm kaujām gūstā nokļuva ap 130 tūkstošiem karavīru.
Krievi ir pasludinājuši rudens mobilizāciju. Viņi grib iesaukt pāri 100 tūkstošiem karavīru. Krievija vairs nevar bez kara. Viņa vairs nevar paņemt pauzi. Jebkura pauze ir jauns kara sākums. Vai mēs esam tam gatavi?
Primārais, kas būtu jārisina, nevis totālā slēpšanās, bet kā mēs aizstāvēsim pret okupantiem savu valsti, pilsètu, ciematu, ielu, māju. Totāla pretošanās okupācijas varai. Tāpēc arī tika radīts Neatkarības laukums un Brīvības ceļa muzejs. Centāmies parādīt, ka mūsos ir potenciāls un tāds bija mūsu tēviem un vectēviem. To arī parāda Brīvības ceļa muzejs.
Pēdējā laikā nākas vairāk skatīties medijus ārpus Latvijas. Tur redzams, ka Eiropas valstu prezidenti un valdība tiekas ar Trampu un runā par Eiropas drošības jautājumiem. Otrā pasaules kara laikā kurelieši un nacionālie partizāni arī cerēja uz zviedriem, angļiem, bet zviedri vispār nodeva Latvijas leģionārus un atdeva krieviem. Šīs cerības neīstenojās, manā skatījumā visdrošākais, ja mēs paļaujamies paši uz sevi.
Mums ir jārada iespēja, lai visi tie, kuri vēlas aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās, viņi jau tagad varētu tos nopirkt. Es kara sākumā mēģināju sakārtot, lai Ogres novada pašvaldība var nopirkt bruņuvestes. Ir pagājuši 4 gadi, nekas nav izdarīts, lai to mums atļautu darīt likumīgi. Šī bruņuveste ir labs rādītājs, kā 4 gadus var muldēt un valdībā neizdarīt neko.
Es gribētu teikt, ka būtu nepieciešama fokusa maiņa. Ka nevis mēs gatavojamies slēpties, bet gatavojamies aizstāvēt katru kvadrātcentimetru no Latvijas.
Tagad daudzi piemin Stambulas konvenciju, ka tā noņem fokusu, lai domātu par aizsardzību. Nav ko ņemties par šo Stambulas konvenciju. Kā vairākums nobalsos, tā būs arī labi, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, nevis izshēmotā.
Valdībai būtu jāatbild uz šādiem jautājumiem. Kāds ir mūsu resurss aizstāvēt Latviju? Cik mēs varam savākt vīrus, kas būtu gatavi to darīt? Vai ASV ir gatava aizstāvēt Latviju? Vai NATO iedarbinās 5.pantu? Vai slovāki, ungāri un citi nevar to nobloķēt? Vai Eiropas valstis ir gatavas karot ar krieviju Latvijas dēļ? Ja jūs nevarat atbildēt uz šiem jautājumiem, tad ir pēdējais laiks gatavot tautu aizstāvēt savu valsti.
Kara laikā esmu bijis 20 reizes Ukrainā. Uz vienu tādu ciematu kā Suntaži krievi sūtīja 35 tūkstošus karavīru. Mums ir jāsaprot to, lai mēs spētu aizstāvēt savu valsti, mums ir nepieciešams izveidot tādu aizsardzību, ka no katra mājas loga šauj pa okupantiem.
Ja mēs nevaram atbildēt uz iepriekšējiem visiem jautājumiem, tad mums ir jāsagatavo savi cilvēki. Nevis slēpties, bet pretoties. Apmeklējiet Ogrē Brīvības ceļa muzeju!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
